Trīs mēnešu gājienā uz Alepo tūkstošiem cilvēku paudīs atbalstu bēgļiem

„Es sēdēju pie sava darba galda un lasīju ziņas no Alepo. Es skatījos fotogrāfijas, lasīju „Twitter” ierakstus un raudāju. Raudāju vēl vairāk, kad mēģināju sevi iedomāties kara situācijā, kad visapkārt krīt bumbas, man nav medikamentu, man nav ēdiena, bet man ir internets un es publicēju fotogrāfijas, savu bērnu attēlus un vēroju, cik daudzi tūkstoši cilvēku ir tās skatījušies, klikšķinājuši, pierakstījuši tādus vārdus kā : „Ak, mans Dievs! Tas ir šausmīgi! Es neko nevaru palīdzēt.” Man liekas, ka ļoti daudzi no mums gribētu, lai Alepo traģēdija beigtos un cilvēkiem tur būtu cerība un viņi zinātu - tas, ka visa pasaule uz viņiem skatās, nenozīmē, ka nevienam viņi nerūp. Manuprāt, mēs tomēr varam ko darīt.

Es gribētu šīs asaras un dusmas pārvērst darbībā. Es negribu iestāties par Alepo, es gribu iet uz Alepo un pateikt, ka mums pietiek.”

Tā video vēstījumā, kas tagad plaši aplidojis medijus un interneta pasauli, saka 32 gadus vecā poļu žurnāliste Anna Albota, kura dzīvo Vācijas galvaspilsētā Berlīnē.

Kopā ar citiem, lielākoties poļu domubiedriem, Anna ir sarīkojusi sabiedrības gājienu, lai pievērstu starptautiskās sabiedrības uzmanību Sīrijas kara saplosītajai Alepo pilsētai.

Vairāki tūkstoši cilvēku veiks aptuveni 3000 kilometru garu distanci kājām, kas varētu ilgt trīs mēnešus.

Gājiens jau sācies Berlīnē, no bijušās Tempelhofas lidostas teritorijas, kur tagad izmitināti vairāki tūkstoši bēgļu no Sīrijas, Irākas un citām valstīm.

„Tas būs bēgļu ceļš, tikai pretējā virzienā,” saka Anna Albota. Viņa gan Vācijas medijiem atzinusi, ka visu tālo ceļu līdz Alepo varētu noiet tikai 30 cilvēku un nav izslēgts, ka gājienu uz Turcijas un Sīrijas robežas apturēs. „Tas nebūs viegli, ir ziema. Mēs varētu nogaidīt līdz vasarai un sarīkot jauku gājienu Eiropas jauniešiem. Taču ne jau tas ir mūsu mērķis,” saka Anna Albota.

Žurnāliste Anna Albota ir ceļotāja, blogere un Berlīnē dzīvo kopā ar savu ģimeni – vīru vācieti un abu diviem bērniem. Tieši bērnu ciešanas Alepo slaktiņā viņu satriekušas visvairāk. „Es redzēju fotogrāfijas ar priekšlaikus dzimušiem mazuļiem, kurus medmāsas bija izcēlušas no inkubatoriem, jo slimnīcu, kurā viņi uzturējās, bija ķērusi bumba. Es redzēju pati savus bērnus. Nevis kāda. Savējos!” saka žurnāliste.

Tiklīdz viņa internetā publicējusi uzsaukumu par gājienu, tā zibenīgi saņēmusi pirmās atbildes no pirmajiem interesentiem. Pieteicās cilvēki no Polijas, Portugāles, Šveices, Austrijas, Grieķijas. Pieteikušies arī vairāki sīrieši, kuri dzīvo Eiropā. Viņi to apliecinājuši arī video vēstījumā.

"Vieni piesakās soļot paši, citi piedāvājuši naktsmājas. Īpaši aktīvi esot poļi un austrieši.

Tas būs kā sava veida svētceļojums,” raidorganizācijai „DW” saka poliete Eva, kura pati kā bēgle savulaik astoņdesmitajos gados ieradusies Vācijā, lai paglābtos no komunistiskā režīma, un būs viena no gājiena dalībniecēm.

Sīrijas pilsēta Alepo jau daudzus mēnešus ir bijusi kauju epicentrs, taču īpaši pēdējās nedēļās nonāca sabiedrības uzmanības lokā ar milzu humāno katastrofu. Sīrijas prezidenta Bašara al Asada armijas un Krievijas militāristu īstenotajās kaujās pret opozīciju, kas patvērusies Alepo austrumos bojā gājuši tūkstošiem civiliedzīvotāju un daudzi tūkstoši bija iesprostoti slaktiņa ielenkumā. Tikai pēc ilgstoša starptautiskā spiediena izdevās uz laiku panākt uguns pārtraukšanu un evakuēt cilvēkus. Tagad Bašara al Asada armija Alepo ir pārņēmusi pilnībā.