Vācu sabiedrība ir unikāla ar to, ka tās identitāte ir būvēta uz pagātnes izpratnes pārvērtēšanas pamata. Ne tikai pēckara, bet arī turpmākās paaudzes ir uzaugušas ar stāstiem par nacionālsociālisma noziegumiem un savu senču vainu un atbildību. Un ar apziņu, ka šis laiks nekad nedrīkst atkārtoties.
Septiņdesmit gadus kopš Otrā pasaules kara pagātne joprojām nosaka šodienas rīcību. Piemēram, politiski ārkārtīgi jūtīgi ir jebkādi jautājumi, kas saistīti ar militārismu. Jebkuru lēmumu par niecīgākās ieroču partijas piegādi kādai valstij pavada mēnešiem ilgas diskusijas.
Un tieši tā paša iemesla dēļ ir noticis tā, ka nekādu diskusiju nebija par to, vai ir jāuzņem bēgļi, kuri bezpalīdzīgā stāvoklī nonākuši Ungārijā. Tie ir “kara bēgļi”. Vismaz tā gribētos domāt, ka viņi “kara bēgļi”. Vismaz tie sīrieši, kas ir starp viņiem.
Eiforija, brīžiem pat absurda
Kad Vācijas kanclere Angela Merkele gandrīz vienpersoniski paziņoja: “Laipni lūgti!”, viņa uz to saņēma tikai vārgas iebildes. Gluži otrādi. Viņas iedrošinājums “Mēs to spēsim!” pēdējās nedēļās guva atbalstu plašās tautas masās. Simtiem tūkstoši cilvēku bija sajūsmā par iespēju būt vajadzīgiem, iespēju nest paciņas, vākt drēbes bēgļiem. Noskaņojums, kas valdīja stacijās, kurās iebrauca bēgļu vilcieni no Austrijas, bija teju eiforisks. “Laipni lūgti Vācijā,” tur tika skandēts.
Brīžiem eiforija bija uz robežas ar absurdu. Kāda turku izcelsmes žurnāliste to nesen aprakstīja savā reportāžā, kuru viņai nemaz nebija nolūka rakstīt. Viņa vienkārši bija izkāpusi stacijā no regulārā reisa vilciena, kurā sagadīšanās pēc brauca arī daudz bēgļu. Sveicēji viņu ārējā izskata dēļ bija noturējuši par vienu no atbraucējiem no Ungārijas Viņas iebildes sveicēju pūlis neklausījās. Ar saucieniem “Welcome in Germany!” viņu apbēra dāvanām un grasījās aizvest uz bēgļu mītni kopā ar pārējiem.
Reportāžas autore šo uzspēlēto sirsnību izjutusi kā pazemojošu. Jo kāpēc gan tāda nevalda ikdienā? Kāpēc ikdienā viņa ik uz soļa izjūt to, ka viņai ir tā saucamā “migrācijas pagātne”? Kāpēc viņa jūtas vācu sabiedrības neakceptēta, lai gan dzimusi un augusi Vācijā? Un kāpēc, noturētai par Sīrijas bēgli, attieksme pret viņu piepeši krasi mainās? Protams, viņas pārmetumi ir pamatoti tikai daļēji. Jo viņa patiešām nav viena no bēgļiem, kurai nepieciešama līdzjūtība.
Un tomēr šis ir mazliet mākslots sirsnīgums. Brīžiem šķiet, ka tas ir sirsnīgums, kas nevis nāk no sirds, bet tiek vadīts ar prātu. Būt sirsnīgam pret bēgļiem – tas nozīmē turpināt procesu, kas ilgst jau septiņdesmit gadus: savas nacistiskās pagātnes apstrādi.
Šī mērķa vārdā cilvēki apspiež savas iekšējās balsis, kas saka: bet kā mēs tiksim galā ar miljoniem bēgļu, kur viņi dzīvos, kā mēs to samaksāsim, kā mēs visi sadzīvosim, kas notiks ar mūsu valsti?
Robežkontrole maina noskaņojumu
Kopš svētdienas, kad Vācija atjaunoja robežkontroli uz robežas ar Austriju, noskaņojums ir mainījies. Vilcieni ar tūkstošiem bēgļu joprojām brauc, brīvprātīgie joprojām strādā līdz spēku izsīkumam, tomēr tas vairs nav tā, kā agrāk. Nekritiskā, brīžam pat naivā ticība tam, ka visi tie, kas caur Austriju ierodas no Ungārijas, ir īsti kara bēgļi, vai ka viņi visi ir “ārsti” un “inženieri”, ir mazinājusies.
Ar robežkontroles ieviešanu kancleres sludinātā humānisma politika uzņemt visus “bez ierobežojuma”, atmetot ar roku Dublinas regulai, būtībā tika pasludināta par izgāzušos.
Par bailēm, bažām, nedrošību piepeši atkal drīkst atklāti runāt. Tabu ir kritis. Mediji piepeši kritizē Merkeli. Viņa – viena persona – esot bijusi tā, kas iedvesusi šo apmātību.
Taču Vācijas kanclere saka: “Nē! Jūs maldāties.” Ja mums tagad būs jāsāk atvainoties par to, ka mēs ārkārtas situācijā esam cilvēkiem parādījuši draudzīgu seju, tad tā nav mana zeme. Tā uz pārmetumiem nesen atbildēja Vācijas kanclere.
Taču vāciešu draudzīgā seja nes sev līdzi kaut ko ļoti nevācisku. Draudzīgā seja ir iznīcinājusi kārtību un kontroli. Radiožurnālists Daniels Heinrihs, kurš nupat atgriezies no pierobežas pilsētas Freilasingas, tikko redzējis to Vāciju, kas saka: “Mēs tomēr netiksim ar to galā.” Freilasinga ir pirmā pilsētiņas, iebraucot Vācijā no Austrijas. Tai cauri šobrīd virzās tūkstošiem bēgļu.
Daniels Heinrihs izskatās mazliet satriekts. Pirmkārt, par bēgļiem. Par to, cik ļoti raiba ir šī sabiedrība. Cilvēki no visdažādākajām valstīm, kuri visi kā viens uzdodas par sīriešiem, pat ja acīmredzami ir afrikāņi.
Taču vēl vairāk satraukts viņš ir par iedzīvotājiem. Par rūgtumu, kas tur virmojot gaisā. Ir ļaudis, kas, baiļojoties par drošību, sākuši nodrošināties ar šaujamieročiem. Kāds jaunietis viņam sacījis: “Te ļoti reti kāds atklāti izsaka savu patieso viedokli. Jo tad uzreiz viņš tiek nokristīts par nacistu vai labējo.”
Robežkontroles atjaunošanai ar Austriju ir dažādi skaidrojumi. Piemēram, Eiroparlamenta prezidenta Martina Šulca versija, ka tas esot bijis “taktisks gājiens”. Tā Vācija vēlējusies izdarīt spiedienu un pievērst Eiropas iekšlietu ministru uzmanību smagajam stāvoklim pirms pirmdienas sanāksmes. Tas, ka robežkontroles ieviešanai uz nenoteiktu laiku, iesaistot prāvus finanšu un cilvēkresursus, patiešām varētu būt tik sīks nolūks – iespaidot vienas sanāksmes rezultātu, tomēr nav ticami.
Taču skaidrs, ka šī soļa galvenā jēga patiesi bija dot vēstījumu. Ne tikai Eiropas partneriem, arī pašiem bēgļiem. Un vēsts ir: tik gaidīti, kā bijāt līdz šim, jūs vairs neesat.
Tiem, kas šo vēstījumu ignorē un joprojām pulcējas pie Vācijas – Austrijas robežas, iekļūšana Vācijā ir kļuvusi piņķerīgāka. Taču nepavisam ne liegta. Absurdā kārtā nereti pat atvieglināta. Likumsargi notvertos “nelegālos ieceļotājus” vispirms ved uz bēgļu uzņemšanas punktu. Tas atrodas uz Vācijas zemes – tieši tur, kur viņi vēlējušies nokļūt.
Tikmēr Vācijas iekšlietu ministrs pa to laiku ķēries pie jaunas iniciatīvas – viņš vēlas ievērojami atvieglot izraidīšanas procesu bēgļiem, kuriem patvērums atteikts.
