Uz autoceļa no Jehvi pilsētas uz Narvu atļautais ātrums ir 90 kilometriem stundā (km/h), bet Arvo ar savu „Volvo” traucas ar 118 km/h. Inspektori, kuri ātrumu kontrolē netrafaretā automašīnā, griež riņķī un brauc pakaļ. Astoņus kilometrus no Arvo ātruma atņem, jo tas fiksēts, braucot viņam pretī. Tomēr paliek 20 km/h ir virs atļautā ātruma, tātad būs sods. „Veicu apdzīšanu, tā sanāca, priekšējais uzrāva, es uzrāvu, nu, šitāds finišs!” secina Arvo.
„Pēc Igaunijas likumiem par šādu pārkāpumu sods var būt līdz 120 eiro, bet viņam nav iepriekšēju pārkāpumu, atzīst izdarīto, sods būs 40 eiro,” skaidro inspektors Eduards Blaško. Pēcāk Arvo citus mudina braukt prātīgāk: „Nesteidzieties un ievērojiet noteikumus. Nedariet tā, kā es. Dariet tā, kā likums saka.”
Bet likums Igaunijā pret ātrajiem braucējiem ir bargs: pieķerot pirmo reizi un ne ar pārāk lielu ātrumu, seko brīdinājums. Naudas sods svārstās no 12 līdz 1200 eiro, taču bargākos sodus piemēro par ļoti lielu ātrumu, kas fiksēts atkārtoti. Tāpat, pārkājot noteikumus atkārtoti, var palikt bez vadītāja apliecības.
Inspektors stāsta, ka citiem naudas ir daudz, bet viņi baidās zaudēt tiesības: „Par pārāk lielu ātrumu var palikt bez tiesībām uz trīs mēnešiem, uz pusgadu. Tas gan ietekmē. Daudziem ir nauda, bet bez tiesībām negrib palikt neviens.”
„Ja jūs visu laiku pārkāpjat, pārkāpjat un par ļoti lielu pārkāpumu saņemat ļoti mazu naudas sodu, jūs to samaksājat un darāt tā atkal. Mazi sodi neiedarbojas. Tie neliek cilvēkam aizdomāties. Bet, ja sods ir liels, tu to atcerēsies un par to domāsi vēl ilgi. Bet sods viens pats nedrīkst būt mērķis. Mērķis ir cits,” saka Idas prefektūras policijas pārstāve Annika Elma.
Mērķis ir pēc iespējas vairāk samazināt mirstību uz ceļiem. Ar plašu programmu šo jautājumu sāka risināt 2005.gadā. Atdeve jūtama tikai tagad, kad pēdējos trīs gadus letālo gadījumu skaits tiešām samazinās.
Taču pastiprināta kontrole uz ceļiem nāves gadījumus samazinot tikai par 10%, viss pārējais atkarīgs no citiem apstākļiem, tostarp labas ceļu kvalitātes, sabiedrības informēšanas un izglītošanas. Igaunijā visas asiņainās avārijas rāda un analizē televīzijā un avīzēs. Daudz rūpīgāk māca jaunos braucējus, jo lielu daļu avāriju izraisa tieši tie, kas tikko nāk no autoskolas sola.
Noteikumus māca jau bērnudārzā. Būvējot vai labojot ceļus, piesaista drošības ekspertus. Viņi iesaka, kur likt ātruma ierobežojumus un kur sadalošās joslas.
Kopš Igaunijā ieviesti lielāki sodi, daudzi brauc lēnāk, tāpēc ekipāža, kurai līdzi patruļā devās Latvijas Televīzija, apmēram gadu nav dzinusies pakaļ lielam ātruma pārkāpējiem. „Sen neesmu ķēris ātrumus 160, 170 kilometri stundā. Vasarā motociklisti uzraus, bet pārsvarā visi brauc prātīgi,” stāsta inspektors Eduards.
Kopš pagājušās nedēļas pa ātrgaitas šosejām Igaunijā atļautais braukšanas ātrums ir 110 kilometri stundā. Lielākie skrējēji esot Krievijas pilsoņi, jo netālu ir robežpilsēta Narva, un viņi skaidro, ka kavē robežas šķērsošanu. Tieši viņi arī mēdz piedāvāt kukuli, ko igauņi vairs neuzdrošinās. „Šo kameru liekam šeit. Kad pieej pie cilvēka, rokas ir brīvas. Viens, divi – atveru vāciņu un sāku filmēt. Kad Krievijas pilsoņi, par kuriem vaicājāt, piedāvā kukuli, es brīdinu – mūsu saruna tiek ierakstīta, jūs šobrīd kameras priekšā piedāvājat kukuli, un tie būs lietiskie pierādījumi,” stāsta inspektors.
Pirms desmit gadiem, kad deva startu reformām, policija veica tīrīšanu arī savās rindās. Tos, kas ņēma kukuļus, atlaida. Stingra uzraudzība un kontroles turpinās joprojām.
Arī šeit policijā ir vakances, jo alga jauniešus nevilina. Inspektori mēnesī saņem 750 eiro uz rokas. Pēc vairākiem nostrādātiem gadiem summa palielinās.
