Pirmo reizi Latvijā notiek Eiropas Savienības (ES) un ASV likumdevēja pārstāvju tikšanās - tā dēvētā transatlantiskā dialoga sanāksme. Lai gan ASV ir svarīgākais Eiropas politiskais un drošības partneris, tomēr arī šajā sadarbībā ir problēmas. Deivids Makalisters intervijā LTV stāsta par sadarbības nozīmi un arī nepieciešamību pēc ciešākas ES valstu ekonomiskās integrācijas.
Makalisters: Mēs ticam, ka brīva tirdzniecība ir svarīga ekonomiskai izaugsmei. Mēs, eiropieši, esam ieguvēji no brīvās tirdzniecības. Tas ir anahronisms, ka 21. gadsimtā Eiropas Savienībai un Amerikas Savienotajām Valstīm nav brīvās tirdzniecības nolīguma. Esam procesā un domāju, ka pārskatāmā nākotnē noslēgsim sarunas. Ticu, ka Transatlantiskā tirdzniecības un investīciju partnerība labvēlīgi ietekmēs ekonomisko attīstību un izaugsmi Eiropā.
Jūsu kanclere Angela Merkela bija pirmā, kas nonāca ziņu virsrakstos ar to, ka viņas telefonsarunu noklausās. Tagad tas ir Francijas prezidents. Tas jau laikam pārāk nepalīdz būvēt transatlantiskās attiecības?
Amerikāņiem un eiropiešiem ir atšķirīgs skatījums uz drošību un izlūkošanu. Mēs zinām, cik ļoti amerikāņi nodevušies terorisma apkarošanai un cik svarīgi ir amerikāņi mūsu drošībai. Arī pēdējo 24 stundu traģiskie notikumi parādījuši, cik svarīgi, lai amerikāņi un eiropieši vēl ciešāk sadarbotos terorisma apkarošanā. No otras puses, kad mēs atklājām, ka noklausās Vācijas kancleres mobilā tālruņa sarunas, mēs teicām “Labākā drauga telefonu nenoklausās!”. Ļoti atklāti to izrunājām ar amerikāņiem un spērām platu soli šajā ziņā. Domāju, ka līdzīgām sarunām tagad būtu jānotiek starp frančiem un amerikāņiem, taču to vairs nav manā ziņā komentēt.
Vairs nerunājam par Lisabonas stratēģiju, nodarbina daudz vienkāršāki jautājumi. Sākot no Grieķijas un beidzot - kā piešķilt dzīvību daudzu valstu ekonomikās?
Pēdējie daži gadi Eiropai nebija viegli. Kopš 2008.gada esam nemitīgi nodarbojušies ar krīzes risināšanu un tās sekām. Mums ir jāpanāk ASV un Kanāda no vienas puses un Āzija – no otras. Mēs virzāmies uz priekšu, un es vēlos, lai Eiropai tas izdotos. Tādēļ es cieši atbalstu jauno Eiropas Komisijas stratēģiju tās prezidenta Žana Kloda Junkera vadībā. Tā paredz, ka Eiropa koncentrējas uz lielajām un svarīgajām lietām. Ja paraugās uz jauno Eiropas Komisijas darba kārtību, tad redzams, ka tieši tas arī notiek.
Vispirms jaunā investīciju programma, kas šonedēļ bija parlamentā. Dažu nākamo gadu laikā būs pieejamas investīcijas līdz trim miljoniem eiro vienam projektam. Tas būs visā Eiropā, Latviju ieskaitot. Svarīgs projekts ir Enerģētiskā savienība, kas ļaus samazināt atkarību no enerģijas importa no citām pasaules malām. Tāpat Eiropas Komisijas vienotā digitālā tirgus iniciatīva, manuprāt, ir kaut kas tāds, kas ļautu daudz paveikt mūsu ekonomiku veicināšanai. Tāpat ir arī politika Eiropas reindustrializācijai. Tie visi ir Junkera plāna elementi, ko atbalsta 28 valstu vadītāji.
Attiecībā uz bezdarbu – tas ir augsts Spānijā, mēs zinām, ka tas ir ļoti augsts Somijā. Arī Latvijā, jo oficiālā statistika ne vienmēr identificē visus bezdarba veidus. Vācija varētu piedāvāt darba vietas. Kā veidos attīstību? Finansējot projektus vai sakot - lūdzu, te ir darba vietas, nāciet un strādājiet pie mums.
Ja jautājums ir šāds – būt jaunietim, spānim un bez darba vai būt jaunietim, spānim un pārcelties uz Ziemeļeiropu, lai atrastu darbu, tad mēs patiešām redzam, ka daudz spāņu ierodas Vācijā. No tā iegūstam arī mēs, jo mūsu pašreizējais bezdarba līmenis ir zems. Mums nepieciešami jauni, kvalificēti cilvēki, kas palīdzētu mūsu ekonomikai.
Ja paraugāmies uz Eiropas Savienības dalībvalstu vēsturi, vienmēr bijusi ļaužu migrācija no nabadzīgākiem uz bagātākiem reģioniem. Arī pēc Vācijas atkalapvienošanās daudziem no Austrumvācijas nācās pamest mājas un pārcelties uz Rietumvāciju. Savukārt Rietumvācijā, no kuras es nāku, vienmēr bijusi virzība uz dienvidu reģioniem, kas ir ekonomiski spēcīgāki. Ja uz Eiropu raugās kā vienotu tirgu, ieguvumi iespējami abējādi. Tomēr pārcelšanās uz Ziemeļeiropu ir tikai otra labākā iespēja Vidusjūras reģiona iedzīvotājiem. Daudz labāk, ja varam uzlabot viņu nodarbinātības izredzes pašu mājās. Taču tas prasīs gana daudz laika.
Attiecībā uz gaidāmajām izmaiņām Eirozonā. Tiek runāts par Vācijas – Francijas plānu. Kas jums zināms par šo frankoģermāņu plānu, kādu iespaidu tas atstās uz pārējām valstīm?
Frankoģermāņu draudzība ir unikāla Eiropā. Un frankoģermāņu draudzība ir tālākas eiropeiskās integrācijas dzinējspēks. Tā vienmēr bijis un tā būs.
Vācu – franču sadarbība nav viss, kas ir Eiropā, taču, ja Vācija un Francija nevienojas par svarīgākajiem jautājumiem, tad citādi vienoties kļūst ļoti grūti. Mums zināms, ka būs nepieciešama tālāka integrācija eirozonā, ja vēlamies, lai mūsu kopējā valūta saglabā stabilitāti. Mums ir monetārā savienība, bet nav ekonomiskās savienības. Tātad 19 eirozonas dalībvalstīm būs daudz ciešāk jākoordinē savas ekonomiskās politikas, nekā tas noticis līdz šim. Tādēļ es apsveicu Parīzes un Berlīnes iniciatīvas, taču vienlaikus apsveicu arī piecu prezidentu iniciatīvas no Briseles.
Mēs redzam konkrētus ierosinājumus, par kuriem var diskutēt Eiropas Komisija, Eiropadome un parlaments. Un domāju, ka to apzinās arī valstis, kas nav eirozonā. Man daudz darīšanu ar britu politiķiem. Un no viņiem es dzirdu, ka viņi vēlas kompromisu attiecībās starp Lielbritāniju un Eiropas Savienību. No vienas puses, tas ņemtu vērā Lielbritānijas specifiskās intereses. Taču, no otras puses, viņi saprot, ka citas Eiropas Savienības valstis, jo īpaši 19 eirozonas valstis, vēlas turpmāku integrāciju. Domāju pie šī jautājuma strādāsim nākamos piecus, desmit gadus. Esmu gana drošs, ka eirozona turpinās virzīties uz priekšu, bet vienlaikus mums jābūt gataviem ieaicināt tās valstis, kas vēl nav pievienojušās kopīgajai valūtai.
