Tas, ka nelaime briest, bija jūtams jau sen, un par to liecina vairākas lietas. Vispirms tas, cik atvērtā un līdz ar to neaizsargātā vidē dzīvojam un ka par to runā jau gadiem un nekas īsti nemainās. Beļģija ir ļoti atvērta ārzemniekiem, iebraucējiem, un līdz ar to tur ikviens ienācējs no malas var īsā laikā atrast vietu, domubiedrus un nodibināt pats savu mazāk vai vairāk komfortablo dzīvi.
Otrkārt, Beļģija pati ir sadrumstalota. Tā ir kopienu valsts, kurā ir franču un flāmu kopiena, kā arī pavisam maza vāciešu sabiedrība pie robežas. Tā ir valsts ar ārkārtīgi sarežģītu un saskaldītu administratīvo uzbūvi, institūcijām, kas savā starpā nesarunājas, policijas iecirkņus dažādajos reģionos ieskaitot. Tāpat arī milzīga birokrātija, kas kā milzīgs liels kuģis mēģina izgriezties šauros ūdeņos, ļoti bieži nepamanot un pārbraucot pāri dažādiem ārkārtīgi būtiskiem zemviļņu brīdinājumiem.
Beļģijā dzīvo ārkārtīgi liels nereģistrētu cilvēku skaits, tādu, kuri mīt valstī bez dokumentiem un par viņiem neviens nezina. Tagad daudz kas ir mainījies, bet pirms vairākiem gadiem ierasties un nozust no varas iestāžu acīm bija ļoti vienkārši. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kas ļāvis Beļģijā mājvietu atrast un savas saknes ielaist dažādiem ekstrēmisma sludinātājiem, kas te bāzējas jau gadiem. Par teroraktiem, ko grasās rīkot šādi ekstrēmisti un viņu savervēti cilvēki, dzirdēts jau 2003.gadā. Vēl pirms pieciem vai sešiem gadiem kādā intervijā Beļģijas drošības dienesta vadītājs sacīja, ka visnedrošākās vietas Briselē ir metro stacijas Eiropas Savienības iestāžu rajonā, jo tas ir pārticis, mierīgs, dažādu Eiropas valstu pilsoņu pilns rajons. Un tad arvien vairāk krājās ziņas par teroraktiem Madridē, Londonā, Parīzē.
Pēc Parīzes teroraktiem, kad atklājās, ka lielākā daļa no teroristiem bija dzīvojuši Briselē, likās, ka valdība gādājusi par papildu drošību. Arī karavīru ielās kļuva vairāk - biežāk varēja redzēt viņus patrulējām un braucam armijas automašīnās cauri pilsētai. Šī daļēji militārā atmosfēra bija visu laiku klātesoša un likās arī iedrošinoša.
Mālbēkas metro stacijā, kur notika sprādziens, karavīri nedežūrēja, jo tā bija salīdzinoši mazāk stratēģiska, taču starptautiskajā lidostā gan. Ielās uzrunātie cilvēki tagad, kamēr dzīst šoka rētas, netiecas nevienu atbildīgo vainot, sakot, ka pie katras staba policistu pielikt nevar.
Taču jautājums, ko uzdod mediji, ir - kas ir tas būtiskais, ko garām palaiduši drošības dienesti. Arī tad, kad bija iepriekšējās augstākā terorisma līmeņa dienas, bija ļoti daudz diskusiju par to, vai valstī pietiek drošības struktūru darbinieku, kas pārvalda arābu valodu un varētu iefiltrēties vajadzīgajos tīklos, un vai flāmu un valoņu reģionu policijas starpā ir pietiekama sadarbība.
Nelaime ir tik liela, ka ar valdības maiņu pagaidām neviens nesteidzas, lai neradītu vēl lielāku haosu. Taču šis ir milzīgs cirtiens Beļģijas drošības sistēmai.
Vēl pirms šiem teroraktiem bija cilvēki, kuri pārstāja vai centās nebraukt ar sabiedrisko transportu, īpaši ar metro. Bet, protams, lielākā daļa savā dzīvesveidā nemainīja neko, turpināja braukt, pārvietoties un dzīvot. Īpaši pēc tam, kad pienāca ziņas, ka ir notverts ilgi meklētais, Parīzes slaktiņos apsūdzētais Salahs Abdeslams, šķita, ka pasaule ir kļuvusi mazliet drošāka. Bet izrādījās – pilnīgi otrādi.
Pašā Briselē vismaz uz laiku karavīru ielās kļuva vairāk un arī notiek biežākas pārbaudes sabiedriskā transporta vietās, piemēram, kontrolē somas pie dzelzceļa stacijām. Briseles starptautiskajā lidostā vēl pirms ieejas plāno ieviest skenerus un pārbaudes, kas atgādina lidostas konfliktu valstīs, piemēram, Mali, Afganistānā. Tādā gadījumā uz lidostu būs jādodas krietni agrāk.
Un, protams, šis būs mudinājums Beļģijai un Eiropai ātrāk rīkoties, lai savienotu drošības dienestu datu bāzes un saslēgtos tīklā, neļaujot teroristiem no tiem izslīdēt. Beļģijas drošības sistēmai būs stingrāk jāizturas pret cilvēkiem, kas jau ir policijas uzmanības lokā, jo arī pēdējie Briseles spridzinātāji ir bijuši sarakstos.
