ĪSUMĀ:
- Līdz ar Ķīnas valsts neatkarības pasludināšanu uiguru neatkarīgā valsts iekļauta Ķīnas sastāvā.
- Siņdzjanas reģiona pašnoteikšanās tiesības realitātē netiek ievērotas.
- Paralēli Ķīnas valdības iejaukšanās Siņdzjanas procesos Pekina veicina etnisko ķīniešu migrāciju uz šo apgabalu.
- Etniskās nesaskaņas starp uiguriem un haņiem 2009. gadā bija pagrieziena punkts Pekinas politikai pret uiguriem.
- Masveida novērošana, izsekošana un ieslodzīšana “pāraudzināšanas centros” kļuva par uiguru ikdienu.
- Pēc vairāku gadu nolieguma Ķīnas valdība tomēr atzina piespiedu “pāraudzināšanas centru” eksistenci, saucot tos par brīvprātīgiem “brīvdienu izglītības” centriem.
- Galvenie motīvi iznīcināt uiguru kulturālo identitāti - teritorija, resursi un ģeopolitiskā lokācija, kas ir būtiska “viena josta, viens ceļš” iniciatīvai.
Kas ir uiguri, un kādas bijušas viņu attiecības ar Ķīnas valdību?
Uiguri ir viena no senākajām tjurku tautām, kas rakstītajos avotos pieminēti jau mūsu ēras 3. gadsimtā. Gadsimtu laikā tie ir apmetušies dažādās Āzijas valstīs, un pašlaik uiguri ir autonomās Ķīnas ziemeļrietumu provinces Siņdzjanas pamatiedzīvotāji. Uiguri sevi uzskata par kulturāli un etniski piederīgiem Centrālāzijas tautām. Etniskā pašapziņa, valoda, tradīcijas, vēsture un islāma reliģija ir daži no iemesliem, kas sociāli un kulturāli nošķir uiguru identitāti no haņu jeb ķīniešu identitātes.
20. gadsimtā Siņdzjanas reģionā neilgi pastāvēja neatkarīga uiguru valsts — Austrumturkestānas Republika. Taču līdz ar 1949. gada 1. oktobrī Mao Dzeduna pasludināto Ķīnas Tautas Republiku uiguru valsts teritorija tika vardarbīgi iekļauta komunistiskās Ķīnas sastāvā. Neskatoties uz autonomo reģiona statusu, Pekina turpināja kontrolēt Siņdzjanas reģionā notiekošos procesus. Tas ir radījis plašu neapmierinājumu uiguru vidū, kuriem tika atņemta viņu neatkarīgā valsts. Paralēli uzspiestajai kontrolei Ķīnas valdība sāka veicināt etnisko ķīniešu emigrāciju uz Siņdzjanas reģionu, lai sākotnēji aizsargātu valsts rietumu teritorijas no Padomju Savienības spēkiem, bet vēlāk ar mērķi veicināt monokulturālas Ķīnas attīstību.
Valsts sponsorētā haņu migrācija uz autonomo ziemeļrietumu apgabalu rezultējas ar vietējo pamatiedzīvotāju apspiešanu un to kulturālu, sociālu, politisku un ekonomisku diskrimināciju.
Līdz ar haņu pieplūdumu, Pekinas lielāku kontroli un uiguru diskrimināciju nesaskaņas un vardarbīgas sadursmes abu etnisko grupu starpā kļuva par nosacīti biežu parādību. Apspiestie uiguri jau kopš Austrumturkestānas Republikas iekļaušanas Ķīnas Tautas Republikas sastāvā ir iestājušies par savu brīvību un tiesībām.
Tomēr Pekinas tvēriens gadu laikā ir kļuvis ciešāks, veicinot arvien liekāku uiguru pretestību.
Par pagrieziena punktu attiecībās starp uiguriem un valsts valdību var uzskatīt 2009. gadu, kura laikā Siņdzjanā norisinājās vairāki bruņoti etniski nemieri, kuros bojā gāja vairāki simti iedzīvotāji. Ķīnas valdība šos uzbrukumus ir interpretējusi kā uiguru radikalizēšanos un publiski norādījusi uz reliģisko ekstrēmismu un terorismu kā valsts drošības izaicinājumiem.
Ķīnas radikālā politika pret uiguriem
Mūsdienās Siņdzjanas apgabalā dzīvo aptuveni 12 miljoni uiguri, kuru dzīves apstākļi pēdējo gadu laikā ir kļuvuši arvien bargāki un teju neiespējami ikdienas dzīves gaitām. Kopš 2009. gada etniskajiem nemieriem un Sji Dzjiņpina nākšanas pie varas 2012. gadā Pekinas politika pret uiguriem ir kļuvusi necilvēciska un bieži vien pat tiek salīdzināta ar Otrā pasaules kara Hitlera politiku pret ebrejiem.
Uzskatot, ka šī musulmaņu minoritāšu grupa ir potenciāls drauds valsts drošībai, Ķīnas valdība ir uzsākusi masveida cilvēku novērošanu, izsekošanu un pat ieslodzīšanu “pāraudzināšanas centros” ar mērķi atbrīvoties no uiguru kulturālās, reliģiskās un sociālās esences. Lai iznīdētu uiguru identitāti, šīs etniskās minoritātes pārstāvjiem Siņdzjanā ir aizliegts runāt savā valodā publiskās iestādēs, piekopt savas tradīcijas un svētkus, dot saviem bērniem tādus musulmaņu vārdus kā Muhameds vai Medina un piekopt islāma ticību, aizliedzot vīriešiem audzēt garu bārdu, sievietēm nesāt hidžābu, lūgties, doties svētceļojumā vai veikt jebkuru citu reliģisku darbību.
Pekinas politiskajai elitei jebkura reliģiskā izpausme bija iegansts aizdomām par konkrētas personas potenciālu radikalizāciju un pievienošanos musulmaņu ekstrēmistiem. Pat tādas islāmticīgo izpausmes kā atteikšanās no cūkgaļas vai alkohola nelietošana bija iegansts valsts drošības dienestiem aizturēt uigurus un nosūtīt viņus uz “pāraudzināšanas centriem”.
Lai veiksmīgi izsekotu katru Siņdzjanas uiguru un pārliecinātos, ka etniskās minoritātes pārstāvji neplāno veikt terorista uzbrukumus pret etniskajiem ķīniešiem un apdraudēt Ķīnas valsts drošību,
varasiestādes piespiedu kārtā ir ievākušas katra uigura DNS paraugus, pirkstu nospiedumus, asins paraugus, balss ierakstus.
Turklāt viņi tiek pakļauti intensīvai ikdienas novērošanai, kas iekļauj gan sejas atpazīšanas tehnoloģiju izmantošanu, gan arī QR kodu reģistrēšanu cilvēku dzīvesvietās.
Savās ikdienas gaitās uiguri ir piespiesti nesāt līdzi savus viedtālruņus un ID kartes, kurās tiek norādīta viņu etniskā piederība. Šīs identifikācijas metodes uiguru etniskās grupas pārstāvjiem obligāti jāuzrāda neskaitāmos kontroles punktos, kas izveidoti visā Siņdzjanas apgabalā, piemēram, iekāpjot sabiedriskajā transportā, lielveikalos, bankās, bibliotēkās, mošejās un daudzās citās vietās, kuras cilvēki ikdienas gaitā apmeklē.
Ķīnā dzīvojošajiem uiguriem ir pilnībā atņemta privātā dzīve.
Viņu telefonsarunas tiek noklausītas, interneta sarakstes pārtvertas un cenzētas. Un pēdējo gadu laikā vairāk nekā miljons valsts darbinieku ir ievākušies uiguru mājokļos, lai ziņotu drošības iestādēm par viņu reliģiskajām darbībām vai neuzticību Ķīnas valdībai un komunistiskajai ideoloģijai.
Aresti un "pāraudzināšanas centri"
Par jebkuru reliģisku darbību, kritiku pret komunistisko režīmu vai arī pat bez jebkāda šķietama iemesla Ķīnas drošības dienesti vairāku gadu garumā ir arestējuši vairāk nekā miljonu uiguru un ieslodzījuši viņus masveida internēšanas nometnēs jeb “pāraudzināšanas centros”. Šajos centros tiek veikta politiska un kulturāla uiguru ideoloģijas “apstrāde”, piespiežot mācīties ķīniešu valodu, pakļaujot komunistiskās partijas propagandai, liekot pieņemt ķīniešu kultūru un tradīcijas, zvērēt uzticību Ķīnas prezidentam Sji Dzjiņpinam.
Tāpat uiguriem piespiedu kārtā ir jāzaimo sava kultūra, valoda un it īpaši islāma reliģija.
Uiguri šajās nometnēs tiek ne tikai psiholoģiski apspiesti, cenšoties atbrīvoties no viņu ideoloģiskas piederības uiguru etniskajai minoritātei, bet arī pakļauti fiziskiem sodiem. Nevienam nav zināms konkrēts skaits, cik uiguru pašlaik ir ieslodzīti Ķīnas “pāraudzināšanas centros”, jo Ķīnas valdība to eksistenci ir noraidījusi vairākus gadus.
Lielbritānijas raidsabiedrības BBC korespondentiem vairākas reizes ir izdevies apmeklēt Siņdzjanu, iegūstot pierādījumus šo internēšanas nometņu eksistencei, ko apstiprinājusi gan apjomīga policijas spēku klātbūtne šo centru tuvumā, gan arī BBC iegūtie satelītuzņēmumi, kas apstiprinājuši masveida augsta drošības režīma ēku būvniecību šajā Ķīnas ziemeļrietumu reģionā.
Pēc raidsabiedrības publiskotajiem pierādījumiem un izbēgušo uiguru izdzīvošanas stāstiem pagājušā gada oktobrī Siņdzjanas amatpersonas atzina, ka reģionā ir izveidoti brīvprātīgi “brīvdienu izglītības” centri, kas esot lielisks instruments cīņā ar terorismu. Lai aizstāvētu savu pozīciju un rīcību, Ķīnas valdība ir uzstājusi, ka kopš 11. septembra teroristu uzbrukumiem ASV arī Ķīnas Tautas Republika ir kļuvusi par potenciālu mērķi šādiem uzbrukumiem. Līdz ar to Pekina redz kā savu pienākumu iesaistīties “globālajā karā pret terorismu”.
Tādējādi šie izglītības centri ir domāti, lai atturētu musulmaņu uigurus no potenciālas radikalizācijas. Lai arī šāda ir publiskā komunistiskās Ķīnas nostāja, to centieni masveidā atbrīvoties no uiguru etniskās minoritātes valsts ziemeļrietumu reģionā realitātē ir skaidrojama ar valsts ekonomiskajām un stratēģiskajām interesēm.
Siņdzjanas apgabals – Ķīnas ceļš uz ekonomisko izaugsmi
Lai arī Ķīnas valdība attaisno savas necilvēciskās darbības pret uiguriem ar potenciāliem drošības draudiem, patiesībā atbrīvošanās no uiguriem Siņdzjanas apgabalā sniegtu Pekinai ekonomisko izaugsmi un vienotu Ķīnas un Āzijas/Eiropas tirgus ceļus, kā arī potenciāli risinātu tās pārapdzīvotības problēmu.
Teritorija ir viens no iemesliem, kādēļ Pekina ir ieinteresēta Siņdzjanas apgabalā. Šis autonomais apgabals veido sestdaļu no visas Ķīnas Tautas Republikas teritorijas un to apdzīvo mazāk par 1% tās iedzīvotāju. Ņemot vērā uiguru neapmierinātību ar pagājušo gadu etnisko ķīniešu emigrāciju uz viņu apgabalu, kas veicinājis minoritāšu diskrimināciju un apspiestību, lai Pekina spētu turpināt veicināt masveida haņu migrāciju uz Siņdzjanu, valdībai ir nepieciešams atbrīvoties no uiguriem, kuri ir neapmierināti ar šādu migrācijas politiku.
Lai arī teritorija ir gana būtisks jautājums komunistiskās partijas dienaskārtības jautājumos, politiskā elite ir vairāk ieinteresēta valsts ekonomiskajos procesos.
Siņdzjanas apgabalā atrodas trešdaļa Ķīnas dabasgāzes un naftas rezerves, un šī teritorija ir bagāta ar dažādiem derīgajiem izrakteņiem.
Lai iegūtu brīvu pieeju šiem resursiem, izmantotu teritoriju un potenciāli atklātu jaunas izrakteņu un resursu vietas, Ķīnas valdība varētu saskarties ar uiguru pretestību, iestājoties par sava reģiona pašnoteikšanās tiesībām. Tādējādi resursi varētu būt vēl viens iemesls, kas motivētu valsts politisko eliti īstenot uiguru kulturālo genocīdu.
Taču pats būtiskākais iemesls, kas virza Pekinu nežēlīgo politiku pret tās lielāko minoritāti valstī, ir Siņdzjanas apgabala stratēģiskā lokācija. Šis apgabals kalpo kā gaitenis Ķīnas “vienas jostas, viena ceļa” iniciatīvai, kas ir milzīgs infrastruktūras projekts, kas saistītu Ķīnu ar Āziju un Eiropu. Sauszemes tirdzniecības ceļa izveide, vienojot Ķīnas, Āzijas un Eiropas tirgus, būtiski veicinātu valsts ekonomiku un būtu nozīmīgs solis Ķīnas ietekmes sfēras un varas palielināšanai. Jaunais Zīda ceļš ir prezidenta Sji Dzjiņpina iniciatīva, kuras planos ir mazināt valsts atkarību no ūdens satiksmes ceļiem un attīstīt preču plūsmu caur nabadzīgākiem Ķīnas reģioniem.
Ko Ķīnas slēptais genocīds nozīmētu Eiropas valstīm?
Baidoties no ieslodzījuma “pāraudzināšanas centros”, kuros tiek iznīcināta uiguru identitāte, šīs etniskās minoritātes pārstāvji ir devušies bēgļu gaitās uz vairākām valstīm, cenšoties meklēt patvērumu un drošību no Ķīnas valdības genocīda politikas. Turcija ir bijusi viena no uzņemošākajām valstīm, sniedzot patvērumu uiguru bēgļiem. Arī Eiropas Savienības (ES) valstis, piemēram, Zviedrija, ir sniegušas palīdzīgu roku un patvērumu uiguriem, kuri bēguši no Pekinas dzelžainās varas.
Līdz ar nežēlīgāku Sji Dzjiņpina politiku Eiropas Savienībā varētu tikt iesniegti vairāki uiguru patvēruma meklētāju pieteikumi.
Paralēli potenciālam bēgļu pieplūdumam un līdz ar atbrīvošanos no uiguriem un “vienas jostas, viena ceļa” attīstību Eiropas Savienības valstis varētu izjust saspīlējumu un nesaskaņas savā starpā. Tas jau iezīmējās šī gada jūnijā, kad Itālija bija pirmā G7 valsts, kas pievienojās un atbalstīja Ķīnas Tautas Republikas projektu “Viena josta, viens ceļš”.
Daudzas Eiropas valstis ir bijušas ļoti skeptiskas pret šo iniciatīvu un paudušas bažas par Ķīnas motīviem gūt iespēju ietekmēt ES iekšpolitiskos procesus un, iespējams, izmantot tādas tehnoloģijas kā "Huawei", lai noklausītos Eiropas Savienības līderu un iedzīvotāju privātās sarunas un sarakstes. Iespējams, ka šī iniciatīva potenciāli sniegtu jaunas iespējas ES tirgum, taču
šobrīd projekts “Viena josta, viens ceļš” veicina nesaskaņas un sašķeltību ES valstu starpā.
Pašlaik Latvija ir bijusi viena no 23 valstīm, kas Apvienoto Nāciju sanāksmē šī gada janvārī aicināja Ķīnas valdību pārtraukt uiguru etnisko vajāšanu un to ieslodzīšanu “pāraudzināšanas centros”. Paužot savu nostāju un starptautiski publiski sūtot ziņu, ka starptautiskā kopiena zina Ķīnas valsts cilvēktiesību pārkāpumus un ka tos nekavējoties nepieciešams pārtraukt, Latvija ir ieņēmusi konkrētu pozīciju uiguru jautājumā.
Šī publiskā nosodīšana un pozīcija ir svarīga, jo starptautiskajā arēnā 35 valstis, piemēram, Krievija, Pakistāna, Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte un citas, ir aizstāvējušas un slavējušas Ķīnas valdības pretterorisma politiku, kas iekļauj uiguru kultūras genocīdu. Ņemot vērā, ka Latvijas un Ķīna īsteno ciešas diplomātiskas, ekonomiskas un kulturālas attiecības,
valsts paustā nostāja un kritika uiguru jautājumā varētu potenciāli likt Ķīnai apdomāt tās attiecības ar Latviju.
