Pateicoties Gatim Priedem, brīvprātīgo grupas "SOS Ukrainai" koordinatoram, izdodas nokļūt nelielā poligonā Kijevas tuvumā, kur jau vesela gada garumā tiek sagatavoti karavīri Ukrainas brīvprātīgo korpusa 17 kaujas bataljoniem. Kopā ar otru latvieti, kas nevēlas padarīt publisku savu vārdu, viņš nogādājis jau septīto palīdzības sūtījumu, kas atvests blīvi pielādētā "Volkswagen" busiņā. Ar viņiem kopā atbraukuši arī divi latviešu zemessargi – instruktori. Tiek sagaidīts 11.Kijevas bataljona komandiera vietnieks ar segvārdu „Lācis”, kas apkampjas ar atbraukušajiem latviešiem kā seniem un labiem paziņām. Atbilstoši segvārdam augumā prāvais komandieris norīko vīrus busiņa izkraušanai. Tur ir vācu formas, guļammaisi, mugursomas, dažādu armiju šņorzābaki, arī binokļi un citi militārā ekipējuma piederumi. It kā neliela, taču noderīga palīdzība. Brīvprātīgo bataljonus Ukrainas valsts neatbalstot, tādēļ katrs ieguldījums ir gana svarīgs. Droši vien tieši tāpēc Gatis ir gandarīts par savas brīvprātīgo grupas veikumu –
esot jāpalīdz Ukrainai, jo vienlaikus tā esot arī palīdzība Latvijai. Tikai gribētos, lai šim atbalstam pievienotos vairāk cilvēku Latvijā.
Propagandas dēļ sašauts televizors
Ar Gati un komandieri „Lāci” apskatām nelielo nometni – drošā aizvējā starp divām piekalnītēm uzslietas vairākas daudzvietīgās brezenta teltis, nesen izveidota neliela pirtiņa. Slaidu bērziņu ielokā desmit vīri apgūst tuvcīņas paņēmienus.
Ar veiklu soli sāņus jāspēj izvairīties no sitiena ar koka nūju. „Lācis” noraugās viņos un smaidot saka: „Kas tie par deju soļiem?”
Līdzīgi daudziem citiem ukraiņiem arī viņš jau pagājušā gada martā, kad Krievija sagrāba Krimu, sapratis to, ka ar pussalas aneksiju viss nebeigšoties. Tāpēc lēmums par šīs brīvprātīgo karavīru nometnes izveidošanu bijis pilnīgi pareizs. Līdz šim laikam te pabijuši daudzi karavīri un par lielāko daļu no viņiem saņemtas tikai labas atsauksmes. Diemžēl, ne visi tagad ir ierindā.
„Lācis” apstiprina to, ka
brīvprātīgo bataljoni pilnībā neuzticas bruņoto spēku vadībai. Tie neatsakoties iekļauties armijas sastāvā, taču vēlas saglabāt zināmu pastāvību, tajā skaitā, paturot savu štābu un virsniekus.
Šajā karā pret Krievijas agresiju patiesi liela nozīme esot propagandai. Kāds ukraiņu komandieris pat esot sašāvis savu karavīru televizoru – viņi regulāri skatījušies tā saucamo separātistu TV kanāla raidījumus. „Ja mēnesi skatās, tad vienā brīdī cilvēks var redzētajam arī noticēt,” saka „Lācis”. „Izdomas” plašumu raksturojot šāds piemērs: „separātisti” izplatījuši stāstu par to, kā 120 milimetru mīnmetēja lādiņš eksplodējis slimnīcas palātā – kāda sieviete turējusi rokās mazuli. Viņai norautas abas rokas, bērniņš nokritis un neesot bijis neviena, kas mazuli paceltu. „Kā gan var kaut ko tādu stāstīt. Vajag taču padomāt, ko nozīmē 120 milimetru šāviņš! Ja tas būtu tur nokritis, tad ne tikai rokas vien norautu, tur nekas nebūtu palicis pāri.”
Paša „Lāča” izpratnē Krievijas izraisītais karš daudziem nozīmē īstu brāļu karu. Trīs viņa brālēni dzīvojot „separātistu” teritorijā un karojot pret ukraiņu spēkiem. „Tā taču var gadīties, ka es nokļūstu ar ieroci rokās pret viņiem.” „Ko tad jūs darītu?” „Nošautu viņus, nošautu...”
Jānis saskatījis to, kā trūkst Latvijā
Nākamajā dienā pieredzējušais zemessargs un kauju cīņu speciālists Jānis Sils kopā ar otru instruktoru apmāca ukraiņus, kā divcīņā uzveikt dažādi apbruņotu pretinieku, kā aizturēt un pārmeklēt gūstekni. Mācībās piedalās viena nodaļa, no kuras vairākums jau pabijis kaujās, pārsvarā gados jauni vīri. Daži bijusi pat kontuzēti. Ukraiņi centīgi mēģina izpildīt latviešu zemessargu parādītos paņēmienus. Kad neilgi pirms pusdienām nodarbība beidzas, ukraiņi sirsnīgi pateicas un aplaudē.
Tikmēr par pavāru ieceltais bijušais augsta ranga tenisists, kas savas nodarbošanās dēļ nodēvēts par „treneri”, visus aicina uz zirņu zupu.
Jānis pastāsta, ka divos braucienos uz Ukrainu esot atradis daudz ko tādu, kā viņam pietrūkstot Latvijā – tā esot šeit redzētā gatavība reāli cīnīties par savu zemi. Un tie neesot tikai vārdi – tas sen apstiprināts darbos.
Rietumiem jārunā atklāta valoda, nosodot Kremli
Izdodas satikt arī 11. bataljona komandieri, kura sevi arī nosauc segvārdā – „Marusja Zveroboi”. „Kāda palīdzība jums visvairāk ir nepieciešama?”
Pēc viņas domām, vēl svarīgāks par ieroču piegādēm esot informatīvais un valstiski politiskais atbalsts.
Ja Rietumi nerunātu it kā slēpjoties, bet sauktu lietas īstajos vārdos – norādītu, ka Krievija ir teroristiska valsts, to atklāti kritizētu – tas noteikti palīdzētu.
„Es nezinu, kāda iemesla dēļ šeit atrodas un ar ko nodarbojas EDSO novērotāji. Viņi taču redz, kas pārkāpj pamieru, bet par to neziņo! Ja Francijas televīzija klusē, ja Vācijas televīzijas klusē, ja Baltijas televīzijas klusē, tad uzvar Maskavas propaganda.”
Pēc Marusjas teiktā, esot grūti prognozēt nākotni, taču, cenšoties izprast notikumu likumsakarības, nākas secināt, ka karš turpināšoties. Cilvēki pagurst, varbūt daļa zaudē ticību valsts varas spējam efektīvi vadīt cīņu pret Krievijas agresiju, taču par vienu gan viņa esot droša – brīvprātīgo bataljoni ir tas spēks, kas nekāda gadījumā nepadošoties – no Ukrainas viņiem neesot kurp aiziet.