Kristīne Goldmane ar vīru strādā Eiropas Komisijā un šeit dzīvo jau deviņus gadus. Briselē viņa ikdienā netika apbērta ar priekšvēlēšanu aģitācijas materiāliem kā Latvijas vēlētāji, bet par savu izvēli ir droša un zina, ko vēlas sagaidīt no politiķiem. „Lai viņiem būtu stratēģiskais skatījums par to, kas Latvijai ir labs nākotnē. Lai Latvija būtu Latvija arī pēc gadiem 20, 30, 40. Lai mēs nezaudētu savu valsti, jo šobrīd ir situācija ir tāda, kā ir,” saka Kristīne.
Arī Kristīnes vīrs Edgars ir skaidrībā par savu izvēli. Viņa izvēle pēdējās dienās gan ir mainījusies: „Izlasīju programmu. Otrkārt, arī es apmēram zināju – starp divām partijām bija izvēle.”
Vēlēšanu iecirknī šeit ir mazliet kā tādā saietā, kur satiekas labi paziņas. Arī Kristīne un Edgars te satiek draugus, jo latviešu kopiena Beļģijā nav liela – esot ap 2000, un daudzi ir kopā strādājuši ES institūcijās vai NATO, un turpina arī uzturēt ciešu saikni ar Latviju.
Tomēr iecirknī var sastapt arī trimdas paaudzi – tos Beļģijā dzimušus latviešus, kuru vecāki savulaik emigrējuši no Latvijas. „Kas man nepatīk – ka divi latvieši un trīs partijas. Nav tik viegli zināt, par ko var vēlēt, bet var tak saprast, par ko negrib vēlēt – tas arī ir svarīgi,” saka Mirjama Paklone.
„Es strādāju šosezon Beļģijā, tepat 20 kilometri no Briseles, un es uzskatu, ka tas ir pienākums nobalsot. Ir jāizdara izvēle par tiem, kas veido mūsu attīstību,” saka Ainars Zvirgzdiņš.
