- Bažas, ka līdz ar «Brexit» atjaunosies īru nacionālistu un Lielbritānijas aizstāvju nemieri
- ES palīdzēja Ziemeļīrijas un Īrijas robežpilsētai uzplaukt; tagad rūpes par nākotni
- Uzņēmēji satraukti par robežu atjaunošanos
- Arī ostās, iespējams, darbu var zaudēt daudz cilvēku
- Belfāstā - cik cilvēku, tik viedokļu: no asiem «Brexit » pretiniekiem līdz tās kvēliem atbalstītājiem
Baidās no sadursmēm un militarizācijas
Ar Deklanu Makčesneju Ziemeļīrijas pilsētā Ņūrijā Latvijas Radio tiekas viņa kurpju veikala vidū. 
Viņa paša veikalā gada laikā nekas nav mainījies. Plauktos sarindotas violetas, zilas, sarkanas, ar mežģīnēm, pušķiem, siksniņām un bez – kurpes un somiņas visās varavīksnes krāsās. Slavenajam brāļu Kāhilu apavu veikalam Ņūrijas mazpilsētas rosīgākajā „Hill Street” jeb Kalna ielā klājas labi, tikai saimnieks izskatās noguris.
Pirms gada, kad Makčesnejs pie sava veikala skatloga pielīmējis plakātu, tajā ar lieliem baltiem burtiem uz zila fona bija rakstīts: „23. jūnijā balso par palikšanu”. „Tā būs katastrofa, ja izstāsimies no ES”. Toreiz viņš sacīja, ar acīm pārstaigādamas savus krāšņos plauktus veikalā ar 116 gadu vēsturi.
Tagad tas ir noticis. Briti ir balsojuši par izstāšanos.
„Šobrīd vēl nav „Brexit”, lai gan ir valūtas svārstības. Kad britu mārciņa kļuva vājāka, cilvēki brauca vairāk no salas dienvidiem uz šejieni, jo te daudz kas bija lētāks.
Bet es esmu ļoti uztraucies par „Brexit”, es esmu ļoti uztraucies gan par savu biznesu, gan par saviem cilvēkiem, sabiedrību,” klāsta Makčesnajs.
„Ja „Brexit” novedīs līdz tā sauktajai "cietajai robežai", tad tas varētu atkal uzjundīt jau piemirsto nemierus starp īru nacionālistiem un tiem, kuri aizstāv Ziemeļīrijas palikšanu Lielbritānijas sastāvā. Tas ir ārkārtīgi vienkārši – tu uzbūvē robežu, un pēkšņi parādās provokācijas. Robežsargi saka: „Mums vajag palīdzību.” Atsauc papildspēkus – policiju. Atkal provokācijas. Policija saka: „Mums vajag palīdzību,” un tad vienīgais spēks, kas to var, ir armija.” Un, ja armija ir atpakaļ, tad mēs atkal esam atgriezušies sākumpunktā,” stāsta uzņēmējs.
No sprakšķošām lodēm līdz pārticībai; vai solis atpakaļ?
Par sākumpunktu, ko piemin veikalnieks Makčesnejs, Ņūrijā runā daudzi.
Grūti pat iedomāties, ka šī omulīgā, ap 30 000 iedzīvotāju lielā mazpilsēta, kas atrodas Ziemeļīrijas, tātad Lielbritānijas pusē - ar strūklaku un kanālu centrā, pievilcīgu iepirkumu ielu, restorāniem un četrzvaigžņu viesnīcu - savulaik ir bijusi nemieru, vardarbības un trūkuma epicentrs.
Būdama pusotras stundas braucienā no Īrijas galvaspilsētas Dublinas un Ziemeļīrijas centra - Belfāstas,
Ņūrija vienmēr ir bijusi vēsturiska robežšķirtne starp abām salas pusēm.
Tagad te vairs kontrolposteņu nav. Bet bija laiks, kad tieši pie Ņūrijas Lielbritānija bija izveidojusi savu armijas helikopteru bāzi un te bija tā sauktā „cietā” robeža, ko apsargāja britu militāristi.
Ņūrija bija vieta, kur nemitīgi izvērtās sadursmes un incidenti starp britu militāristiem un Īru republikāņu armiju.
„Vairākas desmitgades Ziemeļīrijā risinājās nežēlīga cīņa starp katoļu un protestantu kopienām. Tam nebija sakara ar reliģiju, bet gan ar politisku izvēli pēc ilgiem Lielbritānijas impērijas gadiem. Īru nacionālisti, katoļi iestājās par Īrijas apvienošanos, bet otri sevi uzskatīja par piederošu Lielbritānijai,” pauž Makčesnejs.
Sprakšķēja lodes un sprāga bumbas. Tikai pirms nepilniem 30 gadiem, 1998. gada 10. aprīlī sešos no rīta, abas puses panāca Lielās Piektdienas vienošanos par vardarbības pārtraukšanu un konflikta risināšanu politiskā ceļā.
Ņūrija, būdama uz robežas un frontes līnija, ilgi cieta un nīkuļoja, jo nebija vajadzīga un valdībām vai investoriem interesanta ne no vienas, ne no otras puses.
Tikai pēc Lielbritānijas un Īrijas iestāšanās ES un robežas nojaukšanas tā atguvās, saņēma palīdzību un strauji sāka atkopties.
Tieši tāpēc faktu, ka pēc Lielbritānijas aiziešanas no ES robeža varētu atgriezties, te uztver teju ar šausmām.
Pierasts dzīvot bez robežām
Dažus namus tālāk, arī Ņūrijā, no Makčesneja kurpju veikala strādā Rorijs Makšeins. Viņš ir advokāts un vietējo vidi, vēsturi, notikumus zina kā piecus pirkstus. Turklāt viņš ir viens no tiem šejieniešiem, kurš robežas tēmu izjūt ļoti personiski – viņa dzīvesbiedre strādā patlaban neesošajai robežai otrajā pusē – Īrijā.
„Es atceros dienas, kad bija robežas un muitas gan Ziemeļīrijas, gan Īrijas Republikas pusē. Bija barjeras, grūtības, sastrēgumi, kavējumi.
Stādināja automašīnas, prasīja: „Ko jūs darāt? Kur jūs braucat?” Pārbaudīja automašīnu, bagāžnieku. Kravu pārvadātājiem tas bija ārkārtīgi grūti,” sacīja Makšeins. „Bija jāaizpilda dokumenti, papīri un tikai tad varēja tikt pāri. Cilvēki baidās, ka kaut kas tāds atkal varētu atkārtoties. Mēs taču jau ilgi esam pieraduši dzīvot bez robežām. Zemnieki ir ārkārtīgi uztraukušies, jo šeit ražo ļoti daudz piena, un no Ziemeļīrijas to ved uz Īrijas Republiku, kur taisa sieru. Kas ar to notiks? Vai būs tarifi? Vai būs kavēšanās uz robežām?” retoriski jautāja Makšeins.
Viņš teic, ka varbūt būs iespējams izgudrot kādu veidu, kā tomēr robežu, ja nu to tiešām atjaunos, šķērsot bez apgrūtinājuma, ar elektroniskām pārbaudēm, „čipiem”. Bet viņam, gluži kā daudziem citiem, nav ne mazākās nojausmas, kā tas būtu iespējams. Gluži tāpat kā Lielbritānijas valdībai un ES amatpersonām, kuras tieši šīs nedēļas sākumā ir sākušas oficiālas sarunas par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Tiesa, trīs karstāko un pirmkārt izrunājamo punktu vidū ir Ziemeļīrijas un Īrijas robeža.
„„Brexit” ir daļa no šejienes cilvēku ikdienu sarunām. Protams, ka viņi ir ļoti uztraukušies. Mēs šeit atrodamies ļoti tuvu Varenpointas ostai, un ir milzīgs satraukums par tās nākotni, ja notiktu „Brexit”,”
norāda Makšeins.
Apgrūtināta tirdzniecība ostās un pieaugošs bezdarbs?
Pēc tam LR taisnā ceļā devās uz otru mazo pilsētiņu Varenpointu Ziemeļīrijā, kas atrodas 20 minūšu braucienā no Ņūrijas ar vietējo autobusu, un tur satiek ostas izpilddirektoru Pīteru Konveju.
Viņa kabinets atrodas ostas biroja mājā, vienkāršā, zemā celtnē. Otrpus loga rūtīm ir ostas trokšņainais pagalms un aiz tā tālāk zaļi, noauguši pakalni. Tie pieder Īrijai. Vienīgā robeža, kas šīs abas zemes šķir, ir Ņūrijas upe, un tās šaurākajā vietā starp robežām ūdeņi ir tikai 200 metru plati. Šī ir osta, kurā ienāk arī kokmateriālu kravas no Latvijas un citām Baltijas valstīm.
„Kā ostai mums „Brexit” gadījumā ir jārēķinās ar diviem aspektiem. Mēs veicam savu jūras tirdzniecību ar citām Eiropas valstīm, piemēram, ar jūsu Latviju un citām Baltijas valstīm, no kurām importējam kokmateriālus, dažkārt arī tēraudu un graudus. Mēs arī tirgojamies ar Franciju, Vāciju, Nīderlandi, Spāniju un Portugāli,” sacīja Konvejs.
„Taču lielākā tirdzniecība ir un paliek ar Lielbritāniju. Šis tirgus nebūs ietekmēts, jo mēs, būdama Ziemeļīrija, atrodamies iekšējā Lielbritānijas tirgū. Tomēr tā ir tikai viena medaļas puse.
Vislielākās bažas mums nav par jūras tirdzniecību, bet gan par tirdzniecību uz sauszemes.
Tad tādēļ, ka preces, kas ienāk šajā ostā, tiek izplatītas gan vienā, gan otrā robežas pusē. 50 pret 50. Un tāpat ir arī ar tām, kas nonāk šajā ostā vešanai prom, eksportam. Ja ieviesīs jaunus tarifus tām precēm, kurām tie šobrīd nav, tad tas palielinās izmaksas un cenas,” norāda Konvejs.
„Tas varētu vainagoties ar to, ka Eiropas valstu kuģi varētu sākt izvēlēties citas ostas, tās, kuras ir tuvumā, bet nav Ziemeļīrijas, līdz ar to Lielbritānijas teritorijā,” viņš saka.
„Varenpointai, otrai lielākajai ostai Ziemeļīrijā un piektajai visā Īrijas salā, tas nozīmētu zaudētu biznesu un zaudētas darbavietas. Osta mazajā pilsētā ir būtisks ekonomikas dzinējs, kas dod darba iespējas vismaz 1500 cilvēkiem,”
bilst Konvejs.
Viņš arī atklāj, ka bieži brauc uz Londonu, nesen atgriezies no sarunām britu ostu asociācijā, kas savukārt risina tiešu dialogu ar valdības transporta departamentu. „Ļoti svarīgi, lai šī tirdzniecība paliktu, cik tik vien brīva iespējams,” viņš saka.
Kad vēlāk Konvejs pavada laukā no ostas teritorijas, viņš saka, ka Lielbritānijas ārkārtas vēlēšanas, kurās premjerministrei Terēzai Mejai un viņas valdības konservatīvajiem klājies plāni, atstāj cerības, ka galu galā politiķi noslieksies par labu tā sauktā „mīkstā „Brexit”” scenārijam.
Tiesa, jau dažas dienas pēc mūsu tikšanās dzirdēsim „Brexit” ministru Deivids Deivisu Briselē sakām, ka Lielbritānija negrasās atteikties no „smagās „Brexit”” programmas, kas paredz, ka briti izstājas gan no bloka vienotā tirgus, gan no Muitas savienības, un tas nozīmē – robežas un tarifi būs.
Liela kļūda vai lieka panika?
No mazajām robežpilsētām – Ņūrijas un Varenpointas - Latvijas Radio dodas tālāk. Proti, dziļāk Ziemeļīrijā, uz galvaspilsētu Belfāstu. Garām slīd Īrijas salas lauku ainava, tālumā ciemati, pilsētas. Viss zaļš un vasarīgs.
Jau pirms ierašanās Belfāstā skaidrs, ka būs jādzird dažādi viedokļi par to, vai Lielbritānija dara pareizi, izstādamās no ES. Kad biju te pirms gada – pilsētas ielās bija pietiekami daudz plakātu ar mudinājumu balsot par izstāšanos.
Tomēr kopējos skaitļos Ziemeļīrija, līdzīgi kā Skotija, bija viena no tām Apvienotās Karalistes daļām, kur iedzīvotāju vairums balsoja pret „Brexit”.
Silta, vējaina un vasarīga ir Belfāsta. Ielās muzikanti. Nesteidzīga sestdiena. Ir tieši tā, kā bija gaidīts. Radio satiek gan vienus gan otrus – izstāšanās atbalstītājus un kritiķus.
Džo ir pavārs un strādā Belfāstas viesnīcas restorānā. Viņš man rāda, kā nokļūt pie tā sauktās Miera sienas, kas nodala Belfāstas katoļu un protestantu rajonus. Viņš pats ir katolis, kurš drīzāk vēlas Īrijas apvienošanos, bet neatbalsta arī „Brexit”.
„Tā bija kļūda. Liela kļūda. Zaudēsim darbavietas, un vecie nemieri var atgriezties. Bizness cietīs, īpaši tūrisms. Cilvēki mazāk apmeklēs Belfāstu,” viņaprāt, gaidāmās nebūšanas uzskaita Džo.
„Arī lauksaimniekiem tas bargi maksās, jo viņi vairs nesaņems ES subsīdijas. Tas ietekmēs eksportu, importu. Es personiski uzskatu, ka tā tiešām bija liela kļūda. Būtu jau jauki, ka Ziemeļīrija varētu pievienoties Īrijas Republikai, bet es nedomāju, ka tas tagad ir iespējams. Īrijas Republikai nav tik daudz naudas, lai mūs uzņemtu,” viņš prāto.
Bet, kad Radio nonāk Miera sienas tajā pusē, kur dzīvo protestanti, Radio satiek Trišu, kura savulaik Belfāstā strādājusi par gidi. Viņa ir stingra izstāšanās atbalstītāja.
„Es tiešām nesaprotu, par ko visa šī panika un „šūmēšanās”. Vienmēr robežas ir bijušas un būs. Tās bija pirms ES un būs pēc tās. Nav taču nekāda starpība. Viss ir pārspīlēts,” klāsta Triša.
„Vieni saka, ka būs slikta ietekme uz biznesu, ekonomiku. Bet cilvēki ir tirgojušies un tirgosies. Protams, tā politiskā situācija – starp ziemeļiem un dienvidiem. Bet tagad taču viss ir kļuvis labāk. Ir kādi, kas tikai cilvēkus speciāli biedē. Katrā ziņā balsojums par „Brexit” ir noticis un otrs vairs nav iespējams,” norāda Triša.
Ziemeļīrijas galvaspilsētā Belfāstā Radio gan ir tādēļ, lai runātu ar cilvēkiem, gan arī, lai izdarītu to pašu, ko pirms gada, proti nobrauktu no Ziemeļīrijas centra Belfāstas līdz Īrijas Republikas galvaspilsētai Dublinai, lai tur pārliecinātos, cik vienkārši šobrīd ir šķērsot robežu, kura ir tikai domās un nav dabā.
Mazliet aiz Ņūrijas ir Ziemeļīrijas un Īrijas robeža. Lielās šosejas malā ir zīme, kas pasaka, ka Īrijā ceļa attālumus un ātruma ierobežojumus norādīs nevis jūdzēs, bet kilometros.
Vēl atlikuši nepilni divi gadi, kad Lielbritānijai un ES būs jātiek skaidrībā, ko iesākt ar Īrijas salu, ar robežu, kas tagad to vieno, bet atjaunota var pārplēst uz pusēm.
