Pēc Donalda Trampa tikšanās ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu ne viens vien eksperts un komentētājs uzdeva jautājumu – kā tas nākas, ka ASV ir gatava piekāpties cilvēktiesību pārkāpšanā apsūdzētam diktatoram, bet nav gatava pienācīgi sarunāties un sadarboties ar tradicionālajiem sabiedrotajiem? Tieši tāpēc arvien aktuālāks kļūst jautājums par jauno pasaules kārtību, kurā gadu desmitiem senās transatlantiskās saites vairs nevar uztvert kā pašsaprotamas. Kā varētu attīstīties ASV un Eiropas Savienības (ES) attiecības nākotnē un vai Eiropa ir spējīga pretoties ASV spiedienam, par to Latvijas Radio korespondenta Uģa Lībieša saruna ar Vācijas Ārpolitikas padomes transatlantisko attiecību pētnieci Heidiju Obermeijeri.
Uģis Lībietis: Kad mēs runājam par Eiropas Savienības un ASV domstarpībām gan pirms, gan pēc G7 samita, mēs parasti domājam tirdzniecības tarifus un to ietekmi uz mūsu ekonomikām. Taču daži eksperti saka - ieviesto tarifu apjoms ir tik salīdzinoši neliels, ka, ņemot vērā kopējo tirdzniecības apjomu, mums pat nebūtu pamata satraukties. Kāds ir jūsu viedoklis par to?
Heidija Obermeijere: Šis ir simptoms daudz lielākai problēmai ar prezidentu Donaldu Trampu, jo lietas var izvērsties par kaut ko daudz apjomīgāku. Eiropas Savienība un ASV nodrošina divas trešdaļas globālā iekšzemes kopprodukta (IKP), un tērauds un alumīnijs veido lielu daļu no ražošanas. Arī transatlantiskās tirdzniecības attiecības ir ārkārtīgi svarīgas abos Atlantijas okeāna krastos, un tās ir jāaizsargā jeb, pareizāk sakot, jāiedrošina. Tāpēc es uzskatu, ka Tramps ir rīkojies tuvredzīgi, jo šīs tarifu nodevas tiks nodotas tālāk amerikāņu uzņēmējiem un patērētājiem. Piemēram, nesen bija raksts par kādu putukrējuma ražotāju, kas izmanto iepakojumā ārvalstu alumīniju un tāpēc būs nepieciešams palielināt izmaksas.
Tarifu ieviešanu pret sabiedrotajiem varētu nosaukt par ķirurģiskas operācijas veikšanu ar miesnieka nazi.
Patiesībā problēmas pamatā ir Ķīnas dempings un starptautiskā tirgus pārpludināšana ar tēraudu un alumīniju. Tarifu ieviešana sabiedrotajiem ir kā blakusefekts, risinot šo problēmu, taču tā ir slikta izvēle
Par spīti domstarpībām ASV un Eiropas Savienība arī turpmāk būs lielākie tirdzniecības partneri. Taču šī tendence novērsties no sabiedrotajiem – gan tirdzniecības jomā, gan Irānas kodolvienošanās gadījumā, gan klimata pārmaiņās... Ko jūs par to sakāt? Vai tas ir kāds vēstījums eiropiešiem, pasaulei, varbūt Krievijai un Ķīnai? Vai varbūt tomēr tas ir tikai vēstījums amerikāņu vēlētājiem?
Protams, salīdzinot ar ASV ārpolitikas tradīcijām pēc Otrā pasaules kara, šāda pieeja ir visai ortodoksāla. Ir jāpatur prātā, ka ASV prezidents pārstāv savus vēlētājus, bet ne obligāti visus amerikāņus. Arī ASV kongresā joprojām ir pietiekami liels atbalsts tam, lai ASV uz globālās skatuves iesaistītos arvien vairāk. Taču
pārsvarā prezidents Tramps uz starptautiskajām attiecībām un ārpolitiku skatās kā uz darījumiem. Kā uzņēmējs bez iepriekšējas politiskās pieredzes viņš tiecas uz darījumiem, kas, viņaprāt, būtu labi Amerikai. Un lielākoties situācijas viņa redzējumā ir baltas vai melnas.
Protams, ka viņš sūta vēstījumu sabiedrotajiem, taču pasniegšanas stils ir visai neprognozējams un neparasts, neveicinot labas starptautiskās attiecības. Tas, ko viņš pasaka, bieži vien izraisa satraukumu un izbrīnu, taču tas, ko viņš patiesībā vēlas sasniegt, iespējams ir izmērāms un sasniedzams. Šeit jāatceras, ka par daudzām no problēmām, kas izraisījušas eiropiešu neapmierinātību, savulaik bija aizrādījušas arī iepriekšējās ASV administrācijas. Kaut vai jautājums par 2% procentiem no IKP aizsardzībai un nastas dalīšanu NATO ietvaros. Arī Vācijas tirdzniecības pārpalikums. Šie visi nebūt nav jauni jautājumi.
Vai tas neizskatās pēc interešu un vērtību sadursmes?
Es tā nedomāju.
Tramps ir radījis priekšstatu, ka ASV intereses un Eiropas intereses ir atšķirīgas. Taču tā nav.
Starp visām pasaules valstīm un sadarbībām transatlantiskās saites ir visspēcīgākās. Par spīti domstarpībām, kas manāmas ziņu virsrakstos, tā ir tik liela kopējo vērtību kopiena ar tik lielu ekonomisko varu, kā arī milzīgu kulturālu un politisku ietekmi visā pasaulē. Katru dienu pāri Atlantijai notiek preču apmaiņa simtiem miljonu dolāru apmērā. Arī pilsoniskās sabiedrības saiknes ir ārkārtīgi nozīmīgas. Manuprāt, par spīti atšķirībām tas tā būs arī daudzus gadus uz priekšu.
Gan Vācijas ārlietu ministrs, gan arī Nīderlandes premjerministrs šajā nedēļā ir aicinājuši palielināt Eiropas Savienības vienotību, lai pretotos, piemēram, dažādiem pasākumiem no ASV puses. Vai, jūsuprāt, šāda vienotības stiprināšana būtu palīdzoša?
Protams. Vienmēr ir palīdzoši, ja ir kopīgs.. negribētos teikt - ienaidnieks, bet pretinieks, kas liktu cilvēkiem apvienoties. Manuprāt, notiekošais var palīdzēt sapurināt Eiropas Savienību tās iekšienē, liekot pārdomāt, ko tad nozīmē Eiropas Savienība un kādas tad ir tās vērtības.
Ja kāds apšauba brīvo tirdzniecību un ir jāsāk domāt par jaunu tirdzniecības līgumu slēgšanu ar citām valstīm kā vienu no Eiropas vērtībām – tas varētu veicināt veselīgas debates un sarunas par Eiropas vienotību.
Ir izskanējuši vairāki piedāvājumi reformēt Eiropas Savienību, un Francija un Vācija ir uzņēmušās vadošo lomu šajā procesā. Vai, pēc jūsu domām, kāda no šīm divām valstīm spēs vadīt Eiropu, lai palielinātu tās ietekmi pasaulē šajā, kā daži saka, jaunajā starptautiskajā sistēmā? Un vai kāds vispār var pretoties ASV ietekmei? Un, ja ne eiropieši, tad kurš cits?
Francijas prezidents [Emanuels] Makrons noteikti to mēģinās. Kanclere [Angela] Merkele ir piesardzīgi atbalstoša, bet tomēr skeptiska, jo Makrona plāni ir ļoti ambiciozi. Taču, ņemot vērā politisko noskaņojumu Eiropā, ņemot vērā galēji labējo partiju popularitātes pieaugumu, eiroskeptiskā noskaņojuma pieaugumu atsevišķās dalībvalstīs, es neesmu pārliecināta, ka šie reformu piedāvājumi tiks pieņemti. Es arī nedomāju, ka kāda atsevišķa valsts var pretoties ASV politikai – mēs jau redzējām divas dažādas tehnikas no Makrona un Merkeles puses, mēģinot noturēt ASV Irānas kodollīgumā. Ne vienam, ne otram to neizdevās panākt. Tāpēc vēl ir jāskatās, kas kļūs par Eiropas līderi. Taču kopumā, šis nav melns vai balts jautājums. Joprojām ir ļoti daudz sfēru, kur ASV un Eiropa ļoti cieši sadarbojas, kaut vai NATO militārās sadarbības ietvaros vai iepriekš minētajos biznesa un sabiedrības sakaros.
Nevienam nav īsti skaidrs, kā visi šie procesi attīstīsies, taču kādas būtu Jūsu prognozes par iespējamām ASV un Eiropas Savienības attiecībām pārskatāmā nākotnē?
Manuprāt, tās joprojām būs visai strīdīgas. Mums joprojām ir vairāk kopīgā, nekā atšķirīgā. Un tas nozīmē, ka, ja rodas domstarpības, tad liekas, ka tās ir daudz nopietnākas, nekā tās patiesībā ir. Taču kopumā sliktas vai apdraudētas attiecības patiešām vājina abas puses. Eiropa zaudē drošības garantijas, bet ASV pamazām attālinās no pēckara globālās kārtības, no kuras tai ir nenovērtējams labums.
Neviena no pusēm nav spējīga vienatnē pretoties globāliem izaicinājumiem, piemēram, klimata pārmaiņām vai Ķīnas ietekmes pieaugumam.
Taču vakuums vienmēr tiek aizpildīts – ja ASV un Eiropa kopīgi neiestāsies par savām vērtībām un Rietumu ideāliem, vietu ieņems citi starptautiskie aktori, kuru vērtības vai pasaules kārtība nebūt nenesīs tādus labumus un ieguvumus, kādus pašlaik izbauda Eiropa un ASV.
