- Mitrovicas tilts - epicentrs albāņu un serbu strīdam
- Zem pelniem gruzdošā spriedze
- Albāņu sabiedrotie - ASV, serbu - Krievija
- Lielā korupcija, sekulārā sabiedrība un grūtības pielāgoties pārmaiņām
- Ignorētais piemineklis un skumji aizmirstā brālība
Mitrovicas tilts - epicentrs albāņu un serbu strīdam
Mitrovica - etniski dalīta pilsēta Kosovas ziemeļos. Mitrovicas centrālais tilts ir pieredzējis un pārcietis daudz, un kļuvis par etniskās šķelšanās simbolu starp albāņiem un serbiem.
Kosovā aptuveni 90% iedzīvotāju ir etniskie albāņi, bet serbu minoritāte dzīvo pārsvarā ziemeļu daļā, kur Kosova robežojas ar Serbiju.
Aptuveni 100 metru garais tilts šķērso Ibaras upi. Tā sadala Mitrovicu dienvidu un ziemeļu daļā. Saskaņā ar statistikas datiem, dienvidu daļā dzīvo aptuveni 70 000 etnisko albāņu, bet ziemeļu daļā vairākums serbi - aptuveni 20 000.
Tilts paredzēts divām automašīnu joslām un gājēju celiņiem abās malās. Bet šobrīd viss tilts ir apjozts ar divus metrus augstu metāla plātņu sētu - pāri tam var tikt tikai gājēji pa celiņu vienā pusē.
Atsakoties atzīt Serbijas bijušās provinces neatkarību, Kosovas serbu varas iestādes pirms pieciem gadiem savā tilta pusē sastūma vairākus metrus augstu barikādi no betona un grants, lai bloķētu auto satiksmi. Pirms pāris gadiem serbi barikādi noņēma, bet tās vietā uz tilta braucamās daļas izvietoja palielus stādu podus no betona ar iestādītiem kociņiem un sabēra melnzemi. Serbi paziņoja, ka tas tagad ir „Miera parks”. Albāņi pret tilta blokādi protestēja, bija arī sadursmes.
Tagad situācija ir mierīgāka. Tilts šobrīd ir nožogots, izņemot vienu gājēju celiņu. Uz žoga - ES simbolika un blakus zīme - „Eiropas Savienības finansēts projekts - Mitrovicas tilta atjaunošana.” Kosovas valdība iepriekš paudusi, ka tas būs atkal atvērts šī gada vidū. Spraugā caur metāla sētu redzams, ka betona podi ar nokaltušiem kociņiem salikti vienkopus sētas iekšpusē tilta serbu pusē.
Albāņu pusē pie nožogotā tilta stāv vairāki militāristi un militārie auto - viņi ir no NATO misijas Kosovā (KFOR). Šis ir itāļu kontingents. Vienības komandieris saka, ka atrodas šeit, lai kontrolētu situāciju, novērstu iespējamas sadursmes starp Kosovas albāņiem un serbiem, lai viss būtu miermīlīgi, bet vairāk komentāru nesniedz - viņam nav tādu pilnvaru.
Šobrīd cilvēki pāri tiltam pa gājēju celiņu var pārvietoties brīvi, un daudzi tā arī dara.
Zem pelniem gruzdošā spriedze
39 gadus vecais Esads Mursids – albānis, kurš strādā kafejnīcā, kas atrodas pie paša tilta albāņu pusē, stāsta, ka tiltu vairāk izmanto serbi, kas nāk uz darbu albāņu pusē - parasti valdības iestādēs vai aģentūrās. Viņi nāk paņemt pa kafijai arī Esada kafejnīcā. Viņš saka, ka problēmu nav.
„Es domāju, ka problēmas rada valdība. Tās nav no mums, tās nav no cilvēkiem. Mēs neesam lieli ienaidnieki, mums tagad nav problēmu,” saka Esads.
„Es uzskatu, ka lielāka problēma ir starp Prištinu un Belgradu nekā starp mums. Mums ir darbs darāms, viņiem ir darbs darāms - mums tikai jāstrādā,” situāciju raksturo kafejnīcā strādājošais albānis.
Pirmajā acumirklī tiešām izskatās, ka dzīve rit normāli, ja neskaita iežogoto tiltu un militāristus. Cilvēki pāri tiltam staigā, abās tilta ir daudzstāvu dzīvojamās mājas un kafejnīcas.
Tomēr - kaut norimusi - spriedze turpina strāvot.
Albāņu pusē iepretim tiltam ar skatu uz serbu Mitrovicas pusi stāv Isas Boletini statuja. Pirms gadsimta viņš bija viens no albāņu nacionālistu partizānu līderiem, cīnoties gan pret Osmaņu impēriju, gan serbu spēkiem. Blakus statujai augstā augsta masta galā plīvo sarkanais albāņu karogs ar melno, divgalvaino ērgli.
Otrpus tiltam serbu pusē - seši milzīgi betona bloki, nokrāsoti dzeltenā krāsā un uzrakta asfalta strēle, daudz Serbijas karogu. Blakus - piemineklis. Uz pieminekļa rakstīs, ka tas veltīts tiem, kas „mira karā, aizstāvot dzimteni no bombardēšanas un „Kosovas atbrīvošanas armijas” teroristiem”. Uz pieminekļa uzrakstīti vairāk nekā 150 vārdi ar dzimšanas un miršanas gadiem. Miršanas gads pārsvarā ir 1998. un 1999.
1990.gadu beigās notika Kosovas karš, kad albāņu „Kosovas atbrīvošanas armijas” kaujinieki cīnījās pret serbu spēkiem. Iesaistījās arī NATO kara aviācija, kas bombardēja Serbiju, cenšoties apturēt bijušā Dienvidslāvijas un Serbijas prezidenta Slobodana Miloševiča represijas pret Kosovas albāņiem.
Albāņu sabiedrotie - ASV, serbu - Krievija
Mitrovicā arī var redzēt, kuras lielvaras par sabiedrojām uzskata Kosova, kuras - Serbija.
Uz kāda balkona Mitrovicas dienvidos blakus izkārti albāņu un ASV karogi.
Bet ziemeļos serbu pusē var atrast plakātus ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina attēlu. Arī lielu zīmējumu uz daudzstāvu mājas sienas, kur attēloti kopā sasieti Serbijas un Krievijas karogi, Kosovas un Krimas karšu aprises ar uzrakstu -
„Kosova ir Serbija – Krima ir Krievija”.
„Tas ir propagandas karš,” kā savas teritorijas iezīmēšana, nosaka Vasko Pantovičs un Dino Muričs. Abus serbu jauniešus satieku pie tilta serbu pusē. Dino un Vasko saka, ka uz Mitrovicas albāņu daļu otrus upei viņi iet, bet tikai, lai kaut ko nopirktu tirgū - albāņu pusē lētāk un plašāka izvēle. „Pastaigāties, paņemt pa dzērienam,” nosaka Dino, bet Vasko puspajokam piebilst - „bizness vieno cilvēkus.”
Vasko un Dino saka, ka viņiem ar albāņiem nekādu problēmu nav, bet atzīst, ka sabiedrībā kopumā joprojām pastāv naidīgi strāvojumi.
„Viņi ir viens otram ienaidnieki, kaut viņi viens otru nepazīst, viens otru sauc par briesmoņiem,” par daļu albāņu un serbu saka Vasko. „Bet dzīve šeit nav bīstama, kā mums saka mediji. Mēs staigājam brīvi, visu darām brīvi. Nav nevienas problēmas,” saka Vasko. Vaicāts, vai dzīve kļuvusi vieglāka nekā pirms pieciem gadiem, kad vēl bija barikādes. „Ir daudz vieglāk. Jo mums šeit bija barikādes, vēl tagad var redzēt to atliekas,” atzīst Vasko.
Serbija savas bijušās provinces neatkarību neatzīst, bet pamazām, kaut smagnēji un lēni, mīkstinājusi attieksmi un sākusi normalizēt attiecības, cenšoties tuvināties ES.
Ar Briseles starpniecību rīkotajās sarunās Belgrada un Priština 2013.gadā noslēdza vienošanos par attiecību normalizāciju.
Tas nesis augļus - Serbija ar ES nu sākusi iestāšanās sarunas, bet Kosova - parakstījusi Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu.
Belgradas un Prištinas attiecību normalizācijas vienošanās paredz atrisināt vairākus praktiskus jautājumus, piemēram, Kosova iegūs tiesības uz savu tālruņu kodu. Atrunāta arī Mitrovicas tilta izmantošana.
Vienošanās paredz arī tā dēvētās serbu pašvaldību savienības izveidošanu. Proti, pašvaldībām Kosovā, kur serbi ir vairākumā, būs lielākas pašnoteikšanās tiesības, bet tās joprojām būs pakļautas Kosovas likumiem.
Tas gan novedis pie tā, ka Kosova neatkarības astoto gadadienu sagaida ar politisko krīzi un demonstrācijām. Opozīcijā esošā albāņu nacionālistu partija “Pašnoteikšanās” protestējot pret lielāku autonomiju serbu pašvaldībām kopš oktobra gandrīz paralizējusi parlamenta darbu, sēdēs izpūšot asaru un piparu gāzi. Tāpat galvaspilsētā Prištinā rīkojusi protestus ielās, kas dažkārt noveduši pie sadursmēm ar policiju.
Opozīcija paziņojusi par protesta akcijas rīkošanu arī trešdien, Neatkarības pasludināšanas dienā. Tie, kas piedalās demonstrācijās, arī apsūdz varasiestādes par korupciju un nepietiekamu ekonomisko attīstību.
«Lielā korupcija», sekulārā sabiedrība un grūtības pielāgoties pārmaiņām
Prištinā Kosovas Pretkorupcijas aģentūras direktors Hasans Preteni saka, ka tā dēvētā sīkā korupcija nav plaši izplatīta, piemēram, kukuļu došana ceļu policistiem.
Bet problēma ir, kā viņš to sauc - lielā korupcija -, it īpaši runājot par publiskajiem iepirkumiem, piemēram, celtniecībai un ceļu būvēšanai.
Viņš piebilst, ka saistībā ar korupciju neviena augsta Kosovas amatpersona cietumā nav nonākusi. „Puse Kosovas budžeta tiek tērēta publiskajiem iepirkumiem. Viens piemērs: Infrastruktūras ministrija izsludina publisko iepirkumu ceļa būvēšanai. Pirmais solis ir izstrādāt kritērijus. Tos izstrādā tā, ka tie ir labvēlīgi vienai konkrētai firmai. Firma, kas uzvar konkursā, ir saistīta ar politiķiem,” klāsta Preteni.
Kosovas parlamenta Eiropas integrācijas komisijas vadītāja Teuta Sahatčija uz to atbild, sakot, ka cīņa pret korupciju notiek, un, komentējot arī politisko nestabilitāti, piebilst - „es nedomāju, ka pasaulē ir valsts, kur viss ir perfekti.”
Viņas vadītā komisija cenšas nodrošināt, lai Kosovas likumdošana būtu saskaņā ar ES tiesību normām. Kaut iestāšanās sarunu uzsākšana šobrīd ir visai attāls mērķus, Eiropas integrācija ir „ceļš atpakaļ pie mūsu eiropeiskajām saknēm,” saka Sahatčija.
Viņa arī norāda - kaut Kosovā aptuveni 90% iedzīvotāju sevi pieskaita pie islāmticības, sabiedrība ir ļoti sekulāra.
„Kosova nav musulmaņu valsts. Kosova ir ļoti sekulāra valsts. Ne tikai mūsu konstitūcijā, bet arī mūsu domāšanā. Es varu teikt, ka redzēju daudz vairāk sieviešu ar aizsegtām sejā Briselē nekā Kosovā,” uzsver Sahatčija.
Kosova pārcietusi daudz. Savulaik tā atradās komunistiskās Dienvidslāvijas sastāvā, 1990. gados - divi kari; tai nācās pielāgoties citam ekonomikas modelim. To atzīst Ventons Nurkollari. Viņš Kosovā rīko dokumentālo filmu festivālu „Dokufest.” Viņa vārdiem - tas ir viens no lielākajiem filmu festivāliem reģionā. Festivāls notiek gleznainajā, kalnu ieskautajā Prizrenā Kosovas dienvidos. Pie kanāla pilsētas centrā viņš izklāsta savu redzējumu. „Kosova ir ļoti mainījusies. Gluži kā daudzas citas valstis, kas iznākušas no vienas politiskās sistēmas citā, caur briesmīgu pieredzei kā karš, un ienākušas sistēmā, ko tagad sauc „liberālais kapitālisms.” Kosova ir ļoti mainījusies,” norāda Nurkollari.
„Nezinu, esam spējuši pielāgoties. Bet daudzu iemeslu dēļ, es domāju, ka neesam spējuši. Bet izmaiņas noteikti ir lielas. Ir pilnīgi cits dzīves veids nekā pirms 20, 30 gadiem. Daži teiktu, ka dzīvojam labāk, citi tam nepiekristu.
Bet es teiktu - problēma ar piemērošanos šīm radikālajām izmaiņām ir tā, kas dzīvi šeit padara grūtu. Es ceru, ka kļūs labāk, un mēs spēsim pielāgoties šīm lielajām izmaiņām, kas joprojām turpinās,” pauž Nurkollari.
Ignorētais piemineklis un skumji aizmirstā brālība
Saskaņā ar Kosovas valdības teikto, tās neatkarību ir atzinušas 111 no gandrīz 200 Apvienoto Nāciju dalībvalstīm, tostarp Latvija. Pati Kosova joprojām nav ANO dalībvalsts - Krievijas veto dēļ.
Tāpat ne visas ES dalībvalstis ir atzinušas Kosovas neatkarību - to nav izdarījušas piecas - Grieķija, Spānija, Kipra, Rumānija un Slovākija. Līdz ar to ir grūti jebko prognozēt attiecībā uz Kosovas izredzēm un kad tā varētu sākt sarunas par iestāšanos ES. Uz to norāda Kosovas ES integrācijas ministrs Bekims Čollaku. Viņš, tāpat kā citi Kosovas politiķi, arī ir neapmierināts - kamēr pārējās Rietumbalkānu valstis ir dabūjušas vīzu režīma liberalizāciju ar ES, Kosovai tās vēl nav. Iespējams, zaļā gaisma būs šogad.
Norādot, ka „lielākā daļa reformu, kas notiek šajā Eiropas daļā, tiek īstenotā lielāka mērķa vārdā, kas ir eirointegrācija un dalība Eiropas Savienībā,” Čollaku brīdina, ka ES nedrīkst Rietumbalkānus atstāt novārtā, ja vēlas, lai miers un stabilitāte turpinās. „Rietumbalkānos viss vēl nav beidzies. Tas tā būs tikai tad, kad visas šīs valstis kļūs par ES vai NATO loceklēm. Dažas jau iestājušās abās - Horvātija un Slovēnija. Bet Albānija iestājusies NATO, to gatavojas darīt arī Melnkalne,” norāda Čollaku. „Kamēr viss nav līdz galam izdarīts, mums joprojām ir vajadzīga ES un arī tās dalībvalstu uzmanība. Šī brīža mieru un stabilitāti nedrīkst uzskatīt par pašsaprotamu. Ja ES novērsīs uzmanību no Rietumbalkāniem, par tiem aizmirsīs un atstās mūs politiski karājoties gaisā – tad situācija atkal var viegli saasināties. Jo vēl neesam pilnībā savstarpēji izlīguši.
Kosova un Serbija nav izlīgušas. To nav līdz galam izdarījuši arī Bosnijā un Hercegovinā. Situācija ir trausla visā reģionā,”
viņš norāda uz potenciālajiem draudiem.
Astoņus gadus pēc neatkarības pasludināšanas Kosovai joprojām priekšā daudz izaicinājumu tāpat kā Rietumbalkānu reģionam kopumā. Kosovas gadījumā tās it īpaši ir sarežģītās attiecības ar Serbiju, etniskā spriedze.
Attiecības starp Kosovas albāņiem un serbiem varbūt vislabāk raksturo Mitrovicā sasatapo serbu jauniešu Vasko un Dino teiktais, kad viņiem jautāju par pieminekli, kas redzams kalnā aiz serbu Mitrovicas. Tas ir milzīgs piemineklis, kas sastāv no divām rievotām blakus stāvošām betona kolonnām, kuras savieno pāri pārlikta trešā. „Tas ir komunistu laika piemineklis, kas bija veltīts kalnračiem, kuri krita, cīnoties pret nacistisko Vāciju,” saka Dino. „Viens pīlārs simbolizē serbu tautu, un otrs - albāņu tautu. Abus pīlārus savieno pāri pārlikts trešais. Tas simbolizē brālību un vienotību,” piebilst Vasko, ļaujot Dino skumji secināt: "Visi šo pieminekli redz, un visi šo pieminekli ignorē, un tas ir skumjš fakts”.
