Krimas parlaments ir nobalsojis par pievienošanos Krievijai un referenduma izsludināšanu. Kāds ir jūsu vērtējums par notiekošo un uz kurieni viss virzās?
Šis parlamenta lēmums ir nelikumīgs un tas neatbilst pašreizējai Ukrainas konstitūcijai. Taču es saprotu, ka dažus manus kolēģus vairs nekas neaptur un viņi vadās pēc revolucionāriem mērķiem, vai, pareizāk sakot, pēc tā, ko viņiem diktē Maskava. Mūs satrauc arī tas, ka šāds lēmums var vēl vairāk sarežģīt situāciju Krimā.
Viņi tā steidzas, ka paši pat nepamana tās pretrunas, kuras atrodamas dokumentā, kuru paši ir pieņēmuši. Piemēram, pirmajā punktā ir teikts, ka viņi ir gatava ieiet Krievijas Federācijā kā Krievijas Federācijas subjekts. Otrs punkts izsludina 16.marta referendumu, kurā būs divi pretēji jautājumi. Tiek apgalvots, ka uzvarējušais jautājums tiks uzskatīts par oficiālo Krimas iedzīvotāju vēlmi. Taču devītajā punktā Krievijas prezidents, Federācijas padome un citas struktūras tiek aicinātas uzsākt gatavošanos iestājai Krievijas Federācijā. Mani kolēģi ir rupji pārkāpuši konstitūciju un viņus varētu tiesāt pēc Ukrainas krimināllikuma. Turklāt ir izrādīts izteikts cinisms pret vietējiem iedzīvotājiem.
Praktiski iedzīvotājiem tiek piedāvāts balsot par pieņemtu dokumentu ar atpakaļejošu datumu.
Kāds ir Krimas tatāru rīcības plāns šajā situācijā?
Krimas tatāru parlaments ir pieņēmis lēmumu aicināt visus tatārus un arī pārējos Krimas iedzīvotājus boikotēt šo referendumu un visus tā sagatavošanas posmus. Man nav šaubu, ka boikots būs masveida. Ja atnāks un par pievienošanos Krievijai nobalsos tikai 15% cilvēku, viņi uzrakstīs, ka nobalsoja 80. Šāds algoritms jau ir izstrādāts un latiņa ir uzstādīta. Es nemaz negribu runāt par to, ka referendums laikā, kad valstī atrodas citas valsts bruņotie spēki, starptautiskajā praksē saucas pilnīgi savādāk – tas ir pučs.
Jūs esat aicinājuši ieviest Krimā arī ANO miera uzturēšanas spēkus. Vai tas nozīmē, ka šajā situācijā Rietumi savas rīcības ziņā ievērojami atpaliek no Krievijas?
Vēl pirms šī lēmuma pieņemšanas es tikos ar ANO ģenerālsekretāra īpašo sūtni Robertu Serriju, kurš vēlāk Krimā tika aizturēts un izraidīts. To paveica tā dēvētā pašaizsardzība, ko ir veidojuši „vietējās” varas pārstāvji dažādu provokatīvu akciju īstenošanai, uzbrukumu veikšanai un iestāžu bloķēšanai. Vakar viņi bloķēja augstu ārvalstu ierēdni. Tā ir liecība par to, ka mēs sliecamies uz vardarbību. Es tobrīd nezināju, kā beigsies paša Serrija kunga un 40 EDSO novērotāju plānotās misijas Krimā, taču es paudu viedokli, ka sarunu un paziņojumu laiks vairs nav pietiekams, lai apturētu lielāku vardarbību par to, kas pašlaik jau notiek. Krimā ir reāla bruņota pretestība – tie ir bruņoti krievu karavīri pret bruņotu ukraiņu armiju. Dažreiz šos bloķētos karavīrus mēģina aizsargāt viņu ģimenes, mātes, bērni, un tas nav pareizi.
Ir iespējams, ka provokatori var mēģināt nostādīt cilvēkus vienu pret otru, un tad jau būs par vēlu sākt miera uzturēšanas spēku ievešanas procedūru.
Tāpēc mēs esam formulējuši oficiālu aicinājumu ievest ANO miera uzturētājus jau tagad.
Mēs tikāmies ar Krimas tatāru kopienas pārstāvjiem, un viņiem pastāv nopietnas bažas par nākotni un par drošību. Kāds ir jūsu rīkojums viņiem vai kāda būs turpmākā rīcība?
Mēs esam mierīga tauta, mums nav ieroču. Mums arī nekad nav bijis tāds mērķis, lai ko arī mums nemēģinātu piešūt. Mēs nekad nebijām domājuši, ka draudi par iespējamo konfliktu starp Ukrainu un Krieviju būs tik lieli. Ukraiņi un krievi ir tuvāki, nekā, piemēram Tatarstānas tatāri un Krimas tatāri. Es nevaru iedomāties, ka cilvēki, kas visu šo bija ieplānojuši, nepadomāja par to, ka sekas būs jūtamas vēl gadsimtiem ilgi. Es esmu vēsturnieks un es saprotu, ka arī daudzi pašreizējie konflikti ir aizsākušies pirms vairākiem gadsimtiem. Cilvēks tā ir uzbūvēts, ka viņam patīk skatīties pagātnē. Un, kad tu vēlies uzbūvēt tagadni, tev bieži vien tas var traucēt.
Ņemot vērā visu notiekošo, vai Jūs sevi varat iedomāties kā Krievijas Krimas tatāru?
Es – nē! Es esmu dzimis izsūtījumā Samarkandā. Daļa manas dzīves ir pagājusi šeit, jo mūsu ģimenei bija iespējas atgriezties 1968.gadā. Toreiz mēs šeit bijām vien 300 ģimenes. Es esmu piecus gadus mācījies Maskavā, es esmu deviņus gadus strādājis Latvijā, bet es nekad neesmu dzīvojis Krievijā, izņemot mācību laiku.
Ukrainā pašlaik atrodas Lietuvas un Latvijas vēstnieki. Kā jūs vērtējat viņu darbības? Varbūt no Rietumu puses Jūs gaidāt lielāku palīdzību?
Lieta ir tāda, ka daudzas Eiropas Savienības valstis labāk un dziļāk saprot to, kas pie mums notiek. Manās sarunās ar vēstniekiem es atcerējos vairākus vēsturiskus notikumus – Sudetus, Molotova un Ribentropa paktu, 40.gads, padomju karaspēka ieiešana Lietuvā un Latvijā. Principā šie ir tie paši scenāriji ar nelielām izmaiņām. Un es vēstniekiem teicu, ka es daļēji jūtos kā Kārlis Ulmanis, kurš lika armijai palikt savās vietās, jo ienākošā armija spēka ziņā bija daudzkārt lielāka. Es atceros, ka 80.gados, kad es dzīvoju Latvijā, bija daudz diskusiju par to, vai Ulmanis rīkojās pareizi. Man uz to atbildes nav. Viņš savu virsnieku dzīvību izglāba uz gadu. Es nezinu un man nav tādu spēju uzminēt, kas notiks ar Krimu pēc gada vai diviem, ja viss tik kardināli mainīsies. Un kas būs ar pasauli.
Vai Jūs jebkad bijāt domājis, ka situācija varētu risināties tā, kā tagad? Vai jūs šādu situāciju bijāt gaidījis?
Mēs no dzīves daudz ko gaidām, taču par visu ir atbildīgs Visaugstais, un tieši Visaugstais mums visiem arī palīdzēs. Es esmu ticīgs cilvēks un par to esmu pārliecināts. Tāpat kā par to, ka cilvēkiem, kuri nevēlas paši sev palīdzēt, - viņiem arī Visaugstais var atteikt palīdzību.
Taču par visu, kas pašlaik notiek Ukrainā, par mūsu attiecībām ar Krieviju būtu jāsatraucas ne tikai Krimas tatāriem un citiem Krimā vai Ukrainā dzīvojošajiem. Par to ir jāsatraucas visai pasaulei.
Es gribētu šo pašu jautājumu pāradresēt visu valstu vadītājiem – vai viņiem neliekas, ka pēc tam, kad pārmaiņas tiks panāktas ar spēku, kaut kas līdzīgs nevar atkārtoties arī viņu valstīs?
Un nobeigumā - kā jūs vērtējat jaunās valdības Kijevā izredzes un kā redzat Ukrainas nākotnes perspektīvas?
Es ticu, ka Ukraina tiks cauri šīm grūtībām. Es ticu, ka visā sliktajā ir arī kaut kādi labā iedīgļi. Es gribētu atgriezties pie Krimas – gan Krimas tatāri, gan citas tautības, izejot šim visam cauri, sāks viens uz otru skatīties savādāk un arī attiecības viens ar otru veidos pilnīgi savādāk. Viņi arī līdz šim nebija naidīgi. Varēja gadīties, ka viens otru nedzirdēja un neizprata piedāvāto, taču tad gribētos cerēt, ka cilvēki kļūs gudrāki un prātīgāki. Vai gudrāki kļūs politiķi – gribētos cerēt.
Taču atcerieties, ka visi pašreizējās jaunās valdības pārstāvji ir tie, uz kuriem vakar balstījās Kijeva.
Tie, kas tagad ir gatavi piešķirt tatāriem lielākas tiesības, pirms mēneša, diviem un vairāk ļoti asi iestājās pret Krimas tatāriem vispār. Daudzi, kas šajā valdībā ir pārstāvēti, paši ir organizējuši tatāru nometņu grautiņus. Taču tagad pret Krimas tatāriem viņos ir iedegusies mīlestība. Kāpēc? Priekš kā un kam? Protams, ka mēs visi to labi saprotam.
