Jukas Vācijas politikā, kur nogrima Šulca zvaigzne, ir jau ilgu laiku. Proti, kaut arī kristīgo demokrātu un sociālistu apvienība panāca vienošanos ar sociāldemokrātu vadību par "lielās koalīcijas" izveidi, ar to vien nestabilitātes posms nav beidzies. Tas, vai un kāda valdība būs Vācijā, atkarīgs no sociāldemokrātu partijas iekšējā referendumā. Tajā balsos teju pusmiljons lielās partijas biedru. Pagaidām vien sociāldemokrātu kongress ir devis jāvārdu "lielajai koalīcijai".
Jukas ir pamatīgi satricinājušas lielo Vācijas politikas milzi. Amatu zaudējis partijas šefs Martins Šulcs, kura vadībā sociāldemokrāti guva plašu pārstāvniecību Bundestāgā, taču solīto uzvaru gan ne. Koalīcijas sarunu gaitā viss sarežģījās vēl vairāk. Šulcs solīja nekādu koalīciju ar kristīgajiem spēkiem vairs neveidot, tomēr domas mainīja un pauda gatavību būt ārlietu ministrs Merkeles valdībā.
Negaidīja, ka padosies tik viegli
Riads Štēle ir turku kebabu ēstuves saimnieks Virzelenē, mazā Vācijas pilsētiņā pie Nīderlandes un Beļģijas robežas. Dzimis Sīrijas Kurdistānā, viņš Vācijā dzīvo jau vairāk nekā 20 gadu un gandrīz tikpat ilgi ir arī uzticīgs sociāldemokrātu atbalstītājs.
Ar īpašu pacilātību viņš savu balsi par sociāldemokrātiem atdevis pēdējās vēlēšanās - sava favorīta Martina Šulca dēļ. Vēl tikai pirms gada, ievēlēts par sociāldemokrātu priekšsēdi ar 100% atbalstu, Šulcs popularitātē bija spējis apsteigt Angelu Merkeli un vismaz uz brīdi itin reāli varēja cerēt uz Vācijas kanclera krēslu, līdz sākās kritiens lejup. To, ka Šulcs atteiksies no ārlietu ministra amata “lielajā koalīcijā”, Štēle esot nojautis.
Tomēr negaidījis, ka viņš padosies tik viegli un atteiksies pilnīgi no visa - arī partijas vadības.
“Tas mani apbēdināja. Būtu vēlējies, lai viņš Vācijas politikā ienes svaigas vēsmas. Diemžēl viņš cietis neveiksmi,” atzīst Štēle. Tagad, viņaprāt, no visa vajadzētu atteikties arī sociāldemokrātu partijai. Tātad: noraidīt koalīciju ar Merkeli.
“Lielajā koalīcijā nav rīcības brīvības. Ja ir jāvienojas ar kristīgajiem demokrātiem un kristīgajiem sociālistiem, nav iespējams pieņemt lēmumus. Vismaz lielus ne. Vienmēr ir blokāde,” sacīja Štēle.
Neaptvēra, ka izredžu nav
Šulca zvaigznes noriets ne vien Štēlem, bet arī daudziem citiem Virzelenes iedzīvotājiem nozīmē ko vairāk par vienkārši pārbīdēm sociāldemokrātu vadībā.
Nekur citur Vācijā Martinu Šulcu nepazīst tik tuvu kā šajā pilsētiņā ar nepilniem 40 000 iedzīvotāju. Tieši šeit Šulcs 11 gadus aizvadīja pilsētas mēra amatā. Te joprojām darbojas grāmatnīca, kuru Šulcs pirms gadu desmitiem atvēra, sākdams jaunu dzīvi pēc ārstēšanās no alkoholisma. Šeit Šulcs dzīvo joprojām. Uzsverot, ka “mazo cilvēku” raizes pazīst no tuvplāna, piemērus no Virzelenes Šulcs mēdza minēt teju katrā priekšvēlēšanu runā. Tādēļ ironiski tika dēvēts par “kancleru no Virzelenes”.
“Martins Šulcs pirms tam ilgi bija Eiropas Parlamentā un neaptvēra, ka partijas iekšienē viņam nav pietiekami labu sakaru un ka patiesībā viņam nebija lielu izredžu,”
saka kāda Virzelenē sastapta sieviete. “[Vācu politiķis, tagadējais ārlietu ministrs] Zigmars Gabriels, iespējams, saprata, ka viņš pats nevarēs kļūt kanclers un tādēļ Šulcu uzaicināja, lai izglābtos no šīs situācijas,” viņa skaidro.
Lai gan koalīcija ar Merkeles konservatīvajiem neesot “optimāla”, labāk lai topot tāda, nekā nekāda. “Ja sociāldemokrātu biedri patiesi pateiktu “Nē!” lielajai koalīcijai un Vācija nonāktu līdz pirmstermiņa vēlēšanām, sociāldemokrātu izredzes būtu ļoti vājas. “Alternatīva Vācijai” diemžēl nostiprinātos vēl vairāk. Par to ļoti bažījamies. Tāpēc ceram, ka sociāldemokrāti tomēr nobalsos “par”,” spriež Virzelenes iedzīvotāja.
Valdība nav svarīga
Pilsētnieku viedokļi ir atšķirīgi. Piemēram, kāds vīrietis atzīst kancleres Angelas Merkeles valdīšanu par labu. “Man patīk viņas valdīšana – veids, kā viņa strādā. Viņa gādā, lai ikviens justos piederīgs valstij. Nevienu nekritizē. Viņa dara labu,” viņš pauž.
Savukārt kādai sievietei vārdā Inge ir pilnīgi vienalga, kas notiek Vācijas valdībā. “Vācieši ir tauta, kas rīkojas un tiek galā. Valdība šeit nespēlē lielo lomu. Galvenais ir cilvēki, kuri šeit dzīvo. Viņos ir spēks,” norāda Inge. Proti, ekonomikai klājoties labi arī bez valdības - pat vēl labāk. Vācieši esot tikuši galā ar daudz lielākiem izaicinājumiem. Piemēram, 1945. gadā. “Kara beigās, kad viss bija sagrauts, pagāja vien nedēļa, līdz atkal bija vaļā veikali, tika dejots, atkal bija elektrība un ūdens. Ne tāpēc, ka valdība būtu to regulējusi, bet gan tādēļ, ka vācieši ir tādi,” saka Inge.
Tas, ko teju pusmiljons Vācijas Sociāldemokrātu partijas biedru domā par Lielo koalīciju, kļūs zināms 4. martā, kad oficiāli būs saskaitītas referenduma balsis. Līdz tam turpināsies divas aģitācijas kampaņas. Partijas vadības rīkotā “par”, kā arī sociāldemokrātu jaunatnes organizācijas JUSOS organizētā - “pret” koalīcijas līgumu.
