1989.gada aprīlī Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā izgāja vairāk nekā miljons studentu un strādājošo, sarīkojot plašāko protesta akciju komunistiskās Ķīnas vēsturē. Laukumā tika izveidota telšu pilsētiņa, protestētājiem pieprasot brīvību un demokrātiju, kā arī diktatūras likvidēšanu. Citi protestētāji sūdzējās par pieaugošo inflāciju un sliktajiem dzīves apstākļiem. Protesta akcijas notika desmit gadus pēc tam, kad Ķīnas vadība bija uzsākusi politiskās un ekonomiskās reformas ar mērķi ieviest dzīvē tirgus ekonomiku, taču iedzīvotāji piedzīvoja tieši pretējo - dzīves līmeņa pasliktināšanos.
Protesti turpinājās vairāk nekā mēnesi, līdz naktī uz 4.jūniju armijas vienības atklāja uz protestētājiem uguni. Oficiālie Ķīnas varas iestāžu aprēķini liecina, ka apšaudēs dzīvību zaudēja aptuveni 300 studentu, taču pēc citiem datiem bojā gājušo skaits sasniedz pat vairākus tūkstošus. Pēc demonstrāciju izdzenāšanas visā valstī tika arestēti aptuveni 15 tūkstoši aktīvistu, no kuriem daudziem arī tika piespriests nāvessods.
Kopš 1989.gada 4.jūnija asiņainajiem notikumiem Ķīnas vadība ne reizi vien ir apgalvojusi, ka tā laika varas iestādes ir rīkojušās pareizi un likumīgi.
Turklāt jaunākajā valsts vēsturē 1989.gada asiņainie notikumi vispār netiek pieminēti - par to ir aizliegts runāt presē un sociālajos tīklos.
Kā ziņo „Deutsche Welle”, arī daudziem ārvalstu žurnālistiem ieteikts par Tjaņaņmeņas notikumiem nerakstīt, pretējā gadījumā būšot jārēķinās ar sekām. Savukārt „Los Angeles Times” ziņo, ka pirms dažām dienām aizturēta arī grupa franču žurnālistu, kuri mēģinājuši uz ielas garāmgājējiem uzdot jautājumus par viņu attieksmi pret Tjaņaņmeņas notikumiem.
Vairāku nedēļu laikā pirms 4.jūnija visā valstī ir aizturēti vairāki desmiti žurnālistu, juristu, zinātnieku, kultūras darbinieku un cilvēktiesību aktīvistu. Starptautiskā cilvēktiesību aizsardzības organizācija "Amnesty International" ziņo par vismaz 66 pazudušiem vai aizturētiem cilvēkiem.
Arī internetā ir bloķēta pieeja meklētājam "Google" un piekļuve jebkādai informācijai par 1989.gada slaktiņu.
Tradicionāli Tjaņaņmeņas notikumi tiek apzīmēti ar skaitļiem „6 un 4” jeb 4.jūnijs. Arī šādu skaitļu meklēšana ir ierobežota, taču aktīvisti pamanījušies izmantot arī kodētus nosaukumus, piemēram 63+1 vai 65-1. Tāpat aktīvisti aicina no daudzstāvu ēku jumtiem izkaisīt konfeti - balti aplīši simbolizēšot bojāgājušo dvēseles, un to izplatīšana nevarot tikt uzskatīta par likumpārkāpumu.
Kā norāda ārvalstu prese, Ķīnas varas iestādes visvairāk baidās no Tjaņaņmeņas protesta akciju atkārtošanās, tāpēc arī visā valstī tiek ierobežoti dažādi iespējamie piemiņas pasākumi.
Izņēmums ir īpašais administratīvais rajons - Honkonga, kur tā laika upuriem veltīti piemiņas pasākumi notiek ik gadu.
Tāpat Rietumu analītiķi norāda, ka Tjaņnaņmeņas notikumi joprojām ir aktuāli arī šodien un no tiem var izdarīt daudz secinājumu par mūsdienu Ķīnu, kas ar katru gadu audzē savus politiskos un ekonomiskos muskuļus uz globālās skatuves. Tā, piemēram, pēc 1989.gada notikumiem tika prognozēts, ka komunistiskā partija sabruks, taču tas nav noticis un, visticamāk, nenotiks. Ķīnas valdība arvien pārliecinošāk demonstrē, ka valstij, ja tā grib būt bagāta, nebūt nav jābūt demokrātiskai. Turklāt arī no sabiedrības atmiņas 1989.gada 4.jūnija notikumi sāk arvien vairāk pazust.
