Jūlija Latvijas Televīzijai sūta sveicienus tagad jau no kaut cik droša patvēruma – Ternopiļā. Viņas vecmāmiņa ir no Latvijas. Bērnībā Jūlija Rīgā redzējusi Okupācijas muzeju, bet – ko okupācija pa īstam nozīmē, sapratusi, kad Krievijas tanki Sumos sāka braukt zem viņas dzīvokļa logiem.
"Mūsu teritoriālā aizsardzība jau uzspridzināja vairākas tehnikas vienības. Tur mūsu puiši arī gāja bojā," saka Jūlija.
Sumi, kur pirms kara bija ap 260 000 iedzīvotāju, atrodas netālu no Krievijas robežas. Krievijas tuvums nozīmē arī lielāku apdraudētību. Jo jārēķinās ar trīs veidu trauksmēm – gaisa uzlidojumiem, artilērijas apšaudēm un ielu kaujām.
"Mums pilsēta cieta pastāvīgi. Un kādā brīdī mēs vēl turējāmies, turējāmies. Bet vienā vakarā bija briesmīgs trieciens. Visā pilsētā pazuda apgaismojums. Tai paša mirklī apstājās ūdens sūkņi. Mūsu dzīvoklī, arī maniem vecākiem un paziņām, kam ir autonomā apkure, – tā uzreiz pazuda. Palika tikai gāze. Bet ārā mīnus 16. Auksts šausmīgi. Bailes. Panika. Tumsa. (..) Nesām sniegu no ielas un trauciņos kausējām. Mēs uz bumbu patvertni negājām, mums ir izdevīgs stāvs – trešais. Pirmajā un otrajā var aprakt zem gruvešiem, ja māja sagrūst. Augstākie stāvi cieš visvairāk. Bet trešais kaut kā.. Nu, mēs laikam sev to esam iestāstījuši.. (..)
Viņi kontrolē visus izbraucamos ceļus. Viņi ir mežos visur. Viņi apšauda mierīgos iedzīvotājus. Mēs gaidījām "zaļo koridoru". (..) Tajā dienā uzmeta divas aviobumbas (..) Gāja bojā uzreiz 22 cilvēki. Tas bija šoks.
Tur jauni cilvēki gāja bojā. Arī pilsētā pazīstams sportists un mazi bērni," stāsta Jūlija.
Jūlija centusies pierunāt savu ģimeni bēgt prom no pilsētas, bet vecāki nolēmuši palikt. Jūlija cerējusi, ka tiks cauri aplenkumam pa "zaļo koridoru", bet Krievijas armija nav ļāvusi.
"Krievijas karaspēks sāka apšaudīt to miermīlīgo kolonnu. Tā kā internets nebija pazudis, uzreiz visi ziņoja, ka notiek apšaude. No augšējiem stāviem varēja redzēt. Tā mēs neizbraucām. Pēc kāda laika parādījās informācija, ka viss ir normāli. (..) Un tad pēkšņi, kad bijām jau pie kontrolposteņa, sāka signalizēt. Bet nesapratām, – vai tā ir gaisa trauksme? Visi strauji sāka griezt [automašīnas] apkārt, panikā mesties prom. Tā mums nekas nesanāca," teica jūlija.
Nākamā reize tomēr bija veiksmīga, bet ne visiem. Kā vienai no Jūlijas tuvinieku ģimenēm Sumu apgabala Trostjanetsā.
"No turienes nebija iespējams izbraukt. Tur krievi stāvēja pagalmos. Pilnībā okupēja pilsētu. Pretīgi uzvedās – lauzās iekšā, atņēma cilvēkiem produktus. Viņi baidījās pat iziet no privātās mājas, kur dzīvoja. Jo žogs bija zemāks nekā ieejas durvis un, ja ietu ārā, tad redzētu. Tādēļ visu laiku viņi ārā negāja. Tikai izlīda pa mazu lodziņu mājas aizmugurē, kur dārzs, lai tiktu pie vistu olām un tūlīt atpakaļ. Tā viņi izdzīvoja," atzīst Jūlija.
Viņa vislielāko paldies saka Sumu pilsētas dienestiem, kas atkal un atkal spēj salabot sabumbotās komunikācijas. Tas palīdz izdzīvot no vienas trauksmes līdz otrai vismaz kaut cik siltumā.
"Ir, kad vecāki visu nakti sēž koridorā. Šodien piemēram, viņi sēdēja. Plkst. 3.40 naktī bija trauksme.. Tad, protams, noskaņojuma nav. Bet tētis aiziet un nopērk mammai kaut kādas bulciņas un tad noskaņojums ir. Mēs tagad dzīvojam tikai vienai dienai," saka Jūlija.
Tagad kā tāla un nenopietna pagātne šķiet pandēmijas laika pārbaudījumi, kad Jūlija strādāja par laboranti, analizēja Covid-19 testus un cerēja – kad uzvarēsim vīrusu, beidzot atsāksies īstā dzīve. Taču ar cerību viņa dzīvo arī tagad. "Ar cerību. Ļoti ticam savai armijai. Ļoti ticam..." viņa saka.