Pašlaik Eiropas Cilvēktiesību tiesā tiek izskatītas piecas Ukrainas prasības pret Krieviju. Un tas ir, neskaitot vairākus tūkstošus civilo prasību. Šajās lietās tiek apgalvots, ka cilvēktiesības tiek pārkāptas ne tikai okupētajā Krimā, bet arī atsevišķos Doņeckas un Luhanskas apgabalos. Tiek norādīts, ka šajos reģionos prokrieviskie kaujinieki no pašpasludināto Doņeckas un Luhanskas tautas republiku grupējumiem, kas sūdzībās tiek dēvēti par teroristiem, nolaupa bāreņus un bērnus-invalīdus un nelikumīgi tos pārved uz Krievijas teritoriju. Viena no minētajām lietām saistīta arī ar politieslodzīto tiesību pārkāpumiem, bet vēl viena ar pērnā gada Krievisagūstītajiem ukraiņu jūrniekiem. Jau ziņots, pagājušajā nedēļas nogalē gūstekņu apmaiņas ietvaros tika atbrīvoti gan 24 minētie jūrnieki, gan 11 politieslodzītie.
Vakar Eiropas Cilvēktiesību tiesa sāka uzklausīt puses lietā, ko Ukraina iesniedza jau 2014. gada 13. martā, apgalvojot, ka anektētajā Krimā Krievijas Federācija pārkāpj cilvēktiesības. Lūk, citāts no tiesas preses relīzes, kas izplatīta noklausīšanās priekšvakarā:
''Ukrainas valdība apgalvo, ka Krievijas Federācija kopš 2017. gada 27. februāra efektīvi kontrolē Krimas Autonomo republiku, kas ir neatņemamam Ukrainas sastāvdaļa. Krievijas jurisdikcija pār šo situāciju ir novedusi pie daudzskaitlīgiem Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumiem.''
Prasības iesniedzējs apgalvo, ka starp pārkāpumiem ir ukraiņu militārpersonu, tiesībsargājošo iestāžu virsnieku un civilpersonu slepkavības. Tāpat tiek runāts par spīdzināšanas gadījumiem un neatļautu civilpersonu un ukraiņu karavīru ieslodzīšanu.
puse arī iesniegusi pierādījumus par žurnālistu iebiedēšanu Krimā, vardarbību pret viņiem, kā arī ukraiņu garīdznieku un Krimas tatāru iebiedēšanu. Tāpat tiek norādīts uz pretlikumīgo Krievijas pilsonības piešķiršanu Krimā dzīvojošajiem Ukrainas iedzīvotājiem.
Kā intervijā radiostacijai „Radio Svoboda” norādījis Ukrainas tieslietu ministra vietnieks un pilnvarotais pārstāvis Eiropas Cilvēktiesību tiesā Ivans Ļiščica, ar šo prasību noteikti neizdosies izmainīt kopējo politisko situāciju, taču vismaz ir cerība, ka ukraiņu pilsoņu dzīve uzlabosies.
''Eiropas Cilvēktiesību tiesas ietvaros ir ļoti grūti noformulēt prasības par kaut kādu spēku izvešanu no kaut kurienes. Mēs tomēr runājam par cilvēktiesību aizsardzību. Ir prasība atzīt sistemātiskus Ukrainas pilsoņu tiesību pārkāpumus Krimas teritorijā. Ir nepieciešams šos pārkāpumus atzīt, noskaidrot upurus un izmaksāt viņiem atbilstošas kompensācijas,'' klāsta Ļiščica.
Kā norāda ukraiņu izdevums „Evropejskaja Pravda”, tiesas noklausīšanās sākusies visai savdabīgi, jo tiesnesis Alešs Peičala no Čehijas esot norādījis – vēsture ir apliecinājusi, ka jebkuriem konfliktiem starp valstīm ir jābeidzas ar kompromisu, uzdodot arī pusēm jautājumu par to, vai tās ir gatavas šādiem kompromisiem.
Ukrainas advokāti norādījuši, ka neatkarīgi no tā, kāds būs šī starpvalstu konflikta risinājums, tam ir jāiekļauj Krimas atgriešanās pilnīgā Ukrainas kontrolē. Tāpēc
pašlaik kompromisi no Ukrainas puses nav iespējami. Krievijas pārstāvji savukārt norādījuši, ka cer uz attiecību normalizāciju, jo uz to cerēt liek nesen notikusī gūstekņu apmaiņa.
Vienlaicīgi kļuvis zināms, ka Krievijas Federācija ir izmainījusi oficiālo pozīciju jautājumā par datumu, no kura tā ir it kā ieguvusi kontroli pār Krimas pussalu. Iepriekš tas bija 2014. gada 21. marts, taču tagad Krievijas pilnvarotais pārstāvis Eiropas cilvēktiesību tiesā Mihails Galperins paziņojis, ka Krievija ir gatava atzīt savu atbildību par cilvēktiesību ievērošanu Krimā, sākot ar 2014. gada 18. martu. Līdz šim laikam visa atbildība par cilvēktiesību ievērošanu gulstoties uz Ukrainu. Galperins gan nav paskaidrojis, kāda iemesla dēļ šāda datumu maiņa ir notikusi.
Ukrainu pārstāvošais britu jurists Bens Emersons gan uzskata, ka Krievija ir ieguvusi kontroli pār Krimu jau 27. februārī, kad visā Krimā tika izveidoti blokposteņi. Pec viņa vārdiem, tieši šajā dienā Krievija atklāti iebruka Krimā pa gaisu, no jūras un pa sauszemi, bloķējot ukraiņu karaspēka daļas, uzbrūkot arī Krimas Augstākajai padomei.
No savas puses Krievija apgalvo, ka Ukrainā līdz Krimas aneksijai un pēc tās ir valdījuši nepienācīgi spēki. Jau minētais Mihails Galperins vairākkārt apgalvojis, ka pēc pašcieņas revolūcijas vara ir nonākusi fašistu rokās. Arī Krievijas advokāts Mihaels Sveinstons apgalvojis, ka Ukrainas politiku Krimas jautājumā pēc tās pievienošanās Krievijai esot veidojuši ārējie spēki, tostarp caur dažādiem nevalstiskiem fondiem piešķirot ukraiņu sabiedriskajām organizācijām finansējumu. Krievijas aizstāvis arī norādījis, ka šāda palīdzība ir līdzīga rietumvalstu atbalstam Gruzijai, secinot, ka 2014. gada notikumi Ukrainā ir veicināti no ārpuses.
Šajā procesa stadijā tiesa tikai uzklausa abu pušu pozīcijas un uz izteiktajiem argumentiem nereaģē. Eksperti prognozē, ka agrākais, kad šajā lietā varētu būt kāds spriedums, ir pēc pusgada vai gada, taču vienlaicīgi tiek atgādināts, ka, piemēram, Gruzijas prasība pret Krieviju tika izskatīta 10 gadus, bet Kipras sūdzība pret Turciju – pat 40.
