1986.gada 26.aprīļa vakarā gan nevienas televīzijas ziņas nesākās ar vēsti par notikušo traģēdiju. Padomju Savienības vadība notikušo centās slēpt un to, ka noticis negadījums, atzina tikai tad, kad paskaidrojumus pieprasīja Zviedrija. Tur 28.aprīlī tika konstatēts radioaktīvs piesārņojums un noteikts, ka tas nācis no PSRS rietumiem.
Radioaktīvo daļiņu mākonis piesārņoja lielas teritorijas Ukrainā, Baltkrievijā, Krievijā un citur Eiropā. Seku likvidēšanai tika mobilizēti 600 tūkstoši cilvēku.
30 kilometrus ap kādreizējo Černobiļas atomelektrostaciju joprojām ir slēgtā zona. Radioaktivitātes dēļ. Tur var iebraukt vienīgi ar īpašām atļaujām. Šoreiz braucēji ir dažādu valstu pilsoņi, kuri pirms 30 gadiem palīdzēja likvidēt pasaulē lielākās civilās kodolkatastrofas sekas, arī no Latvijas.
Atomelektrostacijas ceturtais reaktors pirms 30 gadiem lika nodrebēt cilvēcei. Pēc eksplozijas un ugunsgrēka, kas ilga desmit dienas, avārijas seku likvidētāji virs tā uzbūvēja sarkofāgu no betona un metāla. Būvēja steigā un ar daudziem defektiem.
Pašlaik sarkofāgs ir avārijas stāvoklī - tajā ir plaisas, kas palielinās. Virs eksplodējušā reaktora radiācija joprojām ir tik spēcīga, ka jauno pārsegu būvē nostāk. Kad milzīgā arka būs gatava, to uzbīdīs uz reaktora.
Kopējas būves izmaksas sasniegs divus miljardus eiro. Galvenie naudas devēji ir Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Eiropas Komisija, ASV un Japāna. Tiek solīts, ka jaunais sarkofāgs sargās vismaz 100 gadus. Tam vajadzētu būt gatavam nākamgad. Bet vēl pietrūkst apmēram 100 miljoni eiro.
Turpat blakus top moderna kodolatkritumu glabātava. “Tas, ko mūsu cilvēciņi izdarījuši, atdodot dzīvības… Lai netīrumi neiet plašumā, paliek šeit un ar to tiek strādāts. Par to ir prieks,” saka avārijas seku likvidētājs Ilmārs Kalniņš.
Černobiļas atomstacijas teritorijā joprojām strādā 2600 cilvēku. Lai visas nāvējošās iekārtas stacijā pilnībā demontētu un droši noglabātu, vajadzīgi vēl vismaz 50 gadi.
Avārijas brīdī tika celts atomelektrostacijas piektais reaktors, un celtņi tā arī palika sastinguši. “Šis skats vienmēr man rada emocijas, arī šoreiz, kad otro reizi to redzu.
Šis ir mūsu pašu paaudzes laikā radīts templis cilvēka paviršībai,” saka avārijas seku likvidētājs, eksprezidents Valdis Zatlers.
Pripete, kas atrodas četrus kilometrus no Černobiļas, pirms 30 gadiem bija viena no jaunākajām un skaistākajām Ukrainas pilsētām. Tur dzīvoja 50 tūkstoši cilvēku, galvenokārt atomelektrostacijas darbinieki. Iedzīvotājus izveda 36 stundas pēc kodolkatastrofas. Pripete pārvērtas par spoku pilsētu, un ukraiņi to dēvē arī par mūsdienu Pompejiem.
“Eiropa nodrebēja. Pasaule izjuta nedrošību, uztraucās. Mēs bijām aculiecinieki. Mēs redzējām, kā cilvēki gāja nāvē, lai glābtu citu dzīvības. Liktenis bija lēmis, ka es 27.aprīlī biju Pripetē. Es redzēju, kā cilvēki sēdās autobusos, dziedāja dziesmas. Neviens nedomāja, ka pamet mājas uz mūžu. Viņi bija pārliecināti, ka drīz atgriezīsies. Nebija patiesas informācijas par katastrofu,” saka bijušais Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks.
Valērijs Makarenko tolaik bija Ukrainas televīzijas žurnālists. Vienīgais reportieris, kuram bija tiesības piedalīties padomju valdības sēdēs, kur sprieda par kodolkatastrofas seku likvidēšanu, un filmēt darbus pie reaktora. “Mums deva 20 sekundes. Bet tik īsā laikā nevaru safilmēt visu, ko gribu. Cilvēki tur strādāja tikai 15 sekundes vai citi 30 sekundes. Kamēr nomainās divas maiņas, man bija jāpaspēj uzfilmēt. Tā reizēm nācās saņemt lielu radiācijas dozu. Bet ko darīt, tāda profesija – reportieris. Citādi jūs neredzētu nevienu kadru no tā, ko tagad redzat hronikās,” saka Makarenko.
Viņš Pripetē uzgājis trīsstāvu māju, kurās ir klavieres: “Katru reizi, kad es atbraucu, es spēlēju klavieres. Mirušajā pilsētā skanēja dzīva mūzika. Šopēnu galvenokārt spēlēju.”
