ĪSUMĀ:
- ASV prezidenta Trampa bijušais padomnieks Stīvs Banons Eiropā cenšas apvienot populistus.
- Izveido nevalstisko organizāciju "Kustība", kas pieteiks sevi kā plaša populistu partiju apvienība.
- Partiju nosaukumi pagaidām netiek atklāti; tiek gaidīts, ka apvienībai pievienosies 10-15 partijas.
- Interesi par populistu spēku apvienošanu līdz šim izrādījusi Itālijas vicepremjera partija.
- Francijā Marinas Lepēnas vadītā "Nacionālā kustība" pagaidām dod pretrunīgus signālus.
- Viedokļi dalās par to, vai Banonam izdosies ko būtiski mainīt Eiropas politikā.
- Satraucas, ka eiroskeptiķu jaunajā Eiropas Parlamenta sasaukumā būs vairāk.
- Pētniece: Eiropas politiķiem aktīvāk jārunā ar iedzīvotājiem un jāuzklausa viņu bažas.
Cenšas apvienot Eiropas populistus un galēji labējos
Lūk, fragments no viņa uzstāšanās franču politiķes Marinas Lepēnas vadītās partijas sanāksmē: "Es neesmu šeit ieradies, lai jūs mācītu. Esmu ieradies Eiropā kā novērotājs, lai mācītos. Un esmu sapratis, ka jūs esat daļa no pasaules mēroga kustības, kas ir lielāka par Franciju, lielāka par Itāliju, lielāka par Ungāriju vai kādu citu valsti. Un vēsture ir mūsu pusē.”
Banons harismātiski un amerikāņiem raksturīgā stilā uzrunāja zāli, kas bija pilna ar cilvēkiem. "Lai viņi jūs dēvē par rasistiem. Lai viņi jūs dēvē par ksenofobiem. Lai viņi jūs dēvē par natīvistiem. Staigājiet ar to kā ar goda nozīmīti. Jo ar katru dienu mēs kļūstam spēcīgāki, bet viņi paliek vājāki."
Vēlāk bijušais Trampa ideologs paziņoja, ka veidos nevalstisko organizāciju. Tās nosaukums ir "The Movement" jeb "Kustība". Organizācijas galvenā mītne ir Briselē, un to vada beļģu advokāts un politiķis Mihaels Modrikamens.
"Mēs varam apvienot populistus ap trim četriem pamatprincipiem: mēs gribam lielāku suverenitāti; mēs gribam, lai vienkāršie cilvēki varētu atkal atgūt kontroli pār savu nākotni - un tas nozīmē, ka mēs nevēlamies būt atkarīgi no kaut kādām ārzemju iestādēm vai starptautiskām organizācijām. Mēs arī uzskatām, ka īsta demokrātija pieprasa robežas. Ir jāzina, kurš ir iekšā un kurš ir ārā. Ir nepieciešams, lai cilvēkiem būtu kopīgas vērtības," paziņojis Modrikamens.
Modrikamens apgalvo, ka jau drīz "Kustība" sevi skaļi pieteiks kā plaša populistu partiju apvienība. Tomēr konkrētus uzvārdus un partiju nosaukumus viņš pagaidām neatklāj.
"Šobrīd mums notiek daudzas telefona sarunas un tikšanās ar dažādu partiju pārstāvjiem, lai organizētu šo politisko spēku vadītāju tikšanos. Un tikai pēc šīs sanāksmes mēs un viņi varēsim saprast, vai esam gatavi apvienot spēkus. Es paredzu, ka mūsu "Kustībai" jau drīzumā juridiski pievienosies kādas 10-15 partijas," lēsa Modrikamens.
Interesējas itāļu "Līga", no Francijas - pretrunīgi signāli
"Itālijas budžets ir apstiprināts, un Junkeram būs ar to jāsamierinās. Es viņam ieteiktu iedzert kafiju. Pēdējos gados visā Eiropā ir valdījusi neskaidrība. Eiropas Savienība ir nesusi nedrošību un nestabilitāti visam kontinentam. Ja tāda valsts kā Itālija piedzīvo ekonomisko izaugsmi, tad tas nāks par labu visiem.. Izņemot, protams, Junkeru un vēl dažus, kuri vēlas, lai mēs kļūtu par valsti, ko var iekarot, par bēgļu nometni bez jebkādas rūpniecības. Viņam ir jāsamierinās ar faktu, ka itāļi ir pacēluši galvu augšā un tagad katrs pats lemj par savu nākotni.
Mēs esam viena no valstīm, kas ir dibinājusi Eiropas Savienību. Bet mēs vēlamies tādu Eiropu, kas kaut ko dara un dara to labi, piemēram, aizsargā robežas," sacīja Salvīni.
Frāze par kafijas iedzeršanu ir skaidrs mājiens uz to, ka Junkeram patīkot iedzert arī ko stiprāku. Junkers gan noliedz jebkādas problēmas ar dzeršanu. Daudzi eiroskeptiķi un populisti nav kautrējušies izmantot šo argumentu ikreiz, kad viņiem rodas domstarpības ar Briseli. Retorikā šāds paņēmiens ir labi zināms. Būtībā tā ir oponenta izsmiešana ar mērķi mazināt nozīmi tam, ko viņš saka.
Salvīni kādam Itālijas televīzijas raidījumam teica: "Es sarunājos tikai ar cilvēkiem, kuri ir skaidrā un nemētājas ar dažādiem salīdzinājumiem. Lielā ģimenē nav pirmās un otrās šķiras pilsoņu. Tādēļ, ja kāds Briselē kaut ko muld, jo ir nedrošs vai baidās no Itālijas, vai arī vēlas pa lēto nopirkt dažus uzņēmumus, kas pie mums vēl ir palikuši, izplatot baumas finanšu tirgos, tad viņam ir darīšana ne ar to ministru un ne ar tādu valdību."
"Banons izveidos padomu grupu, kas piedāvās tehniskos līdzekļus, ko varētu izmantot eiroskeptiskās partijas. Runa ir tikai par tehnisko atbalstu, jo finansējumu nodrošina Eiropa.
Protams, ja viņš gribētu veidot politisko partiju, tad tas būtu kaut kas cits. Mēs runājam par tiem trāpīgajiem teicieniem, saukļiem, ko varam izmantot mūsu vēlēšanu kampaņā. Viņš norāda, ka Eiropā pastāv tik daudz līdzīgi domājošu partiju – Austrijā, Polijā, Ungārijā, bet tām neizdodas apvienot savus spēkus," sacīja Alio.
Vai Banonam izdosies panākt iecerēto?
Bet vai Banona vēlme ienākt Eiropas politikā varētu patiešām kaut ko būtiski mainīt? Par to viedokļi dalās.
"Atsevišķas galēji labējās partijas šobrīd nav gatavas sekot Banona stratēģijai, un, visticamāk, Banons un viņa komanda nav pietiekami novērtējuši, cik sarežģīta ir Eiropas partiju politika," sacīja Bazils Redārs, vecākais pētnieks Beļģijas "Egmont" institūtā.
"Viņš mēģina sasniegt savu mērķi, piedāvājot zināmu finansējumu, lai pasūtītu sabiedriskās domas aptaujas. Tās palīdzēs partijām izveidot skaidru politisko vēstījumu un gūt panākumus vēlēšanās.”
Izdosies bijušajam Trampa padomniekam iegūt nozīmīgu lomu Eiropas populistu kustībā vai ne, radikālām partijām tik un tā tiek prognozēts lielāks vietu skaits nākamajā Eiropas Parlamentā.
Šobrīd tajā ir divas visai radikālas grupas. Tā ir "Brīvības un tiešās demokrātijas Eiropa" un "Nāciju un brīvības Eiropa". Vienā no tām dominē britu eiroskeptiķa Naidžela Farāža domubiedri, bet otrā – Lepēnas līdzgaitnieki. Kopā šīm frakcijām ir 79 deputāti no 751.
Tomēr par salīdzinoši radikāliem var uzskatīt arī Polijas un Ungārijas valdošās partijas deputātus, kuri darbojas citās grupās.
Satraucas, ka eiroskeptiķu Eiroparlamentā būs vairāk
Iespēja, ka eiroskeptiķi varētu ieņemt vairāk vietu nākamajā Eiropas Parlamentā, satrauc ne vienu vien. Tā Junkers septembrī savā pēdējā uzrunā par stāvokli Eiropas Savienībā mudināja iedzīvotājus neticēt populistu solījumiem. "Teiksim "jā" patriotismam, kas nav vērsts pret citiem.
Teiksim "nē" pārspīlētam nacionālismam, kas noliedz un kas ienīst citus, kas ir postošs, kas meklē vainīgos tā vietā, lai meklētu risinājumus, kuri mums ļautu labāk sadzīvot."
"Pārāk daudz strādājošo uzskata, ka Eiropas Savienība tiem nes nevis sociālo aizsardzību, bet gan tieši pretējo, un ka tajā pārāk ilgi virsroku ir guvuši tirgus likumi, aizmirstot par to, ka cilvēkiem ir nepieciešama sociālā aizsardzība. Tādēļ mēs iestājamies par to, ka Eiropā ir nepieciešams vienotais darba tirgu ar pienācīgu sociālo aizsardzību. Katra valsts ir pati atbildīga par savu sociālās aizsardzības sistēmu, bet Eiropas Savienības līmenī ir jābūt noteikumiem, kas nenostāda vienus strādājošos pret citiem strādājošajiem. Tas ir ļoti būtiski, un tieši to mēs arī mēģinām panākt ar Sociālo tiesību pīlāru.
Mēs gribam, lai cilvēki redzētu, ka arī viņiem ir vieta šajā kopējā projektā un ka viņiem nav vajadzības paļauties uz ekstrēmistiem, jo tā nav īstā atbilde," izteicies Levēns.
Radikālo partiju popularitātes pieaugums bieži vien tiek skaidrots ar iedzīvotāju bailēm no svešā un nezināmā. Tās izpaužas kā pretestība imigrantiem. Savu lomu spēlē arī daļēja ražošanas aizplūšana no rietumvalstīm.
Ne velti gan Lepēna, gan Emanuels Makrons Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā devās tikties ar kādas elektropreču rūpnīcas strādniekiem Amjēnā, kuras ražotni gatavojās pārcelt uz Poliju. Daži strādnieki toreiz izsvilpa Makronu. Un skandēja atbalsta saukļus Lepēnai.
Pētniece: Eiropas politiķiem vairāk jāieklausās iedzīvotājos
Lai saprastu dažus no šiem procesiem, Latvijas Radio devās uz Eiropas Arodbiedrību institūtu. Tā pētniece Zane Rasnača sprieda, ka iedzīvotāji baidās no nespējas pielāgoties jaunai situācijai.
"Manuprāt, daudz lielākas ir bailes no digitalizācijas, bailes, ka mūsu vietā strādās roboti, kuri pārņems mūsu darbavietas. Un cilvēki ar zemas izglītības vēsturi un kvalifikāciju nespēs pārkvalificēties uz augstākiem darbiem, kas jau būs vairāk saistīti ar šo mašīnu apkalpošanu. Ir arī bailes, ka cilvēki nav pietiekami fleksibli un nespēs pāriet no vienas jomas uz otru, kas ir spēja, kāda šobrīd ir nepieciešama," lēsa Rasnača.
Tomēr domāt, ka par populistiem balso tikai cilvēki ar zemu izglītību, arī būtu kļūda.
"Problēma ar populismu ir tajā, ka šīs partijas bieži vien beidzot piedāvā sociālos risinājumus, kamēr tradicionālās sociāldemokrātiskās partijas Eiropā pēdējos gados ir piedāvājušas tikai vilšanos, piemēram krīzes laikā.
Un tie nav tikai fabrikas strādnieki, kas vēršas pie populistiem. Tie ir arī vidusšķiras [pārstāvji], ļoti labi izglītoti [cilvēki].
Piemēram, vecāka gadu gājuma konservatīvi cilvēki, jo viņi ir vīlušies sabiedrībā un vīlušies politikā.”
Akmeni tā dēvēto veco partiju dārziņā met arī domnīcas "Eiropas draugi" pārstāve Šada Islama. "Problēma ir tajā, ka daudzu valstu politiķi – un es te nerunāju tikai par Centrālo un Austrumeiropu - ir radījuši plaisu starp Briseli un galvaspilsētām. Viņi atgriežas no Briseles un nevis saka - "mēs esam pieņēmuši lēmumu", bet gan - “viņi ir pieņēmuši lēmumu”. Un tās ir pilnīgas muļķības! Tieši šeit dalībvalstu politiskie līderi spēlē ļoti netīru spēli."
Pēc šīs ekspertes domām, Eiropas politiķiem ir jāsāk aktīvāk runāt ar iedzīvotājiem un uzklausīt viņu bažas. Ir jāmazina priekšstats, ka Briseles birokrāti un lēmumu pieņēmēji dzīvo atrauti no tautas un tās problēmām un tikai uzspiež pārējiem savus lēmumus.
Lielāka vieta būtu arī tiešai iedzīvotāju līdzdalībai. Viena no šādām konsultācijām šobrīd visā Eiropā notiek pēc Francijas prezidenta pamudinājuma. Vairākas diskusijas oktobrī ir norisinājušās arī Latvijā. Savukārt portālā "manabalss.lv" pēc Ārlietu ministrijas ierosinājuma notiek iedzīvotāju ideju uzklausīšana par Eiropas nākotni.
Nav skaidrs, vai šādas diskusijas un konsultācijas patiešām liks Eiropas valstu iedzīvotājiem justies labāk sadzirdētiem un saprastiem.
Pastāv arī uzskats, ka populisma popularitāte turpinās aug, kamēr rietumvalstis neatradīs iespēju, kā parūpēties par tiem cilvēkiem, kuru darbavietas aizplūst uz Āziju vai pazūd līdz ar automatizācijas ienākšanu. Un te runa nav tikai par rūpnīcām, bet arī kaut vai par pašapkalpošanās kasēm lielveikalos. Būtiski ir arī, lai par saņemto algu varētu pienācīgi dzīvot.
Visticamāk, iedzīvotāju apmierinātību varētu celt arī algu un sociālās aizsardzības līmeņa izlīdzināšanās Eiropā, kas pēdējos desmit gados notiek visai gausi.
