Austrumu partnerības dalībvalstu ietvertā teritorija pašlaik kļuvusi par ļoti nozīmīgu ģeopolitiskās spēles laukumu, kurā izšķiras tas, kādu ceļu izvēlēsies vairākas bijušās Padomju Savienības republikas. Vai tā būs ciešāka integrācija ES, vai arī sadarbība ar Krievijas vadīto Muitas zonu un nākotnē arī ar plānoto Eirāzijas Savienību.
Kā septembra sākumā notikušajā 10. Jaltas konferencē norādīja Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Šikorskis, viens no šībrīža politiskās dienaskārtības galvenajiem uzdevumiem ir mēģināt likvidēt tās robežas, kas pašlaik šķeļ Eiropas kontinentu, kā arī mēģināt novērst jaunu robežu veidošanos. Pēc Šikorska vārdiem, šādas robežas nedrīkst turpmāk atdalīt attīstīto Eiropu no tām kaimiņu valstīm, kurās progress līdz šim nav bijis tik izteikts. Viens esot skaidrs - pamatā turpmākai sadarbībai ir jābūt demokrātiskajām vērtībām un likuma varai un tas arī būs galvenais Viļņas samita uzdevums.
„Eiropas Savienības samits Viļņā spēlēs nozīmīgu lomu, izstrādājot virzienu, kā šis reģions turpmāk sadarbosies ar Eiropas Savienību. Mēs vēlamies redzēt ne tikai asociācijas līgumu parakstīšanu vai ierosināšanu, bet arī vēlamies panākt reālistisku vīziju par to, ko sagaidīt no šādas sadarbības turpmākajos gados. Es ceru, ka Viļņā mums nebūs tikai tehniski dokumenti par valstu sasniegto progresu, bet arī radīsies vīzija par to, kur mēs gribam nonākt visas Eiropas kontekstā. Tāpat mums ir vajadzīgs plāns par daudz ciešākām politiskām un ekonomiskām saitēm," sacīja Šikorskis.
Ukraina neskaidrībā nostādījusi gandrīz visus
Nenoliedzami, šogad Austrumu partnerības samita uzmanības centrā būs Ukraina, ar kuru Viļņā plānots parakstīt asociācijas līgumu. Taču pēdējā laikā līguma parakstīšana vairs neliekas tik nenovēršama, galvenokārt Ukrainas varas iestāžu nostājas dēļ, nespējot atrisināt jautājumu par bijušās premjerministres Jūlijas Timošenko likteni. Viņas atbrīvošanu ir pieprasījuši gan ES novērotāju misijas vadītāji Aleksandrs Kvasņevskis un Pets Kokss, gan arī citi politiķi. Ukrainas parlamentam jau vairākkārt nav izdevies apstiprināt nepieciešamos likumprojektus un politiķiem izvirzīts galīgais termiņš šī mērķa sasniegšanai – 13.novembris.
Situāciju vēl vairāk pastiprina arī Krievijas iebildumi pret Ukrainas tuvināšanos Eiropai un izdarītais ekonomiskais spiediens pret Ukrainu.
Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča vēlme sadarboties gan ar ES, gan ar Muitas Savienību neskaidrībā ir nostādījusi gandrīz visus.
Uz to norāda arī ukraiņu politologs Valērijs Čalijs: „Es gribētu izrādīt savu cieņu tiem cilvēkiem, kuri jau 25 reizi kursē starp mūsu politiķiem, Briseli un Eiropas galvaspilsētām un, atklāti sakot, tā arī nav sapratuši pašlaik valdošās grupas darba stilu. It kā pieredzējuši cilvēki. Aleksandrs Kvasņevskis ļoti labi pārzina Ukrainas politiskā sistēmas uzbūvi, taču viņš un Pets Kokss ir kļuvuši par šīs manipulatīvās līnijas, šīs neprognozējamās ārpolitikas ķīlniekiem. Es nesaskatu nekādu traģēdiju, ja dokumenti tiks vai netiks parakstīti. Traģēdija ir tajā, ka pasaule nezina, uz kurieni virzās Eiropas centrā esoša valsts ar 46 miljoniem iedzīvotāju. Mēs valsts iekšienē nezinām, kas ar mums būs pēc gada, trijiem vai pieciem. Mēs pat nezinām, kas notiks pēc divām nedēļām. Un tas spilgti raksturo pašreizējos notikumus."
Šāda situācija valstī ir izveidojusies tāpēc, ka pie varas esošie politiskie spēkiem faktiski trūkst motivācijas uzņemties atbildību un izaicinājumus, kas Ukrainai stāv priekšā, norāda Valērijs Čalijs. Viņš arī skaidro, ka Ukrainā ir izveidojusies, lietojot šaha terminoloģiju, „pata situācija": ES nebūs gatava parakstīt asociācijas līgumu, ja Jūlija Timošenko joprojām būs cietumā, bet Janukovičs nevēlas atbrīvot savu spēcīgāko politisko konkurenti.
Tāpēc, viņaprāt, Ukrainas vadība patiesībā vēlas saglabāt pašreizējo situāciju. „Viktoram Janukovičam labākais variants vienmēr bijis status quo saglabāšana, proti, nepievienoties ne Eiropas Savienībai, ne Muitas Savienībai, ne arī plānotajai Eirāzijas Savienībai. Un tagad tā ir kļuvusi gandrīz vai par oficiālu ārpolitikas nostādni. Taču, manuprāt, šāda politika nav reāla. Jo nav iespējams savienot abus šos integrācijas virzienus," skaidro Valērijs Čalijs.
Gruzija cer uz Eirointegrāciju
Vēl viena valsts, kas uz gaidāmo Viļņas samitu liek ļoti lielas cerības, ir Gruzija. Pēc nesen notikušajām prezidenta vēlēšanām jaunievēlētais Gruzijas prezidents Georgijs Margvelašvili paziņojis, ka Viļņas samits būs vēsturisks. Tajā plānots parafēt vienošanos par asociāciju ar ES, savukārt pašu Asociācijas līgumu valsts cer parakstīt nākamā gada beigās. Margvelašvili paziņojis, ka pēdējā gada laikā Gruzijai ir izdevies konsolidēt demokrātiju, īstenot vairākas reformas un sarīkot demokrātiskas vēlēšanas, paužot cerību, ka visi šie notikumi palīdzēs veicināt Gruzijas eirointegrāciju.
Gruzijas ārlietu ministre Maija Pandžikidze, septembra sākumā piedaloties Rīgas konferencē, norādīja, ka pats eirointegrācijas process Gruzijai ir pat svarīgāks nekā izvirzītais mērķis iesaistīties ES un NATO. Tas tāpēc, ka integrācijas procesu laikā Gruzija tiks padarīta par tādu valsti, kādu visi vēlas.
Vienlaicīgi Pandžikidze atzīst, ka joprojām pastāv spiediens arī no Krievijas puses: „Spiediens no Krievijas puses ir acīm redzams un šajā situācijā mums ir vajadzīgs lielāks atbalsts no Eiropas Savienības puses. Mums ir vajadzīgi spēcīgāki signāli par to, ka Austrumu partnerība ir kaut kas ļoti nopietns pašai Eiropas Savienībai. Es vienmēr esmu teikusi, ka Eiropai vajadzētu skatīties uz Gruziju nevis kā uz Eiropai kaimiņos esošu valsti, bet gan kā uz Eiropas kaimiņiem, tādējādi atverot Eiropas perspektīvas tādām valstīm kā Gruzija, jo tas ir mūsu vienīgais ceļš."
Arī Moldova ieņēmusi kursu uz Eiropu
Par to, ka Eirointegrācija ir vienīgais valsts attīstības modelis, norādījusi arī vēl vienas Austrumu partnerības dalībnieces - Moldovas - ārlietu ministre Natālija Germana. Pēc viņas vārdiem, šis ir vienīgais veids, kā pārveidot un modernizēt Moldovu.
Moldovas sasniegumus īstenoto reformu jomā ir atzinīgi novērtējušas daudzas valstis, tostarp Baltijas valstis.
Rīgā notikušā Baltijas un Beniluksa valstu tikšanās laikā Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets pauda pārliecību, ka Moldova pat var kalpot par piemēru pārējām Austrumu partnerības dalībvalstīm. Natālija Germana gan paudusi nožēlu par to, ka atsevišķi politiskie spēki, īpaši komunisti, valsts iekšienē ar Krievijas atbalstu mēģina likt barjeras virzībai uz ES.
Vienlaicīgi ministre Natālija Germana paudusi pārliecību, ka Moldova pretosies spiedienam no Krievijas puses un jebkurā gadījumā iestāsies ES: „Nenoliedzami, ietekme un spiediens no austrumiem, diemžēl, palielināsies. Es uzskatu, ka mēs to redzēsim nekā savādāk, kā stabilu izaugsmi. Mūsu austrumu kaimiņi cenšas popularizēt citu integrācijas un pat civilizācijas modeli, piedāvājot muitas savienību vai Eirāzijas Savienību. Lai arī šī organizācija vēl nepastāv, tā tomēr Moldovai ir viens no alternatīvajiem modeļiem."
Viens no Moldovas klupšanas akmeņiem ceļā uz ES ir neatrisinātās domstarpības Piedņestras reģionā.
Aicina arī baltkrievus
Uz austrumu partnerības samitu Viļņā ir uzaicināti arī vairāki Baltkrievijas režīma pārstāvji. Šāda rīcība Baltkrievijā tiek vērtēta visai pretrunīgi. Kā zināms, joprojām spēkā ir arī ES ieviestās ieceļošanas sankcijas vairākiem simtiem baltkrievu amatpersonu, kā arī ekonomiskās sankcijas pret vairākiem uzņēmumiem. Par šo sankciju efektivitāti daudzi gan šaubās.
Jaunās frontes līderis, bijušais politieslodzītais Dmitrijs Daškēvičs uzskata, ka baltkrievu amatpersonu uzaicināšana uz Viļņu ir bijusi kļūda un tie Eiropas politiķi, kuri ir cerējuši uz Baltkrievijas režīma attīstību ir cietuši neveiksmi.
Ja ES tiešām vēlētos politieslodzīto atbrīvošanu, tā varētu atteikties pirkt baltkrievu naftas produktus un ieslodzītie būtu brīvībā jau rīt, pauž Daškēvičs.
Kā norāda baltkrievu politologs Jurijs Čausovs, Baltkrievijas jautājums Viļņas samitā būs otršķirīgs, jo lielāka uzmanība tiks pievērsta Ukrainas asociācijai ar ES. Čausovs arī pieļauj, ka Aleksandra Lukašenko stingrās politikas dēļ pašlaik Eiropa sev faktiski ir aizvērusi Baltkrievijas jautājumu: „Zināmā mērā tas tiešām jau ir noticis. Baltkrievijas jautājums nozīmīguma ziņā ir nokrities pat Austrumu politikas reitingā. Tika liktas lielas cerības uz dialogu par modernizāciju Baltkrievijā, taču mēs redzam, ka gada laikā mums nav par ko lielīties. Eiropas Savienība tomēr ir politiska organizācija. Tie politiķi, kuri pievērsa uzmanību Baltkrievijas jautājumam, to arī turpinās darīt, taču Baltkrievija nav tā sfēra, kurā varētu gūt politiskas uzvaras."
No ES politiķu puses pēdējā laikā izskanējuši aicinājumi Baltkrievijas jautājumā ievērot stratēģisko pacietību. Taču, kā norāda Eiropas transformācijas centra direktors Andrejs Jegorovs, šie ir skaisti vārdi, ar kuriem tiek aizsegts fakts, ka Eiropai vienkārši nav instrumentu, kā pašlaik panākt pārmaiņas Baltkrievijā. Jegorovs arī ir pārliecināts, ka ES ir jāpārskata savas darbības instrumenti un baltkrievu jautājuma risināšanā jāiesaistās daudz dziļāk.
Līdzīgu viedokli pauž arī analītiskā centra „Stratēģija" eksperts Valērijs Karbaļēvičs. Viņš norāda, ka pašlaik ES atliek tikai gaidīt, ka Eiropas demokrātiskās vērtības baltkrieviem izrādīsies svarīgākas nekā Krievijas ekonomiskās subsīdijas.
Armēnija - ES ārpolitikas neveiksmes stāsts
Taču jāsaka, ka Baltkrievija nav vienīgais ES ārpolitikas neveiksmes stāsts. Septembra sākumā Armēnija negaidīti paziņoja, ka tā gatavojas pievienoties Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas muitas savienībai, līdz ar to jautājums par asociācijas līgumu ar ES tiek noņemts no dienaskārtības.
Eiropas Savienības paplašināšanās komisārs Štefans Fīle intervijā radiostacijai Brīvā Eiropa gan paziņojis, ka ar to nekas vēl nav beidzies: „Mēs pilnīgi noteikti neesam pametuši Armēniju un tās iedzīvotājus, un tas nekad nenotiks. Notikušais nenozīmē, ka Eiropas dienaskārtība, Eiropas vērtības un principi pazudīs. Tas nenozīmē, ka pilsoniskās sabiedrības sasniegtais, veicinot Eiropas vērtības un cilvēktiesības, pazudīs. Arī turpmāk mēs Armēnijā būsim ļoti spēcīgi pārstāvēti, atbalstot pilsonisko sabiedrību, kā arī strādājot ar varas iestādēm. Mūsu mērķis nav spert soļus atpakaļ, bet gan iet uz priekšu. Varbūt ne tik ātri un ne tik sarežģītā veidā, bet mēs iesim uz priekšu."
Nekādu skaidrību par Azerbaidžānu
Vienīgā no Austrumu partnerības valstīm, kas pašlaik nav skaidri paudusi vēlmi pievienoties ES, ir dabas resursiem bagātā Azerbaidžāna. Pašlaik gan notiek sarunas par asociācijas līguma parakstīšanu bez tirdzniecības sadaļas, taču visticamāk, šogad nekāda vienošanās šajā jautājumā parakstīta netiks. Viļņas samita laikā gan plānots parakstīt vienošanos par vīzu režīma atvieglošanu, kas būtu pirmais solis ceļā uz vīzu režīma liberalizāciju abu pušu starpā.
