Ziemeļreina-Vestfālene ir Vācijas federālā zeme valsts ziemeļrietumos pie robežas ar Beļģiju un Nīderlandi. Absolūtajos skaitļos Ziemeļreina-Vestfālene uzņem vairāk bēgļu nekā jebkura cita federālā zeme Vācijā. Gandrīz katru nakti no Bavārijas un Austrijas bēgļu sadales punktos Dortmundē un Diseldorfā pienāk vilcieni ar bēgļiem.
Kaimiņpilsētām Dortmundei un Diseldorfai palīgā nesen nākusi arī Ķelne. Laukumā pie modernās Ķelnes-Bonnas lidostas, nomaļus no lidostas viesu acīm, uzslietas divas ap tūkstoš kvadrātmetru plašas teltis. Tur novietotas arī vairākas konteinertipa mājiņas un uzstādīts ap sešdesmit tualešu.
Šis klajums pie lidostas ir pieturvieta, kurā, pēc garā ceļa izkāpuši no vilciena, bēgļi var ieturēt maltīti, saņemt medicīnisko palīdzību un uz pāris stundām atpūsties. Tālāk viņi tiek sadalīti un ar autobusiem izvadāti pa bēgļu mītnēm pašvaldībās.
Katru vilcienu sagaida ap simt brīvprātīgo. Viņu vidū arābu, urdu, dari, farsi, kurdu un citu valodu tulki. Daļa no viņiem ir cilvēki, kas paši reiz Vācijā ieradušies kā bēgļi un tagad vēlas palīdzēt saviem tautiešiem.
Kā stāsta Ķelnes pilsētas pārstāvji, paši bēgļi visaugstāk vērtē trīs labierīcības, kas pieejamas šajā “pieturvietā”. Tās ir viedtālruņu uzlādes punkts, lūgšanu telpa un, protams, bezvadu internets.
Pēdējās nedēļās Vācijā gan ir noticis daudz pārmaiņu. Ir mainījusies gan politikas, gan sabiedrības attieksme pret bēgļu uzņemšanu. Tā ir kļuvusi skeptiskāka. Atskan prasījumi pēc kārtības un kontroles atjaunošanas.
Atsaucoties uz šiem aicinājumiem, kārtības patiesi kļūst vairāk. Ir atjaunota robežkontrole uz Vācijas un Austrijas robežas. Vācijas iekšlietu ministrs ir ierosinājis atvieglot bēgļu izraidīšanas procedūru.
Ir mazinājusies kancleres Angelas Merkeles popularitāte. Viņas vienpersoniskais ielūgums bēgļiem no Ungārijas ierasties Vācijā arvien biežāk tiek nopelts kā pārsteidzīgs.
Eiropas Komisija ir sākusi pārkāpumu procedūras pret valstīm, kas lauzušas Dublinas līgumu, un viena no grēciniecēm ir tieši Vācija. Tāpat kā Itālija, Grieķija un Ungārija, tā ļāvusi bēgļiem nereģistrētiem doties tālāk, kur vien viņi vēlas.
Bavārijā, pastiprinoties policijas kontrolēm, pieaudzis reģistrēto bēgļu skaits. Taču arī tiem, kuri vēlas Vācijā iekļūt paslepus, nav grūti to izdarīt. Tam nav oficiāla apstiprinājuma, taču, iespējams, ka tieši Austrijas iestādes ir tās, kas dala bēgļiem kartes ar pamācībām, kā apiet robežkontroli, šķērsojot robežu tās zaļajā zonā.
Arī šodien, tieši tāpat kā pirms pāris nedēļām, bēgļu sagaidītājiem Ziemeļreinā-Vestfālenē nav ne jausmas, vai vilcienos atbraukušie bēgļi jau ir reģistrēti, vai nodevuši pirkstu nospiedumus un no kurām valstīm viņi īsti nāk.
Tāpat kā agrāk bēgļiem faktiski ir brīvs ceļš uz jebkuru vietu vai valsti, uz kuru viņi vēlētos tālāk doties, kad tikuši paēdināti un padzirdīti. Daudzi to arī izmanto.
Dažkārt tieši bēgļu nepārvaramā vēlme doties uz kādu konkrētu vietu, kur jau dzīvo radinieki vai draugi, ir iemesls, kādēļ vilcieni no Bavārijas ceļā pavada divpadsmit vai piecpadsmit stundu, lai gan attālums būtu mērojams piecās stundās.
Lai panāktu, ka vilciens apstājas tieši vajadzīgajā vietā, bēgļi mēdz noraut avārijas bremžu rokturi. Tā tas vairs nedrīkst turpināties, nesen izteicās Vācijas iekšlietu ministrs Tomass de Mezjērs.
Ja neizdosies atjaunot kārtību, tad esot risks valdībai pazaudēt sabiedrības uzticību.
Taču, lai vai kādi turpmākie lēmumi tiktu pieņemti, nekas tik drīz nemainīsies tajā ziņā, ka bēgļi, kas ieradušies Vācijā, ir tikpat kā neizpētīta grupa. Tāpēc, runājot par iebraucēju integrācijas stratēģiju, intervijās gan no politiķiem, gan pētniekiem bieži atskan frāze: "Mums ir par maz informācijas". Turklāt situācija joprojām mainās, tādēļ plānot jebkādus integrācijas pasākumus ir ļoti sarežģīti.
Bēgļi ir ne tikai neizpētīta – tā ir arī ārkārtīgi mobila grupa. Cilvēkiem, kuri ir pametuši visu savā dzimtenē un, mērojot tūkstošiem kilometru, ieradušies Eiropā, vienīgā piesaiste ir radinieku tīkli. Ja tādu nav, tad nav nekā, kas varētu viņus saistīt pie noteiktas pilsētas vai valsts.
Kā stāsta migrācijas pētnieks Johens Oltmers, nav skaidru ziņu pat par migrācijas procesiem Vācijas iekšienē. Cik no tiem, kuri sākotnēji izmitināti Vācijas austrumos, kur ir vairāk brīvu dzīvokļu un ēku, jau dzīvo Rietumos, kur ir labāka ekonomiskā situācija.
Ārvalstu presē par norisēm Vācijā var izlasīt dažādas versijas. Piemēram, Vācijas valdība, tērējot miljardus bēgļu uzņemšanai un uzturēšanai, īstenojot “ekonomikas sildīšanas” programmu. Šī nauda nonāk pie būvuzņēmējiem, kuriem jāceļ jaunas ēkas iebraucēju izmitināšanai, pie pārtikas ražotājiem, kuriem bēgļi jāēdina.
Tātad tas nozīmē, ka Vācija beidzot sper soli, uz kuru to jau sen mudinājuši Eiropas partneri: stimulēt iekšējo patēriņu. Tāpat ir versijas, ka bēgļu uzņemšana ir gudra stratēģija, lai atjaunotu novecojušos Vācijas darbaspēka resursus.
Pat ja iekšējais patēriņš, valstī ierodoties simtiem tūkstošu bēgļu, patiesi aug, un nav izslēgts, ka daudzi no iebraukušajiem nākotnē cels valsts ekonomiku, piedēvēt Vācijas politiķiem tik tālredzīgu plānošanas spēju ir pārāk liels gods.
Ja bēgļi nesīs ekonomisku labumu, tā būs sagadīšanās un pielikto pūļu rezultāts, uz notikumiem reaģējot, nevis tos plānojot. Lēmums uzaicināt bēgļus no Ungārijas bija emocionāls, nevis kalkulēts lēmums.
Un tomēr – ir skaidrs, ka Vācija jau tagad ir ieguvusi kāda cita veida kapitālu. Lai gan iemantojusi Austrumeiropas partneru skepsi, citur pasaulē, piemēram, ASV vai Izraēlā Vācija bauda apbrīnu. Kanclere, kuru vēl nupat Grieķijas un citu valstu medijos kariķēja, piezīmējot Hitlera ūsiņas, tagad tiek attēlota kā māte Terēze.
Vēl pirms pāris mēnešiem ārvalstu mediju ziņu virsrakstos, vēstot par bēgļu pieplūdumu Vācijā, dominēja degošas bēgļu mītnes un labējo radikāļu demonstrācijas. Šodien fotogrāfijās ir vācieši, kuri bēgļiem pasniedz ūdeni, klāj galdus un apsveic dzelzceļa stacijās. Tas nenozīmē, ka trūkst skeptiķu. To ir daudz, taču tie savās bažās dalās sociālo tīklu ierakstos, vairs ne akcijās un gājienos.
