Šo tiesas lēmumu Filipīnas ir gaidījušas kopš 2013.gada, kad iesniedza savu prasību arbitrāžas tiesā. Filipīnas tāpat kā Ķīnas Tautas Republika pretendē uz strīdīgajām teritorijām Dienvidķīnas jūrā. Otrdienas spriedums salika visus punktus uz „i”. Tajā konstatēts, ka „Ķīnai nav legāla pamata pieprasīt vēsturiskas tiesības uz resursiem tajā jūras teritorijā, kas iekrīt tā saucamajā deviņu svītru līnijā”.
Runa ir par demarkācijas līniju uz 1947.gada jūras kartes un tātad par 1,4 miljoniem kvadrātjūdžu jeb 80% Dienvidķīnas jūras.
Filipīnas paudušas prieku par tiesas spriedumu, savukārt lietas zaudētāja – Ķīna – to nav atzinusi, sakot, ka neņems to vērā.
Kā uzskata ziņu aģentūras „Reuters” analītiķis Gregs Torods, šobrīd visi vēro, kāda būs Ķīnas reakcija.
„Ķīna noteikti ir ļoti norūpējusies. Tā centusies apgalvot, ka šai tiesai nav jurisdikcijas, ka neviens nespēj apšaubīt valsts suverēnās tiesības uz Dienvidķīnas jūru. Taču tā noteikti ir noraizējusies,” uzskata eksperts.
„Tagad, ņemot vērā, ka tiesa nostājusies Filipīnu pusē, lielais jautājums ir – kā Ķīna atbildēs: vai tā veiks kādas darbības jūrā, neskatoties uz ASV brīdinājumiem un spiedienu, vai tā centīsies pārņemt vēl kādas salas no, teiksim, Filipīnām vai Vjetnamas, vai tā centīsies būvēt Skarboro šelfā Filipīnu ekonomiskajā zonā. Taču noteikti situācija uz jūras bija saspringta un tāda paliks vēl kādu laiku,” norāda Torods.
Spriedumā, kas aizņēma gandrīz piecsimts lapaspušu, tiesneši norādījuši, ka Ķīna, veicot gāzes un naftas atradumu izpēti Ridbankas šelfā, pārkāpusi Filipīnu suverēnās tiesības. Tā traucējusi Filipīnu zvejas kuģiem. Turklāt dokumentā konstatēts, ka Ķīnas mākslīgo salu būvniecība strīdīgo Spratlija salu rajonā izraisījusi neatgriezeniskus bojājumus koraļļu rifu ekosistēmai.
Viena no šīm mākslīgām salām izveidota, lai tajā varētu veikt nosēšanos Ķīnas kara lidmašīnas. Stratēģiskais analītiķis Rodžers Beikers intervijā CNBC ēterā minējis, ka salas ir domātas potenciāla nākotnes militāra konflikta gadījumam.
„Ķīnas pārstāvji noteikti apgalvos, ka šīs salas nav domātas militāram nolūkam, bet galvenokārt zvejnieku aizsardzībai. Bet tās ir vajadzīgas, lai apstiprinātu Ķīnas tiesības uz šīm teritorijām. Noteikti tās pilda arī militāro lomu. Ar problēmu Ķīna var sastapties nevis miera gadījumā, kad salas var saņemt piegādi no sauszemes, bet gan reāla konflikta vai konfrontācijas gadījumā, kad būs grūti aizstāvēt šīs salas, jo tās ir tālu no Ķīnas un tām nav dzeramā ūdens avota un krājumu. Salām ir jāsaņem resursi no ārpuses,” uzsver Beikers.
Strīdīgā Dienvidķīnas jūras teritorija ir svarīga ne tikai no militāra viedokļa. Ik gadu šo ūdens joslu šķērsojošie tirdzniecības kuģi nodrošina aptuveni piecus triljonus dolāru peļņu. Jūra ir bagāta ar enerģijas, minerālu un zivju resursiem.
Tiesneši uzsvēruši, ka Ķīnas pretenzijas ir pretrunā ar ANO jūras tiesību konvenciju un neviena no Spratlija salām nedod valstij tiesības uz ekonomisko zonu 200 jūdžu rādiusā.
