Sadaļas Sadaļas

Starptautiskās Darba organizācijas pētnieks: Jaunā normalitāte skars pilnīgi visus

Dzīve un darbs pēc pandēmijas noteikti nebūs tādi paši kā pirms gada, un jaunā normalitāte skars pilnīgi visus. Par to ir pārliecināts Starptautiskās Darba organizācijas pētnieks Lorenss Džefs Džonsons. Pēc viņa vārdiem šī krīze ir laiks izanalizēt gūtās mācības un kopīgiem spēkiem meklēt risinājumus nākotnei. Taču tam nepieciešams plašs sociālais dialogs gan vietējā, gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī.

Par to kā pandēmijas gada laikā ir mainījusies izpratne par darbu, kādas sabiedrības daļas ir cietušas visvairāk un kā sagatavoties nākotnes pārmaiņām, Lorenss Džefs Džonsons stāstīja intervijā Latvijas Radio.

Intervija ar Starptautiskās Darba organizācijas pētnieku Lorensu Džefu DžonsonuUģis Lībietis

Es gribētu jums vaicāt par šo gadu – tas ir bijis ļoti neparasts un, manuprāt, pati darba uztvere ir ievērojami mainījusies. Tagad mēs darbu no mājām uzskatām par normālu, virtuālās sapulces par normālām un tā tālāk. Taču kādām tendencēm jūs vēlētos pievērst vislielāko uzmanību?

Jā, jums ir taisnība un, manuprāt, Darba svētki ir īstais laiks, lai atskatītos uz to, kā darbs ir attīstījies un uz kurieni tas dodas. Šī globālā pandēmija ir ietekmējusi darbu vairāk nekā jebkas cits, ko es esmu piedzīvojis vairāk nekā 30 gadu ilgās karjeras laikā.

Tā ir ietekmējusi ļoti lielu skaitu cilvēku, taču ne visus vienā un tajā pašā veidā.

Daudziem no mums šī virtuālā strādāšana ir ļāvusi vispār strādāt – jā, tā rada daudz jaunu izaicinājumu, bet arī jaunas iespējas. Taču daudziem sektoriem šī nebija izeja no situācijas. Daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu un nonākuši neapskaužamā situācijā, un īpaši šeit jāizceļ jaunieši un sievietes. Atliek vien paskatīties uz pamata pakalpojumu sfēru, uz pārtikas piegāžu ķēdēm, lai saprastu, cik neparastā situācijā viņi ir nonākuši.

Daudziem cilvēkiem šī ir bijusi iespēja palikt mājās, taču ir jāatzīst, ka situācija ir ļoti atšķirīga dažādās pasaules daļās.

Attīstītajās valstīs cilvēkiem ir pieejama infrastruktūra attālinātam darbam, taču citās pasaules vietās cilvēki vienkārši ir zaudējuši izdzīvošanas līdzekļus, tiek meklētas jebkādas izdzīvošanas iespējas, jo vienkārši trūkst sociālās drošības tīkla. Mēs arī redzam, ka globālie bezdarba rādītāji ir kāpuši.

Tas viss ir ļoti nepierasti, taču mēs redzam arī gaismu tuneļa galā medicīnas un zinātnes dēļ. Mēs redzam, ka arvien vairāk cilvēku vakcinējas, slimnīcā nonākušo cilvēku skaits samazinās, nāves gadījumu skaits samazinās un cilvēki gatavojas atgriezties jaunajā normalitātē. Taču – vai viss būs tāpat kā agrāk? Es nezinu! Visticamāk, daudz kas būs dramatiski mainījies.

Jūs jau minējāt vairākas visvairāk skartās grupas. Bet tomēr – kuri ir bijuši  visievainojamākie cilvēki? Un kur?

Mums ir jāsaprot viens – iespaids ir bijis uz pilnīgi visiem, tikai atšķirīgā veidā. Daudziem profesionāļiem – vai tie būtu ekonomisti, juristi vai grāmatveži – ir nācies pievērsties jaunām darba formām. Daudzi no mums visu dienu pavada “Zoom” sanāksmēs, mēģinot atrast jaunus darba veidus. Tas ir bijis izaicinoši, jo daudziem ir bijusi nepieciešamība sabalansēt darbu ar ģimenes dzīvi.

Mēs zinām, ka šāda tipa darbs disproporcionāli ir ietekmējis tieši sievietes, jo arī mūsu pētījumi apstiprina, ka sievietes daudz vairāk ir iesaistītas ģimenes aktivitātēs.

Tieši sievietēm bija pastiprināti jāiesaistās bērnu izglītībā, aprūpē un tā tālāk. Šī ir viena grupa, un situācija ir līdzīga visā pasaulē.

Bet, kā jau es minēju, piemēram, attīstības valstīs šādas infrastruktūras nav. Viņiem nav uzticamu interneta vai pat elektrības pieslēgumu, uz kuru vienmēr varētu paļauties. Tāpēc tas ir bijis unikāls izaicinājums.

Manuprāt, mums ir īpaši jāskatās arī uz cilvēkiem pārtikas piegādes ķēdēs un medicīnas jomā. Paskatīsimies kaut vai uz pārtikas nozari. Cilvēki, kuri, piemēram, apstrādā vistas un ražo produktus, kas ir nepieciešami mūsu izdzīvošanai – viņi tika ietekmēti neproporcionāli, jo viņi ir uzskatāmi par kritiski svarīgajiem darbiniekiem.

Vienkāršu veikalu darbinieki – viņi reāli pakļāva sevi riskam. Taču es nedomāju, ka mēs varētu normāli izdzīvot bez šiem cilvēkiem.

Iedomājieties kaut vai par ārstiem, mediķiem, citiem medicīnas darbiniekiem, kuri arī pakļāva sevi neiedomājamam riskam. Arī viņiem bija jāmeklē veidi, kā strādāt pēc iespējas drošāk. Starptautiskā Darba organizācija sadarbojās ar Pasaules Veselības organizāciju un citām organizācijām, lai meklētu veidus, kā garantēt darbinieku drošību.

Kad iestājās karantīnas, mēs redzējām, ka pakalpojumu sfērā un tūrisma industrijā strādājošie strauji zaudēja savus iztikas līdzekļus, jo viss līdzšinējais biznesa modelis tik dramatiski mainījās. Gan uzņēmēji, gan valdības iesaistījās, lai nodrošinātu kaut kādus iztikas līdzekļus un cilvēki varētu turpināt daudzmaz normālu dzīvi, taču situācija ir bijusi ļoti sarežģīta. Un cilvēki jau sāk skatīties uz to, kā atgriezties pie iepriekšējiem apstākļiem.

Ir novērojamas atkopšanās pazīmes daudzās OECD valstīs, ir norādes uz valstu atvēršanos, taču tas nenotiks vienā tempā.

Atgriešanās pie jaunās normalitātes ir milzīgs izaicinājums, jo patērētāju uzvedība ir absolūti mainījusies.

Es noteikti varu vaicāt jūsu klausītājiem, kad bija pēdējā reize, kad viņi pēdējo reizi reāli devās uz veikalu, lai iegādātos dīvānu, ledusskapi vai veļasmašīnu? Es domāju, ka ne daudzi! Viss tas tagad notiek internetā. Un tam visam noteikti būs ietekme uz to, kā kopumā darbojas mūsu ekonomika.

Ir bijis arī daudz diskusiju par šī attālinātā darba nozīmīgumu. Daži saka, ka produktivitāte ir pieaugusi, daži apgalvo, ka tā ir kritusies un patiesībā strādāts tiek vairāk. Atsevišķos gadījumos darba devējs neuzticas saviem darbiniekiem, ja viņi fiziski nav darbā. Ir dzirdēts pat par darbinieku šantažēšanu. Vai, jūsuprāt, mēs spēsim atgriezties pie iepriekšējās normalitātes, vai arī visām iesaistītajām pusēm tomēr nāksies pielāgoties?

Manuprāt, atbilde joprojām nav atrasta. Es strādāju grupā, kas pēta darba produktivitāti. Un jāsaka, ka ir ļoti daudz faktoru, kas pašlaik ietekmē produktivitāti. Pagaidām ir grūti statistiski izmērīt, vai cilvēki ir bijuši produktīvāki vai mazāk produktīvi. Taču dati rāda, ka cilvēki strādā ilgāk un ļoti ilgas stundas.

Tāpēc patiesi svarīgais jautājums ir – kādu mācību mēs no tā visa varam iegūt un ko varam ieviest dzīvē?

Noteikti ir vietas un uzņēmumi, kur darba devēju uzticība darba ņēmējiem ir bijis pozitīvais piemērs, taču ir arī negatīvā pieredze.

Es vienmēr saku, ka mūsu mērķis nav atgriezties tur, kur mēs bijām pirms šīs krīzes.

Arī pirms šīs krīzes mums bija darbaspēka trūkums, mums bija apgrūtināti sociālie pakalpojumi un ne visiem bija pieeja tiem, ne visur tika ievērotas strādājošo tiesības. Šī krīze ir parādījusi visas šīs plaisas mūsu sociālās drošības sistēmā, kuras mums ir jāsalabo. Un es esmu pārliecināts, ka daudzi politikas veidotāji, darba devēji un strādājošie ir gatavi sēsties pie viena galda un spriest par to, kā mēs situāciju varam padarīt labāku? Kā mēs varam kopīgi novērst dažus no šiem trūkumiem, lai veidotu spēcīgāku sabiedrību?

Runāsim atklāti – no visa šī ir bijuši arī pozitīvi rezultāti. Paskatieties uz ietekmi uz vidi! Ir samazinājusies ceļošana, mazāk tiek izmantotas automašīnas, ir samazinājies piesārņojums. Taču kā šīs lietas virzīt uz priekšu daudz konstruktīvākā veidā? Tāpēc šis gads ir uzskatāms par tādu kā nopietnu eksperimentu tam, kā lietas var darīt labāk. Un noteikti no tā visa ir jāgūst mācība!

Digitālais darbs un digitālā uzņēmējdarbība ir radījusi daudzus izaicinājumus. Dažas no profesijām, kuras agrāk nebija tik ļoti pieprasītas, tagad ir kļuvušas ļoti nepieciešamas. Pārtikas piegādāšana, tirdzniecība tiešsaistē, tiešsaistes taksometru pakalpojumi un tā tālāk. Un mēs redzam, ka no dažādām organizācijām, piemēram, Eiropas Savienības, ir vēlme sākt kontrolēt šīs sfēras, piemērojot vienādus noteikumus, darba standartus un prasības. Vai jūs arī šeit saredzat kādus izaicinājumus?

Ja mēs skatāmies uz taksometra šoferiem, kas darbojas dažādās lietotnēs vai oficiāli strādā taksometru kompānijās, tad jāatzīst, ka šie abi cilvēki patiesībā nodrošina vienu un to pašu pakalpojumu. Un mums būtu jānodrošina, ka strādājošo tiesības tiek ievērotas.

Domājot par to, kā padarīt sabiedrību labāku, mums ir jādomā arī par to, kā nodrošināt šo cilvēku ienākumus un sociālo aizsardzību. Jo tas ir darbs! Parasti visi domā, ka darbs ir tikai tad, ja tev ir līgums un alga. Taču arī, piemēram, šo pārtikas piegādātāju gadījumā darba devējs nereti nosaka, cik stundas viņiem jāstrādā. Tās ir darba devēja un darba ņēmēja attiecības, tāpēc, manuprāt, šīm jomām ir jāpievērš lielāka uzmanība, ja mēs vēlamies veidot labāku sabiedrību.

Vai jums ir kādi dati par to, vai šajā laikā ir pieaudzis darba tiesību pārkāpumu skaits? Jo ir pietiekami daudz ziņu par to, ka darba devējs prasa strādāt vairāk, cenšas kontrolēt darbiniekus un tā tālāk. Un šis, iespējams, ir arī viens no izskaidrojumiem, kāpēc darbinieki sūdzas, ka viņiem ir jāstrādā arvien vairāk…

Šie dati tikai tagad sāk parādīties, un pašlaik vēl ir pāragri kaut ko secināt. Taču šādi dati tiek ievākti un tos būs interesanti pētīt. Arī ekonomiskās krīzes laikā bija nepieciešams kāds laiks, lai redzētu, kādu ietekmi tā ir atstājusi uz nodarbinātību.

Taču pašlaik, pēc sarunām ar darba devējiem, darbinieku organizācijām un valdībām visā pasaulē, man ir radusies sajūta, ka visi tomēr meklē veidus, kā vairot kopējo noturību pret nākotnes krīzēm. Un viena no atbildēm ir saistīta ar to, ka ekonomikas veselīgam pieaugumam ir nepieciešams nodrošināt iekļaujošu sabiedrību. Un atkal ir nepieciešams domāt par to, kādas mācības mēs varam iegūt?

Ja jūs man jautājat, kur tas viss aizvirzīsies un vai nākotnē mēs pilnībā aiziesim uz virtuālu darbu, tad atbilde pilnīgi noteikti ir – nē!

Mēs tomēr esam sociāli dzīvnieki, un mums ir nepieciešama saskarsme ar cilvēkiem. Arī man ar manu komandu ir nepieciešama šī tikšanās klātienē, reizi pa reizei aiziešana uz biroju un kādas problēmas atrisināšana.

Tāpēc, manuprāt, nākotnē šie procesi būs daudz sabalansētāki. Piemēram, cilvēki būs iemācījušies veiksmīgāk sabalansēt ģimeni un darbu. Un arī no darba devēju puses pret to ir vērojama diezgan liela atvērtība. Viņi redz arī pievienoto vērtību, jo daudzās pozīcijās tiek samazinātas izmaksas. Taču atkal – būs nepieciešami vairāki gadi, lai paņemtu pozitīvās lietas, kā arī tiktu galā ar negatīvajām.

Ja mēs runājam ilgākā termiņā, daudz tiek uzsvērta zaļā izaugsme, zaļā ekonomika. Daudzi eksperti brīdina, ka tas var nozīmēt veselu industriju un sfēru sabrukumu vai pilnīgu pazušanu, kā arī pilnīgi jaunu rašanos. Varbūt jau tagad mēs varam prognozēt, kuras būs tās neaizsargātākās jomas, un varbūt ir iespējams prognozēt arī reģionus, kuros varētu ievērojami kāpt bez darba palikušo cilvēku skaits?

Jums ir pilnīgi taisnība. Ekonomikas mainās, un mēs jau tagad pievēršam uzmanību tam, kā klimata pārmaiņas ietekmēs gan sabiedrības, gan darba vidi. Piemēram, industrijas, kas strādās pie CO2 gāzu samazināšanas var pilnībā izmainīt, kā darbosies citas jomas, – vai tās būtu ogles, dažādi fosilie kurināmie kā tādi, vai tā būtu zaļā enerģija, vēja turbīnas, saules vai ģeotermālā enerģija. Un daudzās valstīs jau tagad tiek spriests, kā nodrošināt šo pāreju, jo vienmēr būs šī uzvarētāju un zaudētāju problēma.

Daudzos sektoros ir gaidāma nodarbināto skaita krišanās, un tam parasti ir ļoti nopietna ģeogrāfiska ietekme gan uz valstīm, gan reģioniem valstu iekšienē.

Valdībām būs nepieciešams sadarboties ar sociālajiem partneriem, lai tiktu skaidrībā, kā palīdzēt cilvēkiem vai veselām kopienām tikt galā ar šo pāreju. Vai ir iespējams pa tiešo tā vienkārši pārcelt kādu no fosilo kurināmo sfēras uz saules enerģijas sfēru? Nē! Ir nepieciešama pāreja, ir nepieciešamas jaunas zināšanas un iemaņas.

Tas viss attiecas ne tikai uz klimata pārmaiņām, bet arī uz to, kā ir izmainījusies tirdzniecības būtība.

Tirdzniecība ir radījusi darbavietas vienā valstī un iznīcinājusi pavisam citā. Un pie šīs pārejas ir jāpiestrādā. Daudz uzmanības šiem jautājumiem būs jāpievērš ne tikai vietējā, bet arī starptautiskā līmenī. Pirms diviem gadiem iznākušā pētījumā mēs secinājām, ka būs jādomā par to, kā īstenot pārkvalificēšanos, kā ieguldīt kopienās, no kurām aiziet lielas ražošanas industrijas, bet vietā nāk pavisam citas. Būs jādomā par to, kā radīt jaunas iespējas iedzīvotājiem. Mēs arī nevaram pieļaut masveida migrāciju.

Es pats esmu no Amerikas Savienotajām Valstīm, no Čikāgas pievārtes. Ja mēs atskatāmies, kas notika, kad uzņēmumi sāka aiziet no tā dēvētās “Rūsas jostas”, Klintona administrācijai bija liels izaicinājums, kā palīdzēt un radīt jaunas iespējas cilvēkiem šajās kopienās. Pat, ja cilvēki vēlas pārvietoties – kur ir šādas darbavietas, uz kurām viņi var pāriet? Un šādos gadījumos ir nepieciešama sadarbība vietējā, nacionālajā un starptautiskajā līmenī.

Turklāt runa jau nav tikai par uzlabojumiem tā dēvētajās netīrajās industrijās – labākus rezultātus klimata mērķu sasniegšanai var uzrādīt pilnīgi visās sfērās: vai tā būtu ēku siltināšana un energoefektivitātes palielināšana, vai tā būtu transporta efektivitātes palielināšana, vai atkritumu apmēru samazināšana. Tas viss radīs neiedomājami daudz iespēju, taču visur būs nepieciešams sociālais dialogs.

Kuram šajā situācijā vajadzētu uzņemties vadību?

Godīgi sakot, sava loma ir jāuzņemas ikkatram no mums. Valdības kopā ar darba devējiem un arodbiedrībām daudzus jautājumus jau risina. Taču tam ir jānotiek visos līmeņos. Jā, bieži vien lokālajā kopienu līmenī ir iespējams identificēt problēmas, taču ir vērts apspriesties ar citiem, lai uzzinātu labākos rīcības piemērus. Es nāku no nelielas universitātes pilsētiņas Ilinoisas štatā, kur pēc “Rūsas jostas” aiziešanas un NAFTA līguma stāšanās spēkā vietējiem līderiem bija ļoti aktīvi jāstrādā, lai piesaistītu reģionam jaunus uzņēmumus un jaunus cilvēkus.

Bija jāiesaistās arī federālajai valdībai, spriežot par to, kā izveidot dažādus atbalsta mehānismus izglītības pārmaiņām. Tie ir kopīgi centieni, un ne vienmēr visu spēj atrisināt valdība – risinājumu meklēšanā ir jāiesaistās gan strādājošajiem, gan darba devējiem. Ja mēs paskatāmies uz jūsu valsti, uz lauksaimniecības sektoru un rūpniecību, šādas pārmaiņas notiek arī pie jums, un šādām pārmaiņām ir nepieciešams sociālais dialogs.

Šie Darba svētki ir lieliska iespēja atskatīties un apdomāt, kā mēs visi varam kopīgi strādāt? Mums nav jābūt kaujinieciski noskaņotiem un nav jānostāda pretī strādājošie un darba devēji.

Ir jāmeklē veidi, kā sadarboties. Es esmu strādājis gan Eiropā, gan Āzijā un varu teikt pilnīgi droši, ka visveiksmīgākā situācija ir tur, kur visas iesaistītās puses sēžas pie sarunu galda un runā par to, kādu ieguldījumu katrs var sniegt, lai atrisinātu kādu problēmu. Un uz to mums arī ir jāvirzās. Šajā globalizācijas laikmetā es redzu gan polarizāciju, gan arī patiesu vēlmi kopīgi risināt dažādas problēmas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt