Viss ir roku darbs
Kigoma ir viens no Tanzānijas reģioniem skaistā Tangaņikas ezera krastā, kas robežojas ar Burundi un Kongo Demokrātisko republiku. Reģions teju uz pusi mazāks nekā Latvija, taču to apdzīvo vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju. Katrs sestais ir nodarbināts palmu eļļas ražošanā. Tiesa gan, šī eļļa nekur tālāk par Tanzānijas robežām nenonāk, to izmanto paši zemnieki savām ikdienas vajadzībām - lielākoties cepšanai. Svaigi iegūto eļļu tirgo arī starpniekiem, kas tālāk to piegādā lielajās pilsētās, piemēram, ziepju ražotājiem. Eļļas palmas vietējā valodā sauc par miči-kiči un šis vārdu salikums dzirdams ik uz soļa.
Zemnieki vērtīgo palmu produktu rada, izmantojot metodes, kādas tās bija arī pirms 100 gadiem.
Viss ir roku darbs. “Mēs kāpjam palmā, lai novāktu ķekarus. (..) Pēc tam, kad ķeras ir nocirsts, tad mēs savācam augļus, kas, ķekaram krītot, ir izbiruši pa zemi. Tad mēs sacērtam ķekaru mazākos gabalos,” stāsta Kizengas ciema zemnieks Intima Zankuru.
“Kad augļi ir savākti, mēs tos saliekam kopā vienā kaudzē. Tā tie stāv apsegti ar palmu zariem divas līdz trīs dienas. Pēc tam sākas vārīšanas process. Vārīšana notiek apmēram stundu, tad masa ir gatava spiešanai,” klāsta Zankuru. “Spiešanas laikā vajadzīgs daudz ūdens. Tāpēc mums pirms tam ir jāparūpējas, lai būtu sagādāts pietiekami daudz ūdens. Pēc tam, kad ir savākta izspiestā eļļa, tā atkal tiek vārīta, lai atdalītu ūdeni no eļļas. Pēc tam eļļu atstāj, lai nostāvas. Nākamais solis ir tīro eļļu saliet konteineros, un tā nonāk pie lietotājiem. Tas arī viss. Tad gaida tirgotājus. Šeit pat ciemā ir starpnieki. Kad viņi padzird, ka kādam ir eļļa, tad viņi atnāk un to paņem,” norāda Zankuru.
Eļļas ražošana - galvenais ienākumu avots; taču potenciāls ir vēl lielāks
Izziņa
Brauciens uz Tanzāniju un Indonēziju ir daļa no projekta Mediji attīstībai (EYD2015: Media for Development, DCI-NSAED/2014/338-309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī, un ko Latvijā īsteno biedrība Zaļā brīvība.
Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autors, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.
Par vienu 20 litrus eļļas kannu cena var svārstīties no 20 000 -30 000 Tanzānijas šiliņu, kas ir 7-11 eiro.
Bet ir zemnieki, kas eļļas iegūšanas procesu nedaudz modernizējuši. Kāds Bubango ciema zemnieks uzbūvējis aparātu, kur spiešana notiek automātiski. Aparātu ekspluatēt ļauts arī citiem zemniekiem, bet par nomas maksu - par vienas mucas izmantošanu jāšķiras no 3000 šiliņu - tas ir aptuveni viens eiro.
“Sākumā zemnieki šeit sanāk ar saviem palmu augļiem. Tad viņi tos saliek tur zemē. Pēc pirmās vārīšanas materiāls tiek likts šajā aparātā,” rāda pašvaldības ierādnis Mikidaki Mbaruku.
Taču šīs ražošanas metodes neesot pārāk efektīvas.
Lai gan Kigomas reģionam ir liels potenciāls kļūt par produktīvu palmu eļļas ražotāju, pagaidām to bremzē gan šis roku darbs, gan arī zemnieku zināšanu trūkums.
Lai šo situāciju uzlabotu, jau vairāk nekā četrus gadus reģionā darbojas NVO “Seed Change”, kas apgādā vietējos zemniekus ar uzlabotiem eļļas palmu stādiem, organizē regulāras apmācības un nodrošina iespēju par šiem jautājumiem konsultēties.
“Mēs mācām zemniekiem labāko praksi, kā audzēt kokus, finanšu izpratni, arī vides ilgstspējas jautājumus,” norāda “Seed Change” direktors Aleksis Četkovičs. “Mūsu darbinieki runā gan svahili, gan vietējā kiha valodā. (..) Ir svarīgi, ka ir vietējie darbinieki šajos ciematos, kas var ar zemniekiem sarunāties viņu valodā. Gan lai uzlabotu audzēšanas metodes, gan vispār viņu dzīves līmeni, jo šīs saimniecības ir viņu dzīve. Mēs mācām viņiem uzskaitīt izdevumus un ienākumus. Kā jau teicu, arī vides ilgtspēju, kas ir ļoti svarīgi attiecībā uz palmu eļļu, jo Dienvidaustrumu Āzijā jau nodarīti lieli postījumi, un palmu eļļas plantācijas izplešas arī Āfrikas tropos. Neviens nevēlas, lai šīs kļūdas atkārtotos arī šeit, Āfrikā,” norāda Četkovičs.
Plantatori un lielie uzņēmumi jau skatās
Apmācības šobrīd notiek apmēram 40 grupām, un katra no tām šeit, Mahambē, satiekas divreiz mēnesī, lai apgūtu vērtīgās zināšanas. Viens no grupas dalībniekiem - Batromeo Manunda uz nodarbībām sāka nākt pirms diviem gadiem, kad no “Seed Change” dabūja bezmaksas stādus. Viņam pieder pusotrs hektārs zemes, kur aug apmēram 60 palmas. “Aleksis un Džeksons bija ieradušies pie mums ciemā un stāstīja par šo iespēju. Tad mēs nācām mācīties, kā atvieglot darbu, kā izkļūt no nabadzības. Nodarbības notiek divas reizes mēnesī. Visi vienmēr nāk uz visām nodarbībām, jo viņiem patīk šīs lietas,” saka Manunda.
“Tehniski nav iemesla, kāpēc šie zemnieki Kigomā nevarētu būt veiksmīgi saimniekotāji.
Palmu eļļa ir iespēja zemniekiem izkļūt no nabadzības. To nevar izdarīt, audzējot vistas vai kukurūzu.
Ar palmu eļļu var nopelnīt 3000 līdz 4000 dolāru par hektāru, un nelielai ģimenei, kam ir divi hektāri, tas ir pamatīgs ienākums. Viņi var atļauties sūtīt bērnus skolā, var atļauties veselības aprūpi, investēt savas saimniecības attīstībā,” norāda Četkovičs.
“Mēs mācāmies un saprotam, bet tik un tā vienmēr ir kādi izaicinājumi saimniecībās, piemēram, mēslojums. Bez mēslojuma stādi nevar izaugt labi un radīt tik daudz augļu,” piebilst Manunda.
Tikmēr Četkovičs akcentē, ka potenciāls ir milzīgs. Ik gadu mazie zemnieki var iegūt miljoniem dolāru gadā dažu tūkstošu vietā, kas ir tagad. Tomēr viņš atzīst, ka lielie uzņēmumi Kigomā ienāks. Tāpēc jābūt drošiem, ka vietējie zemnieki no to ienākšanas tikai iegūs.
Daļa Āfrikas jau ir nokļuvusi lielo plantatoru un uzņēmēju redzeslokā. Jūtams, ka interese parādās arī par Tanzāniju. Bet Kigomai šobrīd ir visas iespējas kļūt par atbildīgo ražotāju, un varbūt kādu dienu miči-kiči eļļa būs arī Latvijas veikalos pērkamo produktu sastāvā.
