Pasaules panorāma

Ukrainas zemnieki apsēj laukus arī kara apstākļos

Pasaules panorāma

«Pasaules panorāma»: Baltijas valstu un Polijas prezidentu vizīte Kijivā

Ukraina cer atjaunot savu simbolu – lidmašīnu “Mriya”

Ukraina cer atjaunot pasaulē lielāko lidmašīnu «Mrija». Saruna ar lidmašīnas kapteini

“Šis ir simbols ne tikai mieram, bet arī Ukrainai,” tā ekskluzīvā sarunā ar Latvijas Televīziju saka nu jau iznīcinātās pasaulē smagākās lidmašīnas kapteinis Dmitro Antonovs. Aprīļa sākumā Dmitro kopā ar kolēģiem un Ukrainas televīziju atradās Hostomeļas lidostā, kuru vien pirms pāris dienām bija pametuši Krievijas spēki. Ar viņu sazinājāmies vien pāris dienas pēc tam, kad viņš ar savām acīm redzējis krievu okupantu atstāto postu pilsētā un lidostā.

Kārlis Miksons: Pirmkārt, paldies Jums par jūsu laiku un šo interviju. Vēlējos pajautāt, kāda pašlaik ir situācija Hostomeļā un lidostā, vai kāda tā bija tad, kad jūs tur bijāt?

Dmitro Antonovs: Labvakar. Es tur biju 1. aprīlī. Tā bija burtiski otrā diena pēc tam, kad pilsētu pameta Krievijas spēki. Armijas vienības bija tikko beiguši no ielām aizvākt cilvēku līķus un citas lietas, kas bija jānovāc. Lidostas teritorijā joprojām bija daudz gruvešu, tāpēc mēs pa to pārvietojāmies ļoti uzmanīgi, lai novērtētu lidmašīnu stāvokļus. Pašreiz pagājušas jau sešas dienas, turpinās teritorijas attīrīšana no sprādzienbīstamiem priekšmetiem, pilsētu un lidostas teritoriju apsargā Ukrainas Nacionālā gvarde, lai novērstu potenciālus marodieru mēģinājumus izlaupīt visu, kas vēl palicis. Protams, no turienes jau ir aiznests viss, ko vien varēja aiznest, bet palikušas lidmašīnas, kurās ir ļoti vērtīga aparatūra.

Kādas bija jūsu emocijas, kad pirmo reizi pēc kara sākuma redzējāt to, kas noticis ar “An 225-Mrija”?

Tam brīdim es gatavojos jau vairāk nekā mēnesi, jo pirmie kadri un informācija, ka ar lidmašīnu viss nav tā, kā tam jābūt, parādījās jau pirms mēneša – februāra beigās, marta sākumā. Tik un tā, kad es dzīvē redzēju, kādā stāvoklī ir gan Hostomeļas lidosta, gan “An-225”, protams, garastāvoklis ļoti strauji pasliktinājās, jo es negaidīju, ka viss izskatīsies tieši tā, kā tas bija.

Jā, savā "YouTube" video sacījāt, ka izskatās, ka krievu okupanti speciāli apšaudīja lidmašīnas.

Jā, jau pēc tam, kad nedaudz analizējām situāciju, kā lidmašīnas izskatās, es tiešām zinu, ka “An-74” cieta no raķetes trieciena, jo ir reāli video, kad jau pirmajā dienā – 24. februārī – lidoja helikopteri, kas ielenca lidostu, “An-74” dega. Bet, apskatoties, piemēram, lielāko propelleru lidmašīnu “An-22”, tā ir vairāk vai mazāk neskarta, bet bija redzams, ka pret viņu šauts no rokas granātmetēja – tas ir ļoti labi redzams. Viena no versijām ir tāda, ka ticis šauts no kreisās puses un tieši tādā pat augstumā no labās. Kājnieki šāva tieši pa viņu.

Es varu pateikt, ka aktīva karadarbība lidostas teritorijā no marta sākuma nenotika, bet pēc 1. marta, analizējot satelītattēlus jau 11. martā ir fiksēts, ka lidmašīnas, piemēram, “An-28” un “An-26” dega. Stāvēja trīs lidmašīnas – “An-26”, “An-140” un “An-28”, bet sadega tikai divas lidmašīnas. Vidū esošā “An-140” bija pārvietota uz lidostas nomali. Man rodas iespaids, ka cilvēks, kurš bija atbildīgs par šo, vadījās pēc pierakstiem, kur bija teikts “Iznīcināt “An-26” un “An-28””, bet “An-140” sarakstā nav un tāpēc viņu aizveda. Kad viņi viņu veda prom, tā steidzās, ka nepamanīja to, ka “An-140” aste ir sadūrusies ar “An-22” spārnu. Te arī redzama tā okupantu domāšana, kas saistās ar “Antonov” lidmašīnu iznīcināšanu.

Kāpēc “An-225 Mrija” netika evakuēta?

Skaties, es to nedaudz plašāk stāstīju vienā no saviem video, bet tā ir vai nu parasta nolaidība, bet, iespējams, kaut kas sliktāks. Nebija pieņemts lēmums no mūsu vadības. Diemžēl, tas bija viņu lēmums, respektīvi, es to izdarīt nevarēju, jo man nav tādu pilnvaru. Šeit bija jāgaida aviokompānijas direktora lēmums. Lidmašīnu varēja pilnībā sagatavot pat 20. februārī, lai tā būtu spējīga veikt uz jebkuru citu lidostu. Paralēli šim, “An-74” un “An-26” bija pilnā darba gatavībā – tās varēja izlidot, kad vien bija nepieciešams. Diemžēl nebija tāda lēmuma no aviokompānijas vadības. 

Kāda jums pašlaik situācija ar lidmašīnām? Vietnē "Flightradar24.com" redzu, ka dažas joprojām turpina lidot un pārvadāt humānās kravas. Cik lidmašīnu kompānijai atlikušas un cik iznīcinātas?

Par iznīcinātajām es jau pateicu, varam skaitīt – “An-26”, “An-74” un “An-225”. Tās ir trīs pilnībā iznīcinātās lidmašīnas. Pašlaik mūsu flotē darbu turpina tās lidmašīnas, kas, sākoties karam, atradās ārzemēs. Pašlaik lidmašīnu bāze ir Leipcigā, kur atrodas piecas “An-124” lidmašīnas.

Video, kurā staigājat pa Hostomeļas lidostu, norādāt, ka ir atsevišķas rezerves daļas, kuras varēs izmantot arī, lai atjaunotu lidmašīnas. Protams, tas notiks tad, ja būs pozitīvs ekspertu atzinums. Cik tas ir reāli vai nereāli – piešķirt otro dzīvi šīm detaļām?

Tas viss atkarīgs no ekspertīzes. Runājot par dzinējiem, tad vismaz trīs “An-225” dzinēji, kuri atrodas labajā pusē, tos varēs izmantot. Dzinēji ir ļoti dārgi, tāpēc pēc ekspertīzes tos noņems no spārna un tos turpināsim izmantot. Tālāk. Iespējams, ka varēs izmantot daļu no “An-225” šasijas. Ir septiņi šasijas posmi un izskatās, ka visus varēs izmantot, bet atkal – jāsagaida ekspertu vērtējums. Un, iespējams, ka varēsim izmantot atsevišķus elementus no lidmašīnas astes daļas.

Ja mēs runājam par Jūsu kompānijas ofisu, redzam, ka arī tas ir izpostīts un izlaupīts. Jājautā – vai tur bija kādi svarīgi dokumenti, rasējumi?

Protams, tur bija dokumenti, kas saistīti ar lidmašīnām, gan ar lidojumu nodrošinājumu. Protams, viņi mums ir arī elektroniski, bet papīra veidā tie visi bija tur. Protams, centīsimies visu atjaunot, bet tas nedaudz aizkavēs mūsu attīstību, bet mēs to varam izdarīt. Tāpat kā lidmašīnu dokumentus – tā sauktie katras lidmašīnas formulāri. Mēs skaitāmies kā lidmašīnu ražotājs, mums ir tiesības atjaunot dokumentus un to mēs noteikti arī izdarīsim, tāpēc viss būs labi.

Pašlaik jūsu ofiss atrodas Leipcigā, vai pareizi to sapratu?

Jā, pašlaik mūsu birojs ir saistīts ar mūsu Leipcigas ofisu, kas strādā ar NATO struktūrām – mums ir tāds līgums. Tuvākajā laikā mēs Leipcigā plānojam atvērt centrālo “Antonov” ofisu. Tas būs atsevišķs ofiss un ir skaidrs, ka tuvākos gadus strādāsim attālināti no Ukrainas.

Četri jūsu bijušie kolēģi, ja viņus tā var nosaukt, kompānijas vadība, pašlaik atrodas Ukrainas nodevēju sarakstā. Zināms, kāpēc viņi  ir tur?

Jūs varat ieskatīties interneta lapā, un tur ir iemesli, kāpēc viņi tur iekļauti. Nu, es neatkārtošos – tur visu var atrast un tālāk jau šis uzdevums ir valsts iestādēm, lai personas atrastu. Esmu ievietojis saites, tagad paši izdariet secinājumus.

Ja mēs runājam par naudu un lieliem skaitļiem, cik liela summa nepieciešama, lai atjaunotu lidmašīnu?

Ir izskanējuši dažādi varianti. Kāds, piemēram, teica 800 miljoni dolāru, cits saka trīs miljardi. Skaitļi ir tik lieli un tie atšķiras viens no otra, tāpēc par šo varēsim runāt tad, kad būs kaut kāds vairāk vai mazāk objektīvs skaitlis, lai arī mēs varētu no mūsu puses visu darīt atklāti un noņemt jebkādas aizdomas par koruptīvām darbībām, lai šis projekts būtu godīgs, jo projekts ir vērsts uz palīdzību visai pasaulei un šis projekts ir kā Ukrainas seja. Ja mēs šeit mānīsimies, tad tas būs ļoti nesmuki gan kompānijai, gan arī Ukrainai.

Es domāju, ka pasaulē nav bijušas tādas vietas, kur “Mrija” nebūtu bijusi. Kā pats teicāt – tas ir palīdzības simbols visai pasaulei. Vai jums kā kapteinim ir kāds mīļākais maršruts vai galamērķis?

Protams, “Mrija” pabija visos pasaules kontinentos. Viena no tādām tuvākām lidostām, protams, ir bāze Ukrainā – Hostomeļas lidostā. Tagad mēs kādu laiku tur nelidosim – vismaz kamēr būvē jaunu “Mrija”. Ļoti labi un silti mūs uzņem Leipcigā. Vispār var teikt, ka visā pasaulē aviācijas mīļotāji mūs sagaida ļoti silti. Mums ir ļoti plaša aviācijas diaspora, ja tā var teikt. Gan “Mrija”, gan “Russlan” īpaši silti tika sagaidīti Brazīlijā, tāpat ASV ir daudz cilvēku, kuri nāk un skatās mūsu lidmašīnas. Arī gandrīz katrā Eiropas valstī ir šis pats. Varētu teikt, ka man patīk visi galamērķi, jo šeit runa nav par galamērķiem, bet par mīlestību uz darbu.

Varbūt sarunas noslēgumā Jūs vēlaties vēl kaut ko piebilst, kas, iespējams, netika pajautāts?

Tas, ko vēlos piebilst, ir tas, ka es ticu tam, ka ikviens projekts, ikviens sapnis realizēsies īstenībā. Lai vai kā neteiktu, ka jaunas “Mrija” uzbūvēšana būs dārga, tas nebūs ekonomiski izdevīgi… Es pats zinu, ka no ekonomiskās puses tas nebūs izdevīgi, bet tas ir simbols. Simbols Ukrainai, simbols mieram. Tas ir simbols, ka cilvēkiem nepieciešams sapņot un savus sapņus realizēt. Ja cilvēki sapņos un ticēs, ka sapņi piepildīsies, tas noteikti notiks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt