- Pretējās ielas pusēs
- “Šķelšanās sēkla jau ir sēta”
- Sarežģītu attiecību rētas dzīst lēni
- Bažas par iespējām tirgoties ar kaimiņu
Nu jau daudzus gadus, kopš abas puses slēdza Lielās Piektdienas vienošanos, no Īrijas Republikas Ziemeļīrijā var iebraukt nemanot. Vienīgā pazīme, ko uzreiz atšķir paši īri, bet varbūt mazāk pamana ārzemnieki, īpaši, ja paši neatrodas pie stūres, ir ceļa zīmes, kurās kilometrus nomaina jūdzes, automašīnām biežāk ir dzeltenās numura zīmes kā visur Karalistē un ceļa malās garu kātu galos plīvo Lielbritānijas karogi kā vizuāls atgādinājums tam, kam šī teritorija pieder.
Ja Lielbritānija 23.jūnija referendumā nobalsos par izstāšanos no Eiropas Savienības, visticamāk, šķērsot Īrijas un Ziemeļīrijas robežu vairs nebūs tik vienkārši. Robežu atgriešanās, cilvēku sašķelšanās, ekonomiskās un saziņas barjeras ir tas, par ko visvairāk šajās dienās domā un uztraucas daudzi Ziemeļīrijas un Īrijas iedzīvotāji.
Pretējās ielas pusēs
Violetas, zilas, sarkanas, ar mežģīnēm, pušķiem, siksniņām un bez – tik raibas un krāsainas ir kurpes un somiņas brāļu Kāhilu apavu veikala plauktos vismaz dāmu pusē. Pats saimnieks Deklans Makčesnejs – garš, baltā kreklā, ar sudraba rokassprādzi un atpakaļ atglaustiem, viegli iesirmiem matiem pieņem pircējus un interesentus.
Viņš ir viens no uzņēmējiem Ņūrijas mazpilsētas rosīgākajā Hill Street jeb Kalna ielā, kurš pie sava veikala skatloga pielīmējis plakātu. Tajā ar lieliem baltiem burtiem uz zila fona rakstīts: „23. jūnijā balso par palikšanu”.
„Tā būs katastrofa, ja izstāsimies no Eiropas Savienības,” viņš saka un acīm pārstaigā savus krāšņos plauktus veikalā ar 116 gadu vēsturi.
„Pirmkārt, mārciņa būs grīdā, tā nokritīs līdz zemākajam līmenim, kāds vien ir iespējams. Viss, ko redzat manā veikalā, ir ievests no citām zemēm. Mums nav pašmāju ražotņu, un tas nozīmē, ka būs jauni tarifi precēm, un es būšu spiests celt cenas. Ziemeļīrijā galvenā industrija ir pārtikas rūpniecība, un tam visam var būt jauni eksporta tarifi. Ja uzcels to stingro robežu, kas bija iepriekš, tas mūs novedīs atpakaļ pie lielajiem nemieriem, tā koncentrēs visu šo slikto enerģiju,” saka Makčesnejs.
Ielas pretējā pusē, dažus namus no brāļu Kāhilu kurpju veikala, ir skārnis ar nosaukumu „The Good Food Shop” jeb „Labās pārtikas veikals”. Tajā svītrainā priekšautā un zilā auduma cepurē aiz garas, viegli rūcošas vitrīnas, kas pilna tikko skaldītu ribiņu, desu līkumu un šķiņķa šķēļu, jauns un sprigans stāv Fiakra Maklīds.
Viņš ir noskaņots kareivīgi – Lielbritānija būs laukā no Eiropas Savienības: „Es vispār nebalsošu, bet gribu, lai Lielbritānija stājas laukā no Eiropas Savienības. Tā ir britu lieta, tāpēc nebalsošu. Ja jūs man vaicājat, vai tas būs labi Lielbritānijai, tad atbilde ir „nē!”, bet tas dod cerību, ka Īrija atkal varēs apvienoties. Vairums cilvēku šeit, Ziemeļīrijā, un šo nosaukumu es lieku pēdiņās, grib būt Eiropas Savienībā tāpat kā skoti. Ja būs izstāšanās, tas garantēs beigas Apvienotajai Karalistei un laimīgās dienas būs atpakaļ. Es gribu, lai Īrija ir brīva un neatkarīga tāpat kā Skotija un mēs varam vadīt paši savu valsti Eiropas Savienības sastāvā. Lai gan, manuprāt, arī Eiropas Savienībā par daudz šķērdē naudu un uzliek valstīm pārāk lielus taupības nosacījumus. Man nepatiktu, ka Eiropas Savienībai būtu armija, bet mums tomēr vajadzētu būt neatkarīgām valstīm vienotā Eiropas blokā, bet Lielbritāniju es tajā neredzu.”
Vēlāk Latvijas Radio nonāk arī maizes veikalā, kur pie lieliem, kārdinoši smaržojošiem un baltu miltu apsijātiem klaipiem Mērija un Fioana saka, ka balsos par palikšanu Eiropas Savienībā.
„Es domāju, ka mums ir jāpaliek Eiropā, jo tā mēs vairāk iegūstam, cilvēki vairāk iegūst. Nekas vairāk,” saka Fioana.
“Šķelšanās sēkla jau ir sēta”
Ņūrijas centrālā iela, kuru pagodina arī vietējā baznīca, ir kā nosēta bankām un bankomātiem, no kuriem viegli var izņemt gan eiro, gan mārciņas. Šī ir vēl viena robežpilsētas īpatnība – tur labprāt pieņem abas valūtas, jo pilsētnieki ceļo pāri robežai uz Īrijas Republiku un tādējādi aiztaupa pūles meklēt naudas maiņas punktus.
Ņūrijā viss ir tuvu – gan robeža, gan pilsētas dome, gan skola, gan vienīgā lielā viesnīca, autoosta, no kuras stundas braucienā var nokļūt Ziemeļīrijas galvaspilsētā Belfāstā. Un tikai desmit minūšu gājienā gar kanālu, kurā spoguļojas lieli, pelēki lietus mākoņi, var nonākt Tirdzniecības palātā, kas ir viens no mazās Ņūrijas un tuvākās apkārtnes, ja tā var sacīt, asinsrites galvenajiem orgāniem.
Tur Latvijas Radio sagaida Konors Patersons, un viņam ir pilna sirds. Konferenču zālē, sēžot liela U veida galda vienā galā, Patersons stāsta, ka šonedēļ jau sniedzis intervijas krietnam pulciņam Eiropas lielo mediju no Francijas, Vācijas, Spānijas, Beļģijas. „Bet bēda tāda,” viņš saka, „ka tas, ko jūs uzrakstīsiet, nekādi nemainīs britu balsojumu.”
Patersons ir caur un caur pārliecināts, ka Lielbritānija nedrīkst izstāties no Eiropas Savienības, jo tas būs grūdiens atpakaļ purvā Ņūrijai, kas ir uz robežas Lielbritānijas pusē un ilgus gadus bija uzskatīta par nomali, kurā nesteidzās ieguldīt nedz Ziemeļīrijas vara, nedz Londona, un tikai salīdzinoši nesen ir spējusi izkārpīties no nabadzības.
Un viņš izstāsta, kādēļ: “Ņūrija bija spējīga pārveidoties tādēļ, ka pēc tam, kad saskaņā ar vienošanos starp Ziemeļīriju un Īrijas Republiku nojauca robežu, tā tūdaļ izmantoja savu ģeogrāfisko novietojumu, būdama punkts starp Dublinu un Belfāstu. Uzņēmēji no šejienes pusotras stundas braucienā varēja sasniegt trīs miljonus jaunu patērētāju. Ņūrija nevar lepoties ar lielām starptautiskām investīcijām, kā tās kaimiņu pilsēta Dundalka, kas atrodas Īrijas pusē, taču spēja uzplaukt un attīstīt vietējo uzņēmējdarbību. Vairāki šejienes uzņēmumi tagad ir pazīstami arī pasaulē. Arī Lielbritānija uz šejieni ir pārcēlusi savu lielāko veikalu ķēdes, un mēs esam piedzīvojuši, ka ap Ziemassvētku laiku uz ceļiem veidojas sastrēgumi, jo īri no dienvidiem brauca iepirkties laikā, kad eiro bija dārgs, bet mārciņa – lētāka.
Tagad mēs ārkārtīgi baidāmies – ja Lielbritānija izstāsies no Eiropas Savienības, robeža atkal būs atpakaļ.
Tas būtu tikai loģiski. Ja kampaņotāji par izstāšanos pieprasa lielākas kontroles, tad vienīgā zemes robeža, kas Lielbritānijai ir ar Eiropas Savienību, ir šeit, Īrijā. Un, ja būs stingrāka cilvēku kustības kontrole, tad, protams, tas attieksies arī uz precēm.”
Tirdzniecības palātas vadītājs uzskata, ka jautājums, uz kuru cilvēkiem būs jāatbild referendumā, ir noformulēts bezatbildīgi un faktiski nav atbildams. Patersons ilustrē savu domu ar piemēru: „Kā ar vienu jautājumu cilvēki var saprast visas šīs problēmas sarežģītību? Tas būtu tas pats, kas cilvēkiem prasīt: vai jūs gribat vai negribat valdību? Un daži sacītu: jā, mēs gribam valdību. Un tad jūs sāktu diskutēt: paga, paga, bet par kādu valdību ir runa, par vietējo, valsts līmeņa, Eiropas Savienības.…?”
„Tik tālu nu esam,” saka sarunu biedrs un piebilst - lai kāds galu galā arī būtu iznākums, šķelšanās sēkla zemē jau ir sēta.
Viņš negribētu, ka to piedzīvo arī viņa bērni: „Par laimi maniem bērniem ir cita pieredze. Viņi var brīvi pārvietoties visā Īrijas teritorijā, viņiem ir draugi abās pusēs. Viens mācījās koledžā Dublinā, divi - Belfāstā. Es runāju arī kā tēvs, kurš ir dzīvojis militārā situācijā. Man bija nepareizais vecums, dzimums, identitāte, es biju nepareizā vietā un laikā. Šeit dzīvot bija ļoti grūti. Es biju īrs, jauns, vīrietis, ar šo īpašo akcentu, no Ziemeļīrijas katoļu kopienas, uz mums šādiem raudzījās ar lielām aizdomām. Tagad, protams, viss ir pilnīgi mainījies. Īrijas un Lielbritānijas attiecības ļoti ilgu laiku bija ārkārtīgi, ārkārtīgi sliktas. 1972.gadā Dublinā nodedzināja britu vēstniecību. Abu šo valstu iestāšanās Eiropas Savienībā pamazām tuvināja izlīgumam. Politiķi varēja tikties Briselē un Strasbūrā, runāt prom no pašmāju acīm, pašmāju preses, un tas viss tuvināja miera procesu.”
Sarežģītu attiecību rētas dzīst lēni
Mazā, gleznainā Īrijas salas lauku ainavai tik raksturīgo koši zaļu pakalnu ieskautā Ņūrija no tiesas ir pieredzējusi daudz. Pat to, ka pēc tik ilga miera perioda sarežģītu attiecību rētas dzīst lēni.
Vairākas desmitgades Ziemeļīrijā risinājās nežēlīga cīņa starp katoļu un protestantu kopienām, un tam nebija sakara ar reliģiju, bet gan politisku izvēli pēc ilgiem Lielbritānijas impērijas gadiem, no kurām pirmā iestājās par Īrijas apvienošanos, bet otra – sevi uzskatīja par piederošu Lielbritānijai. Abas puses nevairījās no terora un vardarbības, sprakšķēja lodes un sprāga bumbas. Arī pirms nieka sešiem gadiem Ņūrijā brīdināja par automašīnās ievietotiem spridzekļiem.
Pagrieziens pretī politiskam risinājumam notika tikai pirms nepilniem 20 gadiem, kad 1998.gada 10.aprīlī sešos no rīta panāca Lielās piektdienas vienošanos par vardarbības pārtraukšanu un konflikta risināšanu politiskā ceļā.
Īrija un tās salas augšgala kaimiņš – Ziemeļīrija, kā arī visa Lielbritāniju kopumā ir iemācījušās sadzīvot, un vismaz ekonomiski abu saiknes ir savijušās ļoti cieši.
To visu paskaidro kolēģis, Īrijas sabiedriskā radio žurnālists Deimiens Orailijs, ar kuru kopā Latvijas Radio dodas no Ziemeļīrijas galvaspilsētas Belfāstas uz Īrijas centru – Dublinu, lai saprastu, kā tas būs, ja gadījumā no tiesas Lielbritānija Eiropas Savienību pametīs un šī zemes robeža būs atpakaļ ar posteņiem, pārbaudēm, muitu.
„Līdz šim Dublinā vai Īrijas dienvidos par Lielbritānijas referendumu uztraucās un diskutēja maz, bet tagad gan mēs esam sākuši ļoti interesēties un par to runā visi mediji. Arī tagad, kad braucam, dzirdējām, ka radio ziņās par to ļoti daudz runā, īpaši, kopš diskusijās aktīvi iesaistījies īru dziedātājs Bobs Geldofs. Viņš vakar asi kritizēja britu eirokseptiķi un atdalīšanās karstāko atbalstītāju Naidželu Farāžu, būdams Londonā, Temzā, laivā Vestminsteras priekšā. Tas uz līdzenas vietas pievērsa ļoti daudzu īru uzmanību.
Cilvēki tagad domā un vaicā, vai, ja Lielbritānija izstāsies, atjaunosies robeža, kas atkal sadalīs Ziemeļīriju un Īrijas Republiku.
Tas atgādinātu par lielajiem nemieriem, kas te valdīja vairāk nekā trīsdesmit gadu. Visas robežas garumā ilgstoši atradās militāristu posteņi, un tad, kad tos nojauca, tā bija ļoti simboliska zīme par miera iestāšanos. To nedz īri šajā pusē, nedz tie, kuri dzīvo Ziemeļīrijā, nekādā gadījumā negrib piedzīvot atkal. Šī robeža būtu aptuveni 300 jūdžu gara. Tie, kuri ir par Lielbritānijas izstāšanos, cenšas pagalvot, ka nekādas robežas nebūs un šajā ziņā viss varēs palikt kā garāk, bet patiesībā neviens nezina, kas īsti notiks. Man ir lielas šaubas, ka arī britu premjerministram Deividam Kameronam vai bijušajam Londonas mēram un tagad aktīvam izstāšanās atbalstītājam Borisam Džonsonam ir kāda nojēga par sekām un to, vai nāksies celt robežu starp Lielbritāniju un Eiropas Savienību. Un tieši patlaban mēs šķērsojam to vietu, kur slikta scenārija gadījumā varētu būt robeža, bet tagad tu īpaši neko neievēroji, vai ne, jo būtībā, es tikai varu pamanīt, ka, esot uz šī lielceļa, mainās ceļa zīmes – Ziemeļīrijas pusē tās norāda jūdzes, Īrijas dienvidu pusē – kilometrus,” stāsta Orailijs.
Bažas par iespējām tirgoties ar kaimiņu
Robežu atjaunošanās ir viens no elementiem, kas satrauc īrus, saka kolēģis radio Deimiens Orailijs. Bet otrs un tikpat neskaidrs ir, kas notiks ar ekonomiku - iespējām tirgoties ar kaimiņu, no kura īri gūst miljardiem eiro lielus ienākumus.
„Lielbritānija ir Īrijas lielākā eksporta partnere. Mēs, Īrijā, esam eksportētāju nācija, maza sala, un mums vajag diezgan daudz no tā, ko saražojam, pārdot citiem, īpaši ja runājam par pārtiku. Ap 90% no visas Īrijā saražotās pārtikas mēs eksportējam uz citām pasaules valstīm un 50% sūtām uz Lielbritāniju, īpaši piena produktus un gaļu. Mēs abas – Īrija un Lielbritānija – esam Eiropas Savienības dalībvalstis, līdz ar to mums ir brīvs, atvērts tirgus, kas Īrijai, runājot par pārtikas nozari vien, ienes vismaz 4,4 miljardus eiro. Un papildus, protams, ir vēl citas jomas.
Īrijas zemnieki un ražotāji ir ļoti nobažījušies par to, ja Lielbritānija izstāsies no Eiropas Savienības, kādi ierobežojumi sekos, kas šajā ziņā mainīsies Eiropas Savienības un Lielbritānijas attiecībās.
Varbūt tie būs ārkārtīgi strikti nosacījumi, jauni tarifi, kas sarežģīs īru kompāniju iespējas eksportēt uz Lielbritāniju. Ir arī bažas par to, ka Lielbritānija šajā gadījumā slēgs tirdzniecības līgumus ar citām pasaules valstīm, ar Dienvidameriku, piemēram, lai varētu ievest lētāku liellopu gaļu no Brazīlijas, kas Īrijai būtu vienkārši katastrofāli, jo tā izspiestu mūsu produkciju no Lielbritānijas tirgus. Tas varētu iznīcināt daudzus īru zemniekus un, kā jau sacīju, būtu katastrofāli mūsu lauksaimniekiem,” norāda žurnālists.
Īrija šajās dienās vēl dara, ko var, lai pārliecinātu britus palikt Eiropas Savienībā. Uz Londonu aizsteidzies Īrijas premjerministrs Enda Kenijs. Kampaņai nodevies arī lēto lidojumu kompānijas „Ryanair” vadītājs Maikls Olīrijs, kurš iepriekš bijis zināms kā izcils eiroskeptiķis, bet tagad medijos un dažādos sociālajos tīmekļos draud, ka izvedīs no Lielbritānijas visu savu floti, darbiniekus un investīcijas, ja kaimiņi neatjēgsies un nobalsos par izstāšanos no bloka.
Arī Īrijas biznesa apvienība „Ibec” izvērtusi plašu plakātu kampaņu Dublinas lidostā, kurā uzrunā tieši britu ieceļotājus. „”Brexit” nosūtīs Īriju, Lielbritāniju un visu Eiropas Savienību svešos, nezināmos un šaubīgos ūdeņos. Angļu mārciņas vērtība jau tagad ir pamatīgi kritusies, un tas turpināsies, ļoti sarežģījot britu tirdzniecības biznesu. Un tas ir tikai viens no bažu piemēriem,” saka „Ibec” vadītājs Dennijs Makkojs.
Un plakāti lidostā vēsta: „Neejiet prom! Strādāsim kopā!”.
Esot Īrijā un šķērsojot veco, kādreizējo robežu uz Ziemeļīriju, kādā mazā ciematā tomēr gadās redzēt vienu no retajiem vēl nenojauktajiem muitas punktiem. Tas tagad tukšām logu acīm ir ieaudzis zālē un atgādina vecu, pamestu padomjlaiku kolhoza veikalu.
Tam braucot garām, nav ne jausmas, kā šī vieta varētu izskatīties, ja nu 23.jūnija referendums tomēr nošņāps Ziemeļīriju Eiropas Savienībai kā šķiņķa šķēli angļu brokastu šķīvim.
