- ASV prezidenta izteikumi - atkāpšanās no gadu desmitu politikas?
- Netanjahu: „Izraēlai nav lielāka drauga par Trampu”
- Konflikta pamatā – zeme
- Eksperti skeptiski par vienas valsts vai konfederācija risinājuma iespēju
- Izraēla un palestīnieši joprojām deklarē divu valstu risinājumu
- Palestīnieši: ASV vēstniecības pārcelšana uz Jeruzalemi būtu beigas dialogam
- Abas puses grūti samierināmās pozīcijās
Atkāpšanās no gadu desmitu politikas
ASV prezidents Tramps pirms pāris nedēļām Baltajā namā pirmo reizi tikās ar Izraēlas premjeru Benjaminu Netanjahu. Tramps gan solīja stingru atbalstu Izraēlai, gan to mudināja „nedaudz piebremzēt” ar ebreju apmetņu paplašināšanu.
Tad Tramps iezīmēja savu nostāju konflikta risinājuma panākšanā: „Es apsveru gan divu valstu, gan vienas valsts risinājumu. Man patīk tas risinājums, kas patīk abām iesaistījām pusēm. Es varu sadzīvot gan ar vienu, gan otru risinājumu. Es kādu laiku domāju, ka divu valstu risinājums varētu būt vieglākais no abiem. Bet godīgi sakot – ja Izraēla un palestīnieši ir apmierināti, tad es esmu apmierināts ar risinājumu, kas viņiem patīk vislabāk.”
Divu valstu risinājums paredz neatkarīgas Izraēlas un neatkarīgas Palestīnas valsts mierīgu līdzāspastāvēšanu. Tas paredz Palestīnas valsts izveidi robežās, kādas tās bija pirms 1967.gada Sešu dienu kara, kad Izraēla karā ar arābu kaimiņvalstīm okupēja Rietumkrastu, Gazas joslu un Austrumjeruzalemi. Jeruzaleme būtu abu valstu kopīgā galvaspilsēta, kaut Izraēla uzstāj, ka Jeruzaleme ir tās „nedalīta” galvaspilsēta.
Taču miera sarunas te sākušās, te sabrukušas, abām pusēm vainojot vienai otru.
Tomēr atbalsts divu valstu risinājumam allaž saglabājies kā Izraēlas, palestīniešu un starptautiskās sabiedrības, tostarp Savienoto Valstu oficiālā politika. Jaunā ASV prezidenta Trampa komentāri tika uztverti kā Baltā nama atkāpšanās no vairākus gadu desmitus īstenotās politikas atbalstīt divu valstu risinājumu.
„Izraēlai nav lielāka drauga par Trampu”
Izraēlas premjers Netanjahu šobrīd vada vienu no vislabējāk noskaņotajām valdībām Izraēlas valsts vēsturē - koalīcijā ir gan ultranacionālisti, gan Rietumkrasta aneksijas atbalstītāji.
Pirms divām nedēļām Baltajā namā Netanjahu Trampa izteikumus komentēja norādot, ka „Izraēlai nav lielāka drauga par Trampu”. Viņš arī atkārtoja, kas, Izraēlas ieskatā, ir nepieciešams mieram ar palestīniešiem: „Mieram joprojām spēkā ir divi priekšnosacījumi – ebreju valsts atzīšana un Izraēlas drošības vajadzības Rietumkrastā. Mums ir jāmeklē jauni veidi un jaunas idejas.”
Izraēla uzstāj, ka tās spēku klātbūtne palestīniešu teritorijās ir nepieciešama drošības dēļ. Tā norāda uz Gazas joslu – pēc tam, kad Izraēlas armija no tās aizgāja un tika evakuētas arī visas ebreju kolonijas, varu tur pārņēma radikālais grupējums "Hamas", kas nepakļaujas Rietumkrastā valdošajai palestīniešu pašpārvaldei. "Hamas" neatzīst Izraēlas valsti, un Izraēla pret to attiecas kā pret teroristisku grupējumu.
Palestīniešu pašpārvaldes ieskatā galvenais šķērslis mieram ir ebreju kolonijas Rietumkrastā un Austrumjeruzalemē. Kopš 70.gadiem palestīniešu teritorijās uzbūvētas aptuveni 140 apmetnes, kurās tagad dzīvo aptuveni 500 tūkstoši ebreju.
Kopš Trampa stāšanās amatā Netanjahu valdība apstiprinājusi vairāku tūkstošu jaunu mājokļu būvi esošajās ebreju kolonijās.
Februāra sākumā Izraēlas parlaments pretrunīgi vērtētā balsojumā arī atbalstīja likumprojektu, lai ar atpakaļejošu datumu legalizētu gandrīz 4000 kolonistu māju, kas bija nelikumīgi uzbūvētas uz palestīniešiem privāti piederošas zemes Rietumkrastā. Izraēlas ģenerālprokuratūra gan norādījusi, ka tas ir pretrunā konstitūcijai.
Bet palestīniešu pašpārvaldes prezidents Mahmuds Abass apsūdzēja Izraēlu par mēģinājumiem izveidot „aparteīda sistēmu”: „Šis likums ir pretrunā starptautiskajām tiesībām, un mēs turpināsim centienus starptautiskajās tiesās, lai aizsargātu mūsu pastāvēšanu un mūsu zemi. Tas, ko Izraēla dara, ir centieni izveidot vienu valsti ar aparteīda sistēmu. Nav citu vārdu, kā to raksturot. Ja tas notiek, tā būtu katastrofa mums un starptautiskajai sabiedrībai.”
Konflikta pamatā – zeme
Palestīniešu ieskatā, ebreju kolonijas apdraud divu valstu risinājumu. Šāda nostājas iemeslu skaidro Latvijas Universitātes asociētais profesors, ārlietu eksperts Toms Rostoks: „Ir pieejamas kartes, kā izskatās Rietumkrasta teritorija un kurās vietās atrodas Izraēlas uzceltās apmetnes.
Tur faktiski tāda Palestīnas valsts īsti nesanāk, jo tā būtu no nelieliem gabaliņiem kopā sadiegta valstiņa, kurai nav tādas vienotas teritorijas.”
Izraēlas un palestīniešu konflikts izgaismojās līdz ar Izraēlas valsts dibināšanu un karu 1948.gadā, kā arī vēlākajos karos starp Izraēlu un arābiem. Konflikta pamatā ir zeme, norāda "Regent's University London" Starptautisko attiecību programmas vadītājs un asociētais pētnieks prestižajā britu domnīcā "Chatham House" Jossi Mekelbergs.
Karte: Reuters/LETA
Tuvo Austrumu eksperts skaidro, ka konflikts faktiski ir vairāk nekā 100 gadus sens: „Konflikta pamatā ir abu pušu – palestīniešu un ebreju – nacionālās pretenzijas uz vienu un to pašu teritoriju. Nespēja atrast veidu, kā dzīvot kopā vai nu divās atsevišķās valstīs, vai vienā valstī, vai jebkādā citā veidā, radīja konfliktu, kas turpinās līdz šodienai.”
Iespējama viena valsts vai konfederācija?
Pēc Trampa vaļīgajiem izteikumiem par divu valstu risinājumu, daudzi starptautiskajā sabiedrībā paziņoja, ka tas tomēr ir vienīgais risinājums. Trampa minētajai alternatīvai – vienas valsts risinājumam – ir būtiski mīnusi abu pušu ieskatā.
Tas nozīmētu vienu divnacionālu valsti. Demokrātiskā variantā - ebrejiem un palestīniešiem būtu vienādas tiesības.
Tātad vairāki miljonu palestīniešu potenciāli varētu kļūt par Izraēlas pilsoņiem, kas krasi izmainītu demogrāfisko sastāvu un tā vairs nebūtu ebreju valsts.
Bet nedemokrātiskā variantā, kad arābiem nav tādas pašas tiesības kā ebrejiem, palestīnieši to sauktu par aparteīdu.
Tādēļ divu valstu risinājums joprojām ir tiek uzskatīts par reālāko. Ārlietu eksperts Rostoks skaidro, kādēļ tā: „Pirmkārt, tas ir puslīdz taisnīgs risinājums. Divas tautas, divas valstis - tas izskatās vienkārši. Un, ja to būtu iespējams panākt, tad konflikts arī lielā mērā būtu atrisināts. Otrais iemesls, kādēļ ir šāda turēšanās pie divu valstu risinājuma, ir tāds, ka tā ir ilgstoša nostāja. Un ir jābūt ļoti labiem iemesliem, lai tādu ilgstošu nostāju mainītu.”
Tuvo Austrumu eksperts Mekelbergs piemin, ka vēl viena alternatīva var būt konfederācija. Tomēr konfliktā ir daudz nianšu un detaļu, kas jāņem vērā. Tādēļ viņš ļoti kritiski vērtē Trampa izteikumus. Mekelbergs norāda, ka Savienotās Valstis šajā konfliktā ir svarīgākais spēlētājs. ASV institūcijām kā Valsts departamentam par to ir liela zināšanu bagāža. Tomēr ir nepieciešama Baltā nama administrācija, kas ir gatava rīkoties un kurai ir interese atrisināt konfliktu.
Vai tā būs tāda Trampa vadībā, Mekelbergs ir ļoti skeptisks: „Tas ir prezidents, kuram kopumā nav ne jausmas par konflikta atrisināšanu. Viņš teica – „viena valsts, divas valstis – vienalga, kā vēlaties”.
Tā nav nopietna pieeja tik sarežģītam jautājumam. Viņš nesaprot šī konflikta pamatprincipus.
Lai panāktu vienošanos, ir jāzina detaļas. Tas ir sarežģīts jautājums. Es tikko atgriezos no Izraēlas un Palestīnas. Lai atrisinātu lietas, kas tur notikušas, ir tiešām nepieciešams smags darbs. Ko darīt ar ebreju apmetnēm? Ko darīt ar Jeruzalemi? Ko darīt ar bēgļiem? Nevar teikt – „vienalga, kā vēlaties” – jo abas puses pašas nav pārliecinātas, ko tās grib, jo viss ir tik ļoti samudžinājies.”
Abas puses grib divu valstu risinājumu
Bet kā Trampu vērtē pati Izraēla un palestīnieši? Palestīniešu Atbrīvošanas organizācijas izpildkomitejas loceklis Hanna Amirehs Latvijas Radio norāda, ka pagaidām ir tikai runas, bet tās jau ietekmējušas noskaņojumu: „Līdz šim nav tiešu seku, kaut pēc Netanjahu un Trampa tikšanās Tuvajos Austrumos dominē negatīva atmosfēra. Mēs, palestīnieši, tagad gaidām, kā jaunā amerikāņu administrācija risinās Tuvo Austrumu problēmu. Līdz šim nav bijuši konkrēti soļi, bet Izraēla turpina apmetņu politiku un izmanto izdevību, lai paplašinātu apmetnes.”
Izraēlas vēstniece Latvijā Lironne Bar-Sadē savukārt uzsver, ka Savienotās Valstis ir Izraēlas lielākais sabiedrotais. Viņa norāda, ka „daudzi izraēlieši uzskata, ka Tramps [viņus] saprot un ka viņš strādās, lai censtos panākt mieru reģionā.”
Lironne Bar-Sadē saka, ka Izraēla joprojām tic mieram, bet tas ir panākams divpusējās sarunās. Bet, runājot par ebreju kolonijām palestīniešu teritorijās – Izraēla noraida pārmetumus: „Mēs uzskatām, ka apmetnes nav nelikumīgas. Esam vairākkārt teikuši, ka mēs runāsim par apmetnēm tad, ka būs miera dialogs un panākta vienošanās ar palestīniešiem. Mēs esam teikuši, ka apmetnes nekad nav bijis šķērslis mieram.”
Izraēlas un palestīniešu nostājas tomēr sakrīt vienā jautājumā –
abas puses arī pēc Trampa izteikumiem kā savu mērķi joprojām deklarē divu valstu risinājumu.
Palestīniešu Atbrīvošanas organizācijas izpildkomitejas loceklis Amirehs pauž, ka tas ir „vienīgais reālistiskais ceļš, kā sasniegt vispārēju un taisnīgu risinājumu”.
Izraēlas vēstniece Latvijā Bar-Sadē atzīst, ka Trampa paziņojums daudziem bija pārsteigums. Tomēr Izraēla turpina pieturēties pie līdzšinējās nostājas: „Patlaban un, pieņemu, arī turpmāk no Izraēlas skatu punkta tas ir divu valstu risinājums.”
Solīja ASV vēstniecību Jeruzalemē
Tramps iepriekš arī solījis ASV vēstniecību Izraēlā pārvietot no Telavivas, kur atrodas ārvalstu diplomātiskās misijas Izraēlā, uz Jeruzalemi. Šāds solis draudētu pieliet eļļu ugunij un izraisītu politisku zemestrīci. Kopš stāšanās amatā Tramps mīkstinājis savu retoriku šajā jautājumā, tomēr viņa administrācija to joprojām apsver.
Palestīniešu Atbrīvošanas organizācijas izpildkomitejas loceklis Amirehs raksturojot to, kas notiktu, ja ASV savu vēstniecību tiešām pārceltu uz Jeruzalemi, ir kodolīgs:
„Tās būtu beigas jebkādam dialogam ar amerikāņiem vai jebkādām sarunām ar Izraēlu.”
Karte: LETA / Reuters
Bet Izraēla ieņem piesardzīgu nostāju. Vēstniece Bar-Sadē norāda, ka Izraēlā par to ir dažādi viedokļi: „Es nevaru pieņemt lēmumus amerikāņu vietā, bet man ir sajūta, ka vēstniecība tik ātri netiks pārvietota uz Jeruzalemi. Tomēr vienmēr var atrast risinājumu, ko var panākt ļoti saprātīgā veidā. Bet uzsveru vēlreiz – tas ir jautājums, kas jāizlemj viņiem.”
Grūti samierināmas pozīcijas
Tomēr Izraēlai un palestīniešiem joprojām ir krasi atšķirīgi ieskati par to, kurš vainojams pie gadu desmitiem ilgušā konflikta un kas būtu darāms tā atrisināšanai.
Palestīniešu Atbrīvošanas organizācijas izpildkomitejas loceklis Amirehs skaidro konflikta iemeslus no palestīniešu skatu punkta: „Tā ir 1967.gada okupācija. Tas šobrīd ir galvenais konflikta iemesls. Netanjahu saka, ka iemesls ir tas, ka palestīnieši neatzīst Izraēlu kā ebreju valsti. Mēs tā nedomājam. Tā ir viņu okupācija. Iemesls, gluži pretēji, ir, ka Izraēla neatzīst palestīniešus viņu pašu zemē.”
Atšķirīgs ir Izraēlas vēstnieces Latvijā Lironnes Bar-Sadē vēstījums: „Mēs pieņemam palestīniešus. Tomēr mēs sakām, ka palestīnieši nav pilnībā pieņēmuši mūs. Viņiem ir jāpiekrīt un jāpieņem fakts, ka mēs esam ebreju valsts – vienīgā ebreju valsts pasaulē. Un par visu citu varam runāt un diskutēt. Un mēs arī gribam, lai viņi atsakās no terorisma un musināšanas pret Izraēlu un mūsu tautu.”
Pozīcijas ir grūti samierināt.
Izraēla uzstāj, ka konflikts jāatrisina divpusēji, bet palestīnieši aicinājuši vairāk iesaistīties starptautisko sabiedrību.
Jebkurā gadījumā - risinājumu šobrīd ir grūti saskatīt, norāda domnīcas "Chatham House" asociētais pētnieks Mekelbergs: „Es skatos, kas notiek Palestīnā un Izraēlā. Es skatos uz Savienoto Valstu politisko sistēmu. Es redzu, ka Eiropa ir pilnībā pārņemta ar sevi, ar to, kas notiks ar "Brexit", vēlēšanām Francijā, Vācijā, Nīderlandē. Tas var novest pie tā, ka Eiropai priekšā būs izaicinājumu kalns. Kā šajos apstākļos kādam būs laiks, lai pievērstos miera procesam starp Izraēlu un palestīniešiem?”
Līdzīgs ir arī Latvijas Univeristātes asociētā pētnieka Toma Rostoka vērtējums. Viņa ieskatā, „abas puses un arī starptautiskā sabiedrība patlaban vienkārši skatās uz to, kā esošā situācija pakāpeniski attīstās, un, iespējams, kaut kad nākotnē rodas iespēju logs, kura ietvaros konfliktu varētu atrisināt”.
„Kad, piemēram, ASV ir liela ietekme un liela ieinteresētība atrisināt un kad abās pusēs palestīniešiem un Izraēlai arī pie varas ir cilvēki, kuri ir gatavi nākt kopā, piekāpties. Tur ir jāsakrīt un jābūt ļoti labvēlīgām apstākļu izkārtojumam. Un es domāju, ka visas iesaistītās puses gaida, kad kaut kas tāds varētu notikt.
Bet nav skaidri zināms, vai mēs ātrāk sagaidīsim, kad citplanētieši ierodas mūs apciemot vai kad izdosies atrisināt Izraēlas un Palestīnas konfliktu.”
Runājot par Tuvo Austrumu konflikta atrisināšanu, novembrī pēc uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās Tramps paziņoja, ka viņam ir „iemesls uzskatīt, ka [viņš to spēj] paveikt”. Izraēlas un palestīniešu konflikts ir sarežģīts. Nostājas par tā iemesliem un atrisināšanu atšķiras ne tikai abu pušu līderu starpā – dažādi uzskati par to ir gan ebreju, gan palestīniešu vidū. Lai izdotos pavirzīties uz priekšu, ir nepieciešama politisko līderu griba piekāpties jautājumos, kas ir ļoti jūtīgi. Bet - kad un vai tas notiks, maz kurš ņemas spriest.
