- Lielākā, bet neoficiāla nometne
- Neatkāpjas no sapņa sākt jaunu dzīvi
- Veselības problēmas un skolas trūkums
- Nekontrolētā vidē uzplaukst arī noziedzība
- Saredz pienesumu ekonomikai
Lielākā, bet neoficiāla nometne
Pirmā pazīme, kas liecina par robežas tuvošanos, ir biežie valsts policijas posteņi. Pēdējo kilometru posmā mašīnu aptur un pārbauda trīsreiz. Kārtības sargu uzdevums ir cīnīties ar cilvēku tirgotājiem. Kā par brīnumu, nekādi dokumenti vai atļaujas netiek pārbaudītas, lai iebrauktu pašā Idomeni ciemā.
Visapkārt zaļo kviešu un saulespuķu lauki, kuros šur tur sēž, guļ vai staigā cilvēku grupiņas. Aiz lauka stiepjas gara, trokšņaina un raiba līnija ar telšu pilsētiņu. Tā ir Idomeni bēgļu un migrantu nometne – neoficiālā, bet lielākā Eiropā, kur mīt aptuveni desmit tūkstoši cilvēku.
Tur Latvijas Radio satiek nevalstiskās organizācijas “Ārsti bez robežām” koordinatoru Kristianu Reinderu.
"Te, Grieķijā, mēs redzam, ka Eiropas Savienība nerespektē un nepilda savas saistības. Saskaņā ar lēmumu, kas tika pieņemts pagājušā gada maijā, 80 tūkstošiem cilvēku jau būtu jābūt izvietotiem Eiropas valstīs. No tā tikai viens procents ir reāli izpildīts," sacīja Reinders.
Skati pašā nometnē drīzāk atgādina trešās pasaules valsti, bet nekādi ne attīstīto Eiropu.
Uz sakaltušas zemes uzslietas teltis: lielākas un stabilākas nevalstiskajām organizācijām, mazas, netīras un saulē sakarsētas – tūkstošiem parastu ģimeņu. Visa teritorija ir smagiem dūmiem tīta. Dedzina ne vien koksni, bet arī plastiku. Gandrīz pie katras telts ir vieta ugunskuram. Kam ir nauda, gatavo ēdienu paši.
Nevalstisko organizāciju piedāvāts ēdiens patīk ne visiem. “Ēdiens katru dienu šeit ir viens un tas pats – zupa un rīsi, zupa un rīsi," sacīja kāds vīrietis, "esmu šeit trīs mēnešus un piecas dienas. Mamma un tētis ir Atēnās, bet man nav naudas, lai nopirktu biļeti līdz Atēnām.”
Trīs mēnešu laikā, kopš šie cilvēki nespēj izrauties uz Eiropas ziemeļiem, nauda ir beigusies daudziem. Uzņēmīgākie sākuši meklēt kaut mazākās pelnīšanas iespējas – pārdod dārzeņus, cep arābu plāceņus.
Neatkāpjas no sapņa sākt jaunu dzīvi
Kādā teltī manāms vīrietis, kurš, turot spoguli viena rokā un šķēres – otrā, uzmanīgi cenšas apgriezt sev bārdu, blakus sagatavojis arī smaržu pudelīti. Pats angliski nerunā, sauc savu 22 gadus veco sievu. Sīrijā viņa strādājusi par bērnu audzinātāju. Tepat ir viņu pusotru gadu vecā meitiņa, basām kājiņām pa zemes grīdu staigā viņas gadu vecākais brālītis. Tāpat kā vairums citu arī šī ģimene šeit dzīvo jau trīs mēnešus.
Ģimenes galva parāda nosacītu vannasistabu. Tā ir viena savrup stāvoša telts ar dažiem spaiņiem, šampūnu un ziepēm. Vīrietis rāda – kad uzsilda ūdeni dzelzs spainī uz ugunskura, tad iet mazgāt bērnus un mazgāties pats.
Jautāta, kāpēc ģimene negrib doties oficiālajā nometnē, kur apstākļi tomēr nav tik nežēlīgi, sieviete skaidro: “Mēs nevēlamies nometni, tur ir slikti.”
Atstāt šo vāji pārvaldīto vietu daudziem no tur esošajiem migrantiem un bēgļiem nozīmētu atkāpties no sava sapņa sākt jaunu dzīvi Eiropā.
Kas notiks oficiālajos uzturēšanas centros, cik ilgi būs jāgaida, lai tiktu ārā no Grieķijas, vai viņi netiks izraidīti atpakaļ – šīs bailes liek tūkstošiem sakost zobus un gaidīt brīnumu.
Apvienoto nāciju organizācijas (ANO) Bēgļu aģentūras aizsardzības speciāliste Elodi Lemala saka, ka kopš 25.marta organizācija palīdzējusi pārvest kopumā aptuveni trīs tūkstošus cilvēku no Idomeni uz valsts pārvaldītiem centriem. Viņa arī skaidro, kāpēc nometnes iemītnieki vēlas palikt šeit: "Šiem cilvēkiem tā nav tikai vietas maiņa, viņi vēlas virzīties uz priekšu. Diemžēl patvēruma sistēma nestrādā tā, kā vajadzētu. Lai lūgtu patvērumu Grieķijā, nepieciešams reģistrēties ar "Skype" palīdzību, bet "Skype" sistēma nestrādā. Viņi vēlas ne tikai labākus dzīves nosacījumus, bet arī atrisināt savu problēmu. Un tam vajadzētu atrisināt jautājumu ar pirmatnējo reģistrāciju."
Veselības problēmas un skolas trūkums
Dzīve zem klajas debess un mēnešiem ieilgusī neziņa par savu nākotni atspoguļojas Idomeni migrantu kopienas veselības stāvoklī. Kā stāsta nevalstiskas organizācijas “Ārsti bez robežām” medicīniskā centra darbiniece Žoljēna Kolpērta, pacienti aizvien biežāk cieš no galvassāpēm, saasinās tādas hroniskas slimības kā astma un diabēts, mātes jautā par zīdaiņu barošanu un vakcināciju. Ir gadījumi, kad nepieciešami papildu izmeklējumi, ko nav iespējams veikt šajos apstākļos.
Kā akūtu problēmu Žoljēna Kolpērta izceļ cilvēkus ar psihiskiem traucējumiem: "Parasti cilvēkus ar garīgām slimībām atved viņu tuvinieki, kas ir uztraukušies par viņiem. Šādiem pacientiem ir ārkārtīgi grūti sniegt atbilstošu aprūpi. Turklāt Idomeni vide noteikti nav viņiem piemērota, jo ārējie impulsi provocē satraukumu un krīzi."
Pirms divām nedēļām ārstiem nācās turpat nometnē pat pieņemt dzemdības. Par laimi, bērniņš piedzimis sveiks un vesels, taču problēmas sākās ar reģistrācijas dokumentiem.
Tipiskas skolas vai pirmsskolas izglītības nometnē, protams, nav nodrošinātas. Tomēr ir tā saucamais Idomeni kultūras centrs. To pēc savas iniciatīvas pirms mēneša atvēruši divi spāņu jaunieši, kas atraduši finansējumu un paši uzbūvējuši lielu telti mācībām. Tajā nav galdu, krēslu vietā – zemi ar segu pārklāti soli, toties ir tāfele un skolotāji, kas pasniedz bērniem un pieaugušajiem matemātiku, angļu, spāņu, grieķu valodas. Paši bēgļi, kas ir skolotāji, pasniedz arābu valodu.
Kā stāsta brīvprātīgais Idomeni kultūras centrā Deniels Gei Peres, mācības kļūst aizvien populārākas iedzīvotāju vidū. Šobrīd te ir vairāk nekā 180 audzēkņi. "No rīta te ir mācības bērniem. Viņi nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm, tad mācās, apgūst matemātiku un gramatiku. Bērni saņem brokastis un pusdienas. Pēcpusdienā nāk mācīties pieaugušie. Pēc stundām viņi saņem augļus. Mēs piedāvājam nedaudz no visa – mācības, aktivitātes un pārtiku," stāstīja brīvprātīgais.
Sešpadsmitgadīgais bēglis no Sīrijas Ahmats kopā ar draugiem laiž vēja pūķi. Ieradies no Sīrijas ar savu 22 gadus veco māsu un mazo māsasdēlu, Ahmats stāsta, cik grūti bijis tikt līdz Grieķijai. Viņš sakrusto rodas, rādot, ka Turcijā viņus arestējuši, un saka, ka viņu ar kājām situši divi policisti. Lai gan grieķi esot labsirdīgi pret viņiem, Idomeni esot vēl sliktāk nekā Sīrijā.
“Te mēs mirstam lēni, lēni. Sīrijā mirst ātri. Sīrijā mirst labi. Te nav labi, mirstam lēni, lēni,” teica puisis.
Nekontrolētā vidē uzplaukst arī noziedzība
Izdzīvot tur katrs cenšas kā var. It visur ceļa malā, pat pie būdiņām ar uzrakstu “Grieķijas policija/Frontex” sēž vīrieši, kas tirgo cigaretes. Cena – divarpus eiro par paku. Saskaņā ar mediju ziņām, nometnē plaukst arī citu veidu krimināls rūpals - tirdzniecība ar cilvēkiem un narkotikām, sievietes piespiež nodarboties ar prostitūciju. Nevalstiskās organizācijas ziņo par vardarbības problēmām ģimenēs.
Policijas klātbūtnei šajā nometne ir visai nosacīta loma – tā iesaistās atklāta konflikta gadījumos vai kad satrakots pūlis sāk apdraudēt dzeloņdrātīm aizsargātu robežu ar Maķedoniju.
Tā notika arī pagājušajā nedēļā, kad divsimt migrantu un bēgļu grupa centās pārraut policijas bloku, stumjot tukšu vilciena vagonu pa sliedēm. Policija reaģēja ātri, izmantojot asaru gāzi.
Tā kā migrantu ir daudz, bet kontroles maz, izveidojušās noziedznieku grupas, kas uzdarbojas ārpus telšu pilsētiņas. Pēc palīdzības lūdz Idomeni vietējās pašvaldības vadītāja Ksantula Supli. Dzīve 120 ciemata iedzīvotājiem kļuvusi neciešama.
"Mēs lūdzam nekavējoties atbrīvot Idomeni no bēgļiem un migrantiem. Iemesls vienkāršs – viņi esot izraisījuši pārāk daudz problēmu mūsu iedzīvotājiem. Ielaužas mūsu mājās, iebrūk mūsu pagalmos, apzog, izposta ciema kapus, terorizē iedzīvotājus. Viņi ir ielauzušies kapu teritorijā, sasituši marmora plāksnes, krustus, nozaguši sveces. Pagājušajā nedēļā tika izpostīts piemineklis pagasta skolas pagalmā. Tas bija piemineklis apglabātajam te pirmajam skolas skolotājam. Pieminekli salauza, izraka miruša cilvēka kaulus," stāstīja Supli.
Pagasta vadītāja arī atgādina, ka telšu pilsētiņas dēļ jau vairāk nekā divus mēnešus ir slēgta dzelzceļa vilcienu kustība un tā dēļ valstij līdz šim brīdim nodarīti zaudējumi sešu miljonu eiro vērtībā.
Saredz pienesumu ekonomikai
Tomēr daudzus Grieķijas uzņēmējus priecē migrantu pūļi, kas šķērso valsti. Tostarp kādas ielu ēstuves vadītāja Olga Maragaki, kas savu ģimenes biznesu vada pilsētiņā desmit kilometru attālumā no Idomeni.
"Mūsu rajons piedzīvoja ekonomiski pacēlumu. Ja agrāk bija daudz bezdarbnieku, tad tagad ļoti daudzi strādā nevalstiskajās organizācijās, tādās kā “Ārsti bez robežām”, “Glābiet bērnus”.
Visi šie veikali, lielveikali, ēdnīcas un kafejnīcas – visi pelna uz tā rēķina. Viesnīcās dzīvo nevalstisko organizāciju darbinieki un žurnālisti. Daudzi migranti un bēgļi vēl tic, ka robežas tiks atvērtas, viņiem ir nauda, ko tērē.
Kad nāks apziņa, ka robežas netiks atvērtas, tad mums sāksies problēmas."
Daudzi grieķi cenšas palīdzēt bēgļu gaitās nonākušajiem. Palīdzēt nevis vārdos, bet praksē. Tostarp Nikoss no Salonikiem, kurš savās mājās uzņēma divas sīriešu ģimenes - viena ar trīs bērniem, otra ar vienu. Mazākais devies bēgļu gaitās desmit dienas pēc piedzimšanas, jo ģimenes māja tika izpostīta bombardēšanas laikā. Nikoss stāsta, ka viesiem arī viņa ģimenes locekļi pieķērās ar visu sirdi. Viņa tēvs pediatrs nācis pārbaudīt bērnu stāvokli. Meitenītei karš izraisījis psiholoģisko traumu, kas atspoguļojās arī veselībā.
Jautāts, vai nebaidījās atvērt savas mājas durvis svešiem cilvēkiem, Nikoss atbild: "Šie cilvēki bija ārkārtīgi pieklājīgi un pateicīgi par tām nedaudzām dienām un stundām, kad viņi varēja atkal sajusties kā cilvēki. Viņi varēja nomazgāties, paēst kā cilvēki, bērni varēja paspēlēties. Viņi domāja turpināt ceļu, bet ,tā kā maziem bērniem bija grūti turpināt ceļu, vecāki nolēma palikt vismaz uz laiku tepat Grieķijā un strādāt šeit. Bērni sāks iet skolā un bērnudārzā, lai sāktu jaunu dzīvi.”
Nikoss uzsver to, ka viņa uzņemtie bēgļi ir izglītoti. Vienā gadījumā ģimenei Sīrijā piederēja maizes ceptuve, otrā ģimenē vīrs strādājis par advokātu un sieviete par ekonomisti.
Daudzi bēgļi spēs atrast sev jaunu māju Eiropā, sniedzot vērtīgu pienesumu sabiedrībai un ekonomikai – par to ir pārliecināta ANO Bēgļu aģentūras komunikāciju speciāliste, latviete Liene Veide. Aprīlī viņa divas nedēļas strādāja Idomeni nometnē un neslēpj, ka tur redzētais ļoti sarūgtināja. Tomēr atgādina, ka slikti apstākļi, kuros atrodas cilvēki, nenozīmē, ka viņi visi ir nabadzīgi un neizglītoti.
“Viņi tiešām ir tādi paši cilvēki kā mēs. Tas nav tā, ka viņi ir pilnīgi neizglītoti, slinki un neieinteresēti. Patiesībā viņu galvenais mērķis ir nonākt drošā vietā, kur nedraud dzīvības briesmas ne viņiem, ne viņu ģimenēm. Un, otrkārt, sākt pastāvēt pašiem par sevi un integrēties. Protams, integrācija nav iespējama, ja ir absolūti noraidoša attieksme no valsts.
Svarīgi aptvert – ja rāda cilvēkus, kas bezmaz vai sēž dubļu bedrē, teltī un pusnetīrās drēbēs, tas nenozīmē, ka viņi nav izglītoti. Mēs jebkurš varam nonākt tādā pašā situācijā un izskatīsimies tikpat nožēlojami vai vēl bēdīgāk,” saka Veide.
Latvijas sabiedrībai viņa novēl to pašu, ko citu Eiropas tautu pārstāvjiem: atvērt savas sirdis un paskatīties uz bēgļiem no cita skatupunkta.
