Īstenības izteiksme 15 minūtēs

C hepatīta programmas pirmie rezultāti: zāles akūtiem gadījumiem, daudziem atsaka

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Valsts aizsardzības mācību Latvijā apgūst 13 skolās

Bēgļu problēmas dēļ Grieķija ir uz haosa un ārkārtas stāvokļa robežas

SPECIĀLI no Atēnām: Bēgļu odisejā Grieķija uz haosa un ārkārtas stāvokļa robežas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Kopš gada sākuma Grieķijā iebraukuši aptuveni 120 tūkstoši bēgļu un migrantu. Katru dienu šis skaits palielinās par pusotru līdz diviem tūkstošiem cilvēku. Taču jau vairāk nekā nedēļu grieķu ziemeļu kaimiņvalstis tur savas robežas tikpat kā slēgtas, stingro kontroli iziet vien daži simti bēgļu dienā. Pārējie - šobrīd tie ir vairāki desmiti tūkstoši cilvēku - paliek grieķu zemē,  bieži vien uz zemes vārda tiešajā nozīmē, jo vietas bēgļu izvietošanas centros nepietiek.

Galamērķis aiz Grieķijas robežām

Pirejas osta ir lielākā osta Grieķijā un galapunkts daudziem prāmjiem, kas savieno salas Egejas jūrā ar valsts kontinentālo daļu. Tieši tur katru dienu no prāmjiem izkāpj aptuveni divi tūkstoši bēgļu un migrantu. Iebraucējiem jau paveicies, jo spējuši veiksmīgi pārvarēt bīstamo jūras ceļu no Turcijas krastiem līdz grieķu salām.

Taču tad veiksme arī beidzas. Tālāk bēgļiem nav, kur doties. Grieķu varas iestādes piedāvā aizvest līdz bēgļu izvietošanas nometnēm. Vietas, lai arī ierobežotā daudzumā, tomēr pieejamas. Taču migranti nevēlas aizkavēties Grieķijā. Viņu galamērķis ir Eiropas pārticīgās valstis.

To sarunā ar Latvijas Radio apliecina arī Peramas pašvaldības mērs Jannis Lagudakis, kura pārvaldītajā teritorijā ir bēgļu uzturēšanas centrs “Shisto”.

“Mēs redzam, ka šie cilvēki nevēlas palikt šajā centrā. Pirmkārt, viņi redz dzeloņdrātis un žogus. Otrkārt, tas, ka šī ir bijusī militārā nometne. Iespējams, tas viņiem atgādina piedzīvoto un rada bailes. Pašā pirmajā dienā ievērojams skaits cilvēku paēda un devās prom. Citi paēda un palika uz nakšņošanu. Un nākamajā rītā bija organizēti piecēlušies un devušies prom. Viņi jūtas ieslodzīti. Un tam nav saistības ar centru, bet gan ar galamērķi. Viņi vēlas doties uz Maķedoniju  un tālāk uz izvēlēto valsti," saka pašvaldības vadītājs.

Taču par ceļu Eiropā pašreiz runa var būt vienīgi vēlējuma izteiksmē. Īstenības izteiksmē bēgļu jautājums sašķēlis Eiropas valstis. Austrija, Serbija, Horvātija, Slovēnija un Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija ir noskaņotas uzņemt bēgļus pēc maksimāli stingriem kritērijiem un ierobežotā daudzumā – vien dažus simtus cilvēkus dienā. Tikai ar pasēm. Tikai Sīrijas un Irākas bēgļus, lai gan otra lielākā bēgļu grupa nāk no Afganistānas.

Grieķijas ziemeļos robežas tuvumā atrodas septiņi tūkstoši bēgļu. Bet katru minūti valstī ieplūst aizvien jaunas bēgļu grupas.

“Ja Eiropas Savienības ietvaros ir valstis, kas neīsteno Eiropas iestāžu lēmumus, tas nozīmē, ka Eiropā ir problēma. Vienotā Eiropa pēc būtības neeksistē. Nedz Ungārija, nedz Austrija, Slovēnija, Holande vai jebkāda cita valsts nevar ignorēt centrāli pieņemtos lēmumus. Tas apdraud visu šo konstrukciju, ko sauc par Eiropas Savienību,” saka Lagudakis.

 

Nepietiek ne vietas, ne palīgu

Kamēr problēmas nav atrisinātas starpvalstu līmenī, simtiem cilvēku paliek iesprostoti plašajā Pirejas ostas teritorijā. Veselas ģimenes izvietotas uz grīdas, paklājuši kādu kartona gabalu vai labākajā gadījumā segu.

Pie tualetēm izveidojusies gara rinda, ko uzrauga koordinatori. Pilnīgi visur – uz augiem, žogiem un pat kravas mašīnu malām – žāvējas veļa. Pirms dažām stundām izklaidēt bērnus ieradās blakus esošās skolas audzēkņi. Uz grīdas aplītī sēž bērni, puiši uz baltām lapām zīmē mājas, meitenes – sirsniņas… 

Latvijas Radio iepazīstas ar kādu studenti vārdā Soņa, kas atbraukusi no Vācijas. Kopā ar citiem brīvprātīgajiem no Šveices atbalsta organizācijas viņa izdala cilvēkiem ūdeni, tēju vai ēdienu, palīdz gatavot ēst vai tīrīt telpas. “Te ir vairāk jāstrādā, nekā es biju domājusi. Pagājušajā naktī prāmis pietauvojās pusnaktī, un mēs strādājām līdz pulkstenis trijiem naktī. Savukārt sešos no rīta jau bija jāceļas. Ostā trūkst telpu bēgļu izvietošanai. Robežas ir slēgtas, atbrauc autobusi cilvēku pārvešanai uz nometnēm, taču arī tās ir pārpildītas. Nē, šeit nepietiek vietas un arī darbinieku. Šobrīd ostā tiešām nav viegli,” stāsta Soņa.

Vācu studente saka, ka bēgļu uzņemšana Eiropas valstīm būs nopietns pārbaudījums. Galvenokārt tam, cik saticīgi spēs sadzīvot tik atšķirīgu kultūru pārstāvji. Jauniete arī neslēpj prieku par notiekošo: “Esmu laimīga, ka beidzot šie cilvēki ienāk Eiropā, jo tagad mēs redzam, ko darām šajās valstīs naftas dēļ.  Tagad viņi ir mūsu durvju priekšā, un mēs nevaram to noliegt. Tagad mēs sastopamies ar sekām, ko esam izraisījuši, uzsākot karu šajās valstīs. Tā kā šajā ziņā, jā, priecājos to redzēt, lai gan, protams, ir skumji novērot cilvēkus, kas ir spiesti atstāt savas dzimtās mājas.”

 

“Situācija ir briesmīga. Grieķija grimst.”

Daudzi no iebraucējiem nerunā angliski vai pārzina valodu vāji. Taču šī ir vienīgā saziņas iespēja ar palīdzības sniedzējiem. Tulku, kas pārzinātu arābu valodu, tur nav. Valodas barjera apgrūtina darbu arī ārstiem no labdarības organizācijām, kas sniedz medicīnisku palīdzību. It īpaši tā ir vajadzīga bērniem - daudzi mazuļi neiztur grūtos apstākļus un sāk slimot.

Palīdzību cilvēkiem sniedz ārkārtīgi liels skaits vietējo brīvprātīgo. Viņu starpā ir arī Marija, kas sastapta blīvā cilvēku pūlī, izdalot paketes ar bērnu autiņiem. Vien dažu minūšu laikā krājumi iztukšoti, un nu sievietei jāsteidz pēc papildinājuma. Pirms Marija iesēžas mašīnā, viņa stāsta, kā vērtē situāciju ostā: “Situācija ir briesmīga. – Kāpēc? –

Ja tūkstotis cilvēku guļ uz grīdas, grib ēst, dzert, trūkst apģērba un cilvēkiem nav, kur doties tālāk, kā arī nav neviena risinājuma, tad situācija ir tiešām briesmīga. Grieķija grimst.”

 

Ne plāna, ne kartes

Bošs ir aptuveni 30 gadus vecs irākietis. Viņš ieradies no Irākas kopā ar savu kuplo ģimeni – abiem vecākiem, brāli un māsām, kopumā desmit cilvēku sastāvā. Ģimene saņem atbalstu no organizācijas, kas palīdz Irākas kristiešu un jazidi reliģiskajai kopienai (CYCI) glābties no kara. Viņu mērķis ir Vācija, kur jau dzīvo vīrieša draugi. Uz jautājumu, ko viņš vēlas darīt Vācijā, vīrietis atbild īsi: “Es nezinu, ko es darīšu, bet Vācijā vēlos mieru!”

Savu dzīves stāstu Latvijas Radio uzdrošinās izstāstīt arī simpātiska sieviete vārdā Helbesta. Viņai ir 25 gadi. Ieradusies kopā ar savu vīru un viņa plašo ģimeni no Sīrijas pilsētas Alepo. Viņi vēl nezina, kur dosies – vai tā būs Vācija vai Norvēģija, vai arī kāda cita valsts, kas pasargās viņus no bada un pastāvīgām bombardēšanām.  Viņu ceļš šķērsoja Turciju, taču tur, pēc sievietes vārdiem, nebija ne darba, ne naudas un tātad nekādas iespējas izdzīvot, tāpēc viņi riskēja doties tālāk līdz Grieķijai.

“Mēs bijām 40 cilvēki mazajā laiviņā, kas bija apmēram deviņus metru gara. Man nebija bail, taču, tā kā esmu stāvoklī, tad visu ceļu man bija slikti. Arī mana radiniece ir stāvoklī, viņai ir 18 gadi. Diemžēl pēc mums bija vēl viena laiva ar diviem bērniem – divu un trīs gadu vecumā – viņi gājuši bojā, pirms laiva sasniedza Grieķijas krastu,” stāsta Helbesta.

Par šo ceļojumu Helbesta un katrs no viņas ģimenes locekļiem samaksājuši 500 eiro. Sīrijā sieviete esot četrus gadus studējusi arheoloģiju, kad sākās karš, viņa strādājusi Sarkanajā Krustā. Sieviete atzīst, ka viņai ļoti pietrūkst vecāku, kas palikuši dzimtenē. Jautāta, vai arī viņi pēc kāda laika varētu sekot meitai, sieviete atbild: “Nē! Mans tētis un mamma nevēlas pārvākties uz Eiropu. Viņi ļoti stipri mīl savas mājas. Viņi negrib atstāt savas mājas.”

Helbestai un viņas ģimenei nav ne kartes, ne plāna, kur doties un kā rīkoties tālāk. Viss, kas ir viņu rīcībā, ir cerība, ka Maķedonija atvērs savas robežas un ļaus viņiem turpināt ceļu uz laimīgāku nākotni.

 

Zem klajas debess, gaidot robežu atvēršanu

Šī cerība ir vēl vājāka simtiem afgāņu, kas pašlaik atrodas Viktorijas laukumā pašā Atēnu centrā. Kafejnīcu ielenktajā laukumā zem klajas debess, cīnoties ar aukstumu un badu, jau nedēļu dzīvo arī 23 gadu  vecs afgānis Parizs. Viņš stāsta, ka visas naktis pavadītas bez miega - jāsargā savas mantas no zagļiem, kuru šeit ir ļoti daudz. Vīrietis pauž sašutumu par to, kāpēc Skopje izlēmusi vispār neuzskatīt viņus par bēgļiem un nelaist paŗi robežai.

Kā saka Parizs, aptuveni  simts cilvēku protestā pret šādu attieksmi uzsākuši bada streiku: “Es ierados šeit, jo Afganistānā norit karš, kaujas. Tur ir talibi, ir “Islāma valsts” kaujinieki. Visur sprāgst sprādzieni. Tāpēc Afganistānas iedzīvotāji nāk šeit. Mums saka, ka Sīrijas iedzīvotājiem atver ceļu uz Vāciju. Kāpēc to neļauj afgāņiem? Mēs sakām, lūdzu atveriet robežas pēc iespējas ātrāk!”

Viktorijas laukumā satikta ar Grieķijā dzīvojošā latviete Elīna Žvīgure. Gandrīz divus gadus viņa dzīvo netālu no šī laukuma un, dodoties uz darbu, spiesta iet tam garām. Skatu Elīna raksturo kā ļoti smagu, jo apstākļi ir cilvēka cieņu pazemojoši. “No cilvēciskā viedokļa es cenšos neskatīties, jo to ir ļoti smagi redzēt. Tas paliek atmiņā.

Kad redzi mātes ar bērniem - līst lietus, viņi ir bez pajumtes -, to ir smagi redzēt katru dienu. Es vienkārši neskatos.

No otras puses, mēs ar vīru skrējām parkā, kurā ir ilglaicīgākas nometnes. Mēs tur vairs neskrienam, jo es nejūtos droši. Nezinu, vai tas ir pamatoti vai nepamatoti, es vienkārši nejūtos droši,” atzīst Elīna.

Viņa uzskata, ka šobrīd Eiropa ir sastapusies ar sekām, ko izraisījusi pašas iztrūkstošā politika migrācijas jomā. Bēgļu problēma nav radusies pēkšņi, bet gan ir briedusi ilgus gadus. Tomēr Elīna pozitīvi novērtē Grieķijas valsts un sabiedrības centienus tikt galā ar problēmu: “Pēdējos divus gadus es jūtu, ka paši grieķi ir ļoti iecietīgi. Un sabiedrība pieņem daudz vairāk un palīdz. Man arī liekas pareizi, ka grieķi pārstāja uzturēt visus iebraucējus un palaida viņus tālāk. Jo pārējās Eiropas Savienības valstis vienkārši ignorēja problēmu.” Kā piemēru viņa min situāciju ap bēgļu kvotām -  pērn Eiropas valstis vienojās uzņemt un sadalīt 160 tūkstošus bēgļu savā starpā, taču plāns vēl ir tālu no īstenošanas, kamēr jaunas bēgļu straumes ieplūst Grieķijā un pārpludina to.

“Problēma ir tāda, ka tie cilvēki ir šeit un ar to ir jādzīvo. Jāskatās, kā dzīvot, kā mainīt politiku, attieksmi, nevis ignorēt.

Arī Latvijā mēs runājam, kāpēc tik liels finansējums ir piešķirts bēgļiem skološanai – valodas apmācībai, mentoriem. Bet vai tiešām padarot šos cilvēkus nožēlojamus, atņemot viņiem visu, arī pēdējo cieņu, mēs viņus spēsim integrēt?

Ir stipri jādomā, kā mēs attiecamies, un no tā mēs tieši baidāmies,” saka Elīna.

Cerības šobrīd ir liktas uz 7.marta Eiropas Savienības līderu samitu, kurā piedalīsies arī Turcija. Laika kopīgā rīcības plāna izstrādei ir palicis ļoti maz. Palikuši vien daži mēneši pirms vasarīgā laika iestāšanās, kad migrantu plūsma var atsākties ar jaunu spēku.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti