Francijā streikiem un sabiedrības grupu protestiem pret valdošo eliti ir sena vēsture. Pat nemeklējot tik senā pagātnē kā Francijas revolūcija, nevar nepieminēt nemierus Francijā 1968.gadā. Emanuela Makrona pagājušajā gadā sāktās darba tirgus reformas, ko eksperti atzīst par ārkārtīgi nepieciešamu Francijai, neizprovocēja tik lielus protestus un demonstrācijas, kā varēja gaidīt. Iemels tam – sašķeltība pašu arodbiedrību vidū, kas ir galvenās streiku organizētājas.
Parīzes vienmēr tik rosīgajā Ziemeļu stacijā drīz būs pavisam klusi un mierīgi. Francijas dzelzceļa darbinieki izziņojuši, kā paši saka, pilnīgi jaunu un inovatīvu streiku veidu – trīs dienas strādāt un divas dienas streikot. Un tā trīs mēnešus no vietas, sākot no aprīļa līdz jūnijam, ja vien valdība neatkāpsies no plāna jaunajiem dzelzceļa darbiniekiem pārtraukt garantēt “darbu uz mūžu”. Tāda privilēģija, kā arī automātisks algas pieaugums un agra pensionēšanās iespēja šobrīd ir visiem esošajiem dzelzceļa darbiniekiem Francijā.
Francijas valdība gan taisnojas, ka sāpīgās reformas ir vienīgais veids, kā uzlabot Francijas dzelzceļa uzņēmuma stāvokli, jo pasažieru dzelzceļa pārvadājumi Eiropā no nākamā gada būs atvērti konkurencei.
Tomēr slaveni ar saviem streikiem ir transporta sektorā strādājošie arī Beļģijā, Spānijā, Portugālē, Lielbritānijā, Vācijā – streiko dzelzceļnieki un aviokompāniju darbinieki.
“Mēs varam teikt, ka streikā piedalās 90% darbinieku. Kā tā var būt, ka uzņēmuma peļņa ir daudzi miljoni eiro, bet darbiniekiem alga nav palielināta kopš 2009.gada?” pauž Portugāles transporta un komunikāciju arodbiedrību koordinators Hosē Manuels Oliveira.
Tikmēr haosu Lielbritānijā radīja metro darbinieku streiks. Politiķi, protams, nav priecīgi par šādu arodbiedrību rīcību, ko viņi sauc par šantāžu. “Es domāju, ka būtu apkaunojuši, ja arodbiedrību vadība turpinātu šādu cūcisku un cietpaurīgu obstrukciju,” paziņoja Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs, bijušais Londonas mērs Boriss Džonsons.
Londonai šis vienas dienas streiks izmaksāja starp 10 un 500 miljoniem mārciņu. Rezultāti atšķiras atkarībā no tā, kurš ir rēķinātājs.
Spēcīgi lobisti un streiku organizētāji ir arī lauksaimnieki.
Bet daudz vājāk sadzirdami parasti ir to profesiju streiki, kuriem nav iespēju paralizēt pilsētu un valstu dzīvi,
tādējādi liekot sajust savu spēku pārējiem iedzīvotājiem un izdarot spiedienu uz politiķiem. Skolotāju streiki, piemēram, Beļģijā ir veiksmīgāki, ja viņiem pievienojas citas profesijas. “Pienāks laiks, kad vispār vairāk nebūs skolotāju. Jums vajadzēs tos ievest, piemēram, no Polijas,” saka streikojošs skolotājs no Beļģijas.
Savukārt profesijām pāri stāvošu 24 stundu streiku 8.martā sarīkoja Spānijas sievietes ar saukli “ja mēs apstājamies, tad visa pasaule apstājas”, lai protestētu pret atalgojuma nevienlīdzību un pret vardarbību pret sievietēm.
Taču ne visās valstīs iedzīvotāji ir gatavi solidaritātes vārdā atsevišķos sektoros strādājošo streikus atbalstīt.
