Dublinas Universitātes profesora Aleksa Baturo pētījums, kas sedz 1960. līdz 2000.gadu, parāda, ka prezidenta termiņa ierobežojumu atcelšana atmaksājas, jo amatā šie līderi pavada vidēji divas reizes ilgāk. Arī tie, kas pie varas nāca demokrātiskā ceļā, ar termiņa pagarināšanu paildzināja savu vadīšanas laiku vidēji līdz 10 gadiem.
Ēnas puse neierobežotam prezidenta valdīšanas laikam ir tā, ka līderim ne vienmēr tas beidzas pozitīvi. Vēsturiski ilglaicīgi līderi ir vai nu zaudējuši vēlēšanās un atkāpušies, nomiruši vai gāzti apvērsumā. Astoņi līderi, tostarp Dienvidkorejas un Nikaragvas vadītāji, amatā tika noslepkavoti.
Lūkojoties nākotnē, analītiķi visilgāko noturēšanos pie varas sagaida no Saūda Arābijas kroņprinča, Ziemeļkorejas diktatora, Irānas līdera, kā arī Turcijas un Krievijas prezidentiem
Termiņu ierobežojumus konstitūcijā pirmās ieviesa nesen neatkarību ieguvušās valstis. Tas sākās Latīņamerikā 50. un 60.gados, tad sekoja pēckoloniālā Āfrika 70. un 80.gados, un visbeidzot ierobežojumus nostiprināja Eiropā un Āzijā pēc PSRS sabrukuma. Vēlāk ambiciozi līderi šos ierobežojumus izaicināja. Tā Ķīnā 11.martā tika atcelts konstitūcijā noteiktais valsts prezidenta amata pilnvaru termiņš, tādējādi ļaujot pašreizējam valsts vadītājam Sji Dzjiņpinam kļūt par Ķīnas prezidentu neierobežoti ilgi.
Gan Sji, gan citi autoritārie vadoņi uzstāj, ka ilgāks valdīšanas laiks nepieciešams ekonomiskajai izaugsmei un stabilitātei. Taču pētījumi par ekonomikas saistību ar līderu termiņiem nesniedz viennozīmīgus secinājumus.
