Kā iepriekš sarunāts, kafejnīcā Kijevas centrā uz tikšanos atnāk bariņš brīvprātīgo. Viena no viņām - Ksenija Ščastļivaja pārsteidz ne tikai ar dāvanām, bet ar īpaši sagatavotu sarunas sākumu: „Es mēģināju iemācīties dažus vārdus latviski, ceru, ka mani sapratīsi, ja ne – iztulkošu: miers mūsu brāļiem un māsām latviešiem.”
Ksenija un vēl aptuveni desmit brīvprātīgo sapulcējas divas reizes nedēļā, pie kopīgām sarunām pin tā saucamās izdzīvošanas rokassprādzes - no amerikāņu mājaslapām noskatītas. Viņi arī koordinē virtuves simtnieka darbu, kurš sagatavo sausās pārtikas pakas, ko sūtīt uz fronti.
Latviešu valodas vārdiņi nav vienīgais iemesls lingvistiskām sarunām. Larisai grūti runāt krieviski, bet Ļubovai savukārt ukraiņu valoda ir kā svešvaloda. Darbs brīvprātīgo organizācijā viņai reizē ir kā valodu stundas.
Ksenija saka, ka Maidana notikumi mainīja viņas pašidentitāti. Viņa atzīst arī, ka uz Neatkarības laukumu devās vēlu, tikai pagājušā gada janvārī. „Man ir gandrīz 45 gadi un man pieleca, ka es esmu ukrainiete. Lai arī krievvalodīgā, nekad iepriekš ar ukraiņu karogiem nestaigāju, bet tagad esmu ukrainiete un es uzbrukšu katram, kurš uzdrošināsies apgalvot, ka tādas nācijas nav, tādas valsts nav. Bet vispār man bija kauns, ka es runāju krieviski,” atzīst Ksenija.
Ukrainas Nacionālā atmiņas institūta direktors Volodomirs Vjatrovičs norāda, ka apziņa nepieciešama ne tikai simbolu līmenī:
„Tīri praktiski - vēsture, tā pirmām kārtām ir iepriekšējo paaudžu pieredze, par ko mēs esam samaksājuši dārgi. Šobrīd daudzi runā par hibrīdkaru, bet, papētot gan Ukrainas, gan Baltijas valstu vēsturi, skaidrs, ka tas ir tipisks boļševiku kara paņēmiens.”
Oļegs Kožins ir students, viņš stāsta par pēdējo sarīkoto zibakciju 22.janvārī - Ukrainas apvienošanās dienā. Dažādās pasaules valstīs cilvēki fotografējās ar plakātiem rokās, ar Ukrainu atbalstošiem saukļiem. Savu ieguldījumu Ukrainas politikā viņš īsteno, pētot, kā panākt pasaules ieklausīšanos Ukrainas liktenī.
Doma pieteikties armijā gan viņam nebija: "Godīgi sakot, nebija. Es negribēju braukt. Varbūt tas skan nedaudz nepareizi, bet es domāju, ka šeit es varu daudz vairāk izdarīt gan armijai, gan Ukrainai. Man nav īpašas fiziskas formas, nemāku šaut, neesmu tam sagatavots. "
"Jā, es varētu paņemt rokās automātu un iet kaujā, kā man liks, bet es būtu neefektīvs. Efektīvi varu darboties brīvprātīgajā darbā," saka Oļegs.
Kādā noplukušā sporta zālē Kijevas nomalē darbdienas rītā notiek boksa treniņš. Viena no sportistēm ir Tatjana Toitoviča. Viņa bieži brauc uz sacensībām, kur Ukrainas komanda ar lepnumu velk ne tikai oficiālo formu, bet arī izšūtos tautas tērpus.
Visvairāk uzmanības ukraiņiem pievērš krievi, vienmēr pēc sacensībām izvēršas diskusijas tīklā "Facebook". Ne par sportu, bet par Putinu un Ukrainu. Bet, kad satiekames, esam draudzīgi - apskaujamies
Tatjanas maizes darbs ir māksla, taču pēdējā laikā iedvesma nerodas. Dzīvi ārēji mierīgajā Kijevā viņa sauc drīzāk par eksistēšanu: “Ir nepārtraukti tādas sajūtas - ej strādāt un domā, bet varbūt rīt manu darbnīcu nodedzinās. Varbūt karš. Kam tas vajadzīgs? Depresija. Tādas nepatīkamas iekšējas sajūtas."
"It kā Kijevā viss ir mierīgi, visi strādā, jā, krīze, nauda ātrāk tērējas, bet visi sajūt karu. Katrs dzīvo šodienai," saka Tatjana.
Tomēr Taņai ir enerģija kādam lielam mākslas projektam, ko viņa sapņo aizvest uz Venēcijas biennāli. Tas veidots no Maidana un antimaidana telšu atgriezumiem un stāstīs Ukrainas stāstu.
