Latvijas Radio bija iespēja doties uz Kijevu Ukrainā skaidrot, kā Latvija šai valstij var palīdzēt spert nākamos soļus dziļākai integrācijai Eiropā, ko tās iedzīvotāji pieprasa. Palīdzība vajadzīga gan valsts pārvaldes reformu īstenošanā, kur Latvija dalās ar savu pieredzi, tāpat ne mazāk svarīga ir neformālā palīdzība jeb atbalsts kara zonās dzīvojošajiem un no turienes pārvietotajiem.
- No kara zonas aizbēgušie bez mājas un darba
- NVO: Valsts pārvaldes ierēdņi reformas uzņem nelabprāt
- Iedzīvotāji gaida straujākas pārmaiņas
- Ukraina pārņem Latvijas pieredzi korupcijas apkarošanā
- Ukraiņi gandarīti par Latvijas palīdzību karā cietušajiem
Kijevā daudz bēgļu no karadarbības zonas
Par karu Austrumukrainā valsts galvaspilsētā Kijevā īpaši atgādina Neatkarības laukums, kurā notika galvenie Eiromaidana jeb Pašcieņas revolūcijas protesta pasākumi. Tur katru dienu novietotas kara automašīnas, kas spēlē ukraiņu karavīru dziesmas. Pie Neatkarības laukuma uz galvenās ielas – Hreščatika - protestos kritušajiem uzstādītas piemiņas zīmes, bet citādi karadarbību Kijevā nejūt. Par to daudz atgādina mediji gan televīzijas ziņu izlaidumos, gan drukātajā presē. Tāpat tūkstošiem cilvēku, kas pārvietojušies no karadarbības zonām uz Kijevu darba un mierīgas dzīves meklējumos.
„Mēs no turienes esam atbraukuši. Tur visu laiku notiek apšaudes, sazvanāmies ar tur palikušajiem radiniekiem, un nekā laba tur nav. Šodien arī notiek apšaudes, bet mēs esam šeit. No turienes aizbēgām, jo šeit mums ir mierīgāk, un, nē, šeit mēs to tā tieši nejūtam, ka tur notiek karš,” stāsta Olga, kura Kijevā ieradusies kopā ar dēlu Varanu. Dzīvokli abi pametuši, darba Kijevā nav, tāpēc abi apsver iespēju meklēt kopmītnes, kurās izmitina no kara zonām pārceltās personas. Ja tādas nepiešķirs, dosies kur tālāk.
Kopumā no separātistu kontrolētajām teritorijām uz Kijevu esot pārcēlušies ap 30 000 cilvēku, kam šeit nav ne darba, ne māju. Gan Olga, gan Varans vēl piebilst, varbūt gāzt veco režīmu nevajadzēja, tad tagad nebūtu kara. Par iespēju pievienoties Eiropas Savienībai abiem pārliecības nav.
„Neitrāli! Man pat ir pilnīgi vienalga. Šengenas zonu mums neatver, bezvīzu režīma nav. Mums pat nav jēgas iet uz Eiropas Savienību, neviens mūs tur negrib redzēt,” spriež Varans.
„Nezinu, jūs tur jau esat, vai patīk? Krustmāte tur, pie jums, vienreiz atpūtās, un stāstīja, ka pie jums ir labāk – gan dizains, gan produkcija veikalos. Redzat, cik tālu mēs esam tikuši?” skeptiska ir Olga.
NVO: Valsts pārvaldes ierēdņi reformas uzņem nelabprāt
Eiropas Savienībā šis gads paiet sadarbības tematikas zīmē un kā prioritārās sadarbības valstis izvēlētas Austrumu partnerības valstis, tostarp Ukraina, kas vēlas integrēties Eiropā. Par sadarbības formām un prioritātēm vairāk stāsta Ārlietu ministrijas Attīstības sadarbības politikas nodaļas pārstāve Madara Siliņa:
„Būtībā ar Ukrainu mēs sākām 2007.gadā sadarboties. Tad galvenie uzsvari bija – pašvaldības, valsts pārvaldes kapacitātes celšana, NVO [nevalstiskās organizācijas], eiro integrācija, pārtikas kontrole un arī bērnu un jauniešu iesaiste politisko lēmumu pieņemšanā. Būtībā šie sektori nav laika gaitā mainījušies, jo tie ir tie, kas viņiem ir joprojām aktuāli. Ukraina kā prioritārā valsts tieši 2014.gadā, pēc politiskajiem notikumiem valstī, būtībā uzleca. Un pagājušajā gadā, var teikt, trešdaļa no visa mūsu budžeta aizgāja tieši Ukrainai no divpusējā budžeta. Šogad jau Ministru kabinets ir pieņēmis, ka ir 150 000 eiro, kas arī aizies Ukrainai.”
No nosauktajiem sektoriem pašlaik valstī visvairāk attīstījies tieši nevalstiskais sektors, kas arī uzņēmies galveno lomu pārvaldes reformu izstrādē un ieviešanā. Ukrainā pagājušajā nedēļā tikās vairāku nevalstisko organizāciju no Latvijas, piemēram, Latvijas Platformas attīstības sadarbībai, Sabiedrības par atklātību „Delna” un citu pārstāvji ar septiņām nevalstiskajām organizācijām no Ukrainas, kas aktīvi sadarbojas ar valsts parlamentu pārmaiņu organizēšanā. Tiesa, visu Ukrainas NVO pārstāvji arī apgalvo, ka valsts pārvaldes ierēdņi izmaiņu veicināšanā iesaistās nelabprāt un par reformām tikai runā un sola iedzīvotājiem uzreiz neiespējamo, saka nevalstiskās organizācijas – „Starptautiskais renesanses fonds” Eiropas programmas iniciatīvas direktors Dmitro Šulga:
„Jūs noteikti esat dzirdējuši, ka Austrumu partnerības samitā Rīgā Ukraina gaidīja bezvīzu režīma ieviešanu. Mēs kā nevalstiskais sektors apzinājāmies, ka tas nemaz vēl nav tik reāli, bet mūsu valdība apgalvoja, ka tāds ir viņu mērķis samitā.”
Iedzīvotāji gaida straujākas pārmaiņas
Austrumu partnerības samitā gan tika panākts otrs mērķis, kas nozīmē, ka nākamgad Ukraina pievienojas Eiropas Savienības brīvās tirdzniecības zonai. Tomēr vairums iedzīvotāju pauž vilšanos par gausajām izmaiņām, kas notikušas kopš jaunās valdības maiņas. Kā atzīmē Eiroatlantiskās kooperācijas institūta Kijevā vadītājs Oleksandrs Šuško, abām pusēm – Eiropai un Ukrainai - ir jāsaprot, ka valsts no autoritāra un koruptīva režīma transformēties par demokrātisku iekārtu uzreiz nevarot.
„Abas puses - gan Ukraina, gan Eiropas Savienība - viena no otras sagaida pārāk daudz. Tas noved pie domstarpībām. Piemēram, Ukraina reizēm sagaida no Eiropas Savienības ko tādu, ko tā uzreiz nevar piedāvāt. Tāpat arī Eiropas Savienība no Ukrainas gaida to, ko tā uzreiz nevar piedāvāt.
Piemēram, ka uzreiz pēc Maidana valstī būs revolucionāras izmaiņas, kas to transformēs ļoti ātri no korupcijas pārņemta autoritārā režīma uz veiksmīgi funkcionējošu un pārvaldītu demokrātiju. Tas ir pārspīlēts pieņēmums, un mums pie tā vēl ir jāstrādā. Tāpēc ir vajadzīga ilgtermiņa stratēģija, kas palīdzētu Ukrainai mainīties,” skaidro Šuško.
Ukraina pārņem Latvijas pieredzi korupcijas apkarošanā
Pirmie soļi pretim izmaiņām jau sperti. Piemēram, parlaments apstiprinājis vai veicis grozījumus vairāk nekā 20 likumprojektos, ko izstrādājuši eksperti ar mērķi veikt Eiropas Savienības prasītās reformas, kas varētu veicināt ātrāku integrāciju savienībā. Līdz tai gan vēl tāls ceļš ejams, tāpēc Latvija valsts līderiem un sabiedrībai ir kā labais piemērs, no kā mācīties, uzskata vietējās nevalstiskās organizācijas. Lai pievienotos Eiropas Savienībai, nepieciešami vairāki desmiti reformu un jaunu likumprojektu, no tiem pašreiz prioritātes ir valsts varas decentralizācija un cīņa ar korupciju, atzīmē Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze:
„Korupcijas apkarošana ir pats svarīgākais, ar ko viņiem jānodarbojas. Ļoti liela daļa no ukraiņu sabiedrības ļoti labi to saprot, bet mazāka daļa vēlas ar to cīnīties. Tik sistēmiska, negatīva parādība kā korupcija ir jāizskauž sistēmas līmenī, un šeit mūsu pieredze var būt noderīga. Protams, ka ukraiņiem pašiem ir jātiek ar savām problēmām galā. Ārvalstu padomi un ārvalstu personas, kas sāk strādāt Ukrainas valdībā, nebūs tie, kas varēs mainīt šo valsti. Ukraiņiem pašiem ir tas jādara.”
Cīņai ar korupciju Ukraina izvēlējusies tādus pašus līdzekļus kā Latvija, un nupat valsts izveidojusi savu Nacionālo pretkorupcijas biroju, kam jau izvēlēts vadītājs un kur pašlaik notiek konkurss uz vakantajām izmeklētāju vietām. Plānots, ka ar laiku tiks veidota vēl viena atsevišķa iestāde – Korupcijas prevencijas aģentūra, kurā darbotos pieci cilvēki, kas korupciju novērstu laikus, nevis cīnītos ar tās sekām. Iecerēts, ka darbu jaunās institūcijas varētu sākt šī gada beigās.
Aprunājoties ar iedzīvotājiem un NVO pārstāvjiem, rodas iespaids, ka pašlaik korupcija gan ir it visur – kukuļus ņemot policisti, medmāsas un ārsti slimnīcās, tāpat valsts amatpersonas un citi.
Piemēram, Ksenija Šapovala no nevalstiskās organizācijas „Starptautiskais renesanses fonds” pētījusi situāciju veselības aprūpē:
„Veselības ministrija ir nesalaužama, kā lai pasaka - tā negrib pārmaiņas. Kad pie varas nāca pašreizējais ministrs, (jāpiebilst, ka pēdējo 20 gadu laikā mums ir bijuši 19 veselības ministri), - tad ministrijas ierēdņi darīja visu iespējamo, lai nedarītu neko. Tā ir milzīga problēma, jo, lai ko izmainītu pašā sistēmā, ir jāsāk ar atbildīgo ministriju. Izmaiņu virzību tāpat kavē ļoti spēcīgais farmācijas lobijs. Ir grūti veidot diskusiju starp veselības ministru, farmācijas nozari un iedzīvotājiem. Farmācijas nozarei ir gan nauda, gan vara, un viņi var uzpirkt ministrijas ierēdņus.”
Ukraiņi gandarīti par Latvijas palīdzību karā cietušajiem
Visi eksperti arī ir vienisprātis par to, ka nepieciešams palielināt ierēdņu algas, kas stimulētu motivāciju atteikties no kukuļiem, bet pagaidām algu palielināšanai valsts budžetā līdzekļu nav. Iedzīvotāji sūdzas par mazajām algām un pensijām, par algām pagājušajā nedēļā auto vadītāju arodbiedrība protestēja pie Kijevas domes, gandrīz ik dienu mainās valsts nacionālās valūtas – grivnas - kurss pret eiro.
Tāpat starp Latviju un Ukrainu ir izveidojusies arī plaša profila neformālā sadarbība. Piemēram, Latvijā ārstējas Ukrainas kara zonās cietušie, bet militārajā slimnīcā Odesā latviešu psihologi palīdz Ukrainas karavīriem pārvarēt psiholoģiskās traumas.
Teju ikviens iedzīvotājs uz ielas, pārdevējs veikalā vai taksometra šoferis smaida, dzirdot vārdu Latvija vai Baltija, un uzskata, ka latvieši ukraiņiem ir kā brāļi.
Radio apmeklēja arī Kijevas Sarkano Krustu, kas jau trīs reizes saņēmis kravas atbalsta sūtījumus no Rīgas. Nelielā ēka atrodas 20 minūšu gājienā no Kijevas centra, tajā strādā vairāki darbinieki, un Ukrainas valdība nedaudz palīdz arī ar finansēm, stāsta organizācijas ģenerālsekretārs Valērijs Sergovskis, tomēr ar valdības atbalstu visiem palīdzēt neesot iespējams.
„Pašlaik Ukrainas Sarkanajam Krustam visvairāk nepieciešama nauda. Ja būs nauda, varēsim vairāk palīdzēt pārvietotajām un cietušajām personām. Mēs viņiem pērkam ēdienu, higiēnas preces un apģērbu, vajadzīgs ir siltais apģērbs, jo ziema vairs nav tālu,” saka Segovskis.
Par saņemto naudu no Latvijas Kijevas Sarkanais Krusts jau iegādājies vaučerus jeb sertifikātus, kas izsniegti no konflikta zonām emigrējušajiem iedzīvotājiem, lai viņi par tiem varētu lielveikalos saņemt pārtiku. Vēl latvieši esot atsūtījuši lietotu apģērbu un iekārtas kara slimnīcām, stāsta Sergovskis.
Pēc dažām nedēļām Latvijā ieradīsies vairāki ukraiņu bērni. Jaroslavs Maļko ir projekta „No ģimenes ģimenei” idejas autors un vadītājs. Viņš kara zonās dzīvojošajiem bērniem vai bērniem, kas zaudējuši kādu no vecākiem, meklē viesģimenes Latvijā, un kopumā iespēja mēnesi dzīvot ārpus Ukrainas, Eiropā, tostarp Latvijā, bijusi jau vairāk nekā 500 bērniem, no viņiem 70 bijuši Latvijā.
„Latvija šajā programmā spēlē lielu lomu, ģimenes ir ļoti viesmīlīgas. Jūs zināt, latviešu ģimenes ir tik viesmīlīgas, tik brīnišķīgas. Kad mēs autobusā iesēdinām bērnus, viņi aizbrauc nospiesti, noraizējušies, un atbrauc atpakaļ tie bērni, kam spīd acis un kas grib dzīvot. Tie ir
bērni, kas atbrauc un izstāsta, kāda ir patiesā dzīve Eiropā. Ļoti daudzi no viņiem, kas nāk no Doņeckas vai Luhanskas apgabaliem, diemžēl dzirdēja ko negatīvu par Eiropu, bet tur viņi redzēja mīlestību, rūpes, uzmanību. Viņi atgriežas un izstāsta visiem, cik tur ir labi. Latvija un Latvijas ģimenes mums ir ļoti īpašas,” secina Maļko.
Jaroslavs arī uzsver, ukraiņiem ļoti svarīgs ir cilvēciskais atbalsts, kas nereti ir arī vairāk nekā materiālā palīdzība. Kas attiecas uz reformām valsts pārvaldē, tur Ukraina pašlaik atrodas vien tajā ceļa posmā, kur Latvija 90.gadu beigās un 2000.gadu sākumā. Un, lai gan pārmaiņas nav revolucionāras, pirmie soļi jau sperti. Ukraiņi ir izvēlējušies Eiropas vērtības.
