Euranet Plus

Uģis Lībietis par svarīgākajiem notikumiem Eiropā šonedēļ

Euranet Plus

Latvijā bažījas par Vācijai vairs nederīgo, videi kaitīgo automašīnu nonākšanu Latvijā

Somijas ārpolitikas institūta eksperts Arkādijs Mošess par Krievijas un ES attiecībām

Somijas ārpolitikas eksperts Mošess: Krievija pārsteidza, bet neapspēlēja Rietumus

Krievijas ārpolitikas dienaskārtība ir visai skaidra –  atgūt savu ārpolitikas statusu, instrumenti ir dažādi, taču galvenais ir parādīt, ka Krievija ir stingra. Taču pēc Krimas aneksijas Krievijai izdevās iegūt iniciatīvu un pārsteigt Rietumus, bet tā nespēja izrēķināt, kā šī stratēģiskā spēle izskatīsies pēc gadiem, uzskata Somijas ārpolitikas institūta Krievijas programmas direktoru Arkādijs Mošess.

Dažkārt, dzīvojot blakus Krievijai, prātā nāk teiciens par ziloni trauku veikalā. Visi zina, ka tas tur ir, bet atklāti par to īsti nevēlas runāt. Kā jūs raksturotu šo dažreiz ne visai ērto un pat agresīvo kaimiņu, kurš atrodas Latvijas un visas Eiropas Savienības tuvumā?

Krievijas ārpolitikas dienaskārtība ir visai skaidra – mērķis ir atgūt savu ārpolitikas statusu. Ne obligāti globālas supervaras statusu, bet vismaz tādu, kuram ir veto tiesības ārpolitikas jautājumos, kas tai pašai ir svarīgi.

Krievijā joprojām valda uzskats, ka 90. un 2000. gados, kad tā bija relatīvi vāja un sniedza draudzīgu roku Rietumiem, tā netika cienīta. Tāpēc ir jāizmanto citi līdzekļi. Ne obligāti agresīvi, bet noteikti izlēmīgi. Tiek izmantota ne tikai vara, bet arī nauda un ideoloģiski aicinājumi, kas gūst dzirdīgas ausis atsevišķās Eiropas kustībās.

Instrumenti ir dažādi, taču galvenais ir parādīt, ka Krievija ir stingra. Tieši to 2007.gadā savā Minhenes uzrunā, un iespējams pat agrāk, klāstīja Vladimirs Putins.

Problēma ir tajā, ka Eiropa negribēja to uztvert kā reālu lietu. Eiropas politiskie aktori uzskatīja, ka šie paziņojumi ir domāti tikai pašmāju patēriņam. Ka starptautisko saistību un ekonomisko interešu dēļ Krievija nepārkāps atsevišķas robežas. Taču tā to izdarīja un 2014.gadā iestājās šoks. Tagad mēs redzam, ka situācija atkal mainās.

Ekonomiskās intereses atgriežas, pieaug iespējas Kremlim nodibināt kontaktus ar vairākiem Eiropā pie varas esošiem politiķiem. Eiropa uz Krieviju vairs neskatās tikai ar bailēm. Šī reakcija ir daudz sarežģītāka – tās ir bailes kopā ar apziņu par savu nespēju izmainīt Krieviju plus vēl ekonomiskās intereses. Tāpēc arī tas ir tik problemātiski – bilde nav tikai melna un balta!

Iespējams, šeit vietā ir jautājums par to, vai Rietumi vispār spēj izprast Krievijas domāšanas un politikas veidošanas veidu? Krieviski ir teiciens, ka Krieviju ar prātu nesapratīsi.

Manuprāt, šis teiciens tiek lietots pārāk daudz. Daudzi cilvēki, arī šajā konferencē, visai precīzi prognozēja, kas notiks. Varbūt ne tieši prognozēja Krimas aneksiju, bet pilnīgi noteikti pareizi sprieda par kopējām Krievijas un Rietumu attiecībām. Brīdinājumu bija daudz, bet tie netika sadzirdēti. Tāpēc problēma nav sapratnē.

Analītiski Krieviju ir iespējams lieliski izprast – tā nav nekāda enigma. Vienkārši tā ir jāpēta kā jebkurš cits jautājums. Problēma bija tajā, ka pēc minēto ekspertu brīdinājumiem netika pieņemti daudzi vajadzīgi, bet politiski un ekonomiski sāpīgi lēmumi.

Vai tas nozīmē, ka kopš Krimas aneksijas šī attieksme ir mainījusies? Varbūt Eiropas Savienība beidzot ir pieņēmusi šos ekonomiski sāpīgos lēmumus un pie tiem pieturas? Varbūt ir mainījusies domāšana?

Līdz zināmai robežai domāšana ir mainījusies, jo pēc 2014.gada šoka kļuva skaidrs, ka Eiropa ar Krieviju nespēs būvēt stratēģisku partnerību.

Taču Eiropa bija piesardzīga un arī lēmumi bija izsvērti. Tie noteikti ierobežoja konflikta lielāku eskalāciju Ukrainā. Neviens gan neprognozēja, ka Eiropa spēs pie šiem lēmumiem pieturēties tik ilgu laiku un spēs tik ilgi saglabāt tik lielu solidaritāti. Taču, to sakot, nevienam nav tiesību teikt, ka šādi tas turpināsies.

Jo Krievijas interešu lobēšana nav noslēpums. No dažādām galvaspilsētām nāk paziņojumi, ka mums vajag Krieviju, Eiropas Savienības iekšienē vienkārši ir Krievijas draugi.

No otras puses Ukrainas iekšpolitisko notikumu attīstības dēļ šī problēma arī nekur nevirzās. Par spīti veiksmīgajām darbībām Ukrainā šī valsts joprojām ir kā caurs grozs. Ir ļoti liela iespēja, ka pēc nākamajām prezidenta vēlēšanām Ukrainā pie varas var atgriezties Krievijai labvēlīgi noskaņoti spēki. Ir risks, ka koruptīvās shēmas, kurām Ukraina ir daudz vairāk pakļauta nekā Eiropa, tikai turpinās uzplaukt. Eiropa ir izmisusi, ka par spīti visiem pieliktajiem pūliņiem Ukrainā var rasties parlaments, kas vairs nav tik ļoti uz reformām orientēts un ir daudz prokrieviskāks. Protams, šajā situācijā 2014.gada krīzes pēcgrūdieni Eiropu vēl vairāk vājinās.

Man dažreiz ir sajūta, ka, piemēram, Ukrainā un arī Sīrijā Krievija ir apspēlējusi Rietumus…

Nē, Krievija nav apspēlējusi Rietumus, un īpaši jau Ukrainā. Protams, ir panākumi un, skatoties uz to, kas notiek Krimā un Donbasā, Ukrainas iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā liekas nereāla. Taču Krievija pat tuvu nav sasniegusi savu sākotnējo Novorosijas projektu. Jā, Krievija kaut ko ģeopolitiski sasniedza, taču tika izsaukta pretreakcija. Pirms četriem gadiem Ukrainā nebija “Javelin” prettanku iekārtas – tagad ir! Jā, Krievija pārsteidza Rietumus, un iniciatīva nonāca tās rokās. Jā, iespējams, ka šī iniciatīva joprojām ir Maskavas pusē, taču šīs iniciatīvas izmantošana kļūst arvien riskantāka, jo atkal sekos pretreakcija.

Rietumu ieviestā atturēšanas politika strādā. Arī Sīrijā ieguvumi, iespējams, ir pat lielāki.

Taču šīs spēles iznākums nav zināms, nav zināms, kā no Sīrijas aiziet, paturot šos ieguvumus.

Tāpēc vēlreiz: iniciatīva – jā, Rietumu pārsteigšana – jā, bet spēja izrēķināt, kā šī stratēģiskā spēle izskatīsies pēc gadiem – nē!

Jūs jau minējāt Krievijas ietekmi un draugiem dažādās Eiropas Valstīs, vai tā būtu Ungārija, Čehija vai pat Vācija. Jautājums ir par Eiropas vērtību pretnostatīšanu nacionālajām ekonomiskajām interesēm. Vai Krievijai būs izdevies sasniegt mērķi šķelt Eiropas Savienību no iekšienes?

Par to nevar runāt pagātnes formā. Šī spēle joprojām turpinās. Kā jau es teicu, neviens necerēja, ka Eiropas solidaritāte noturēsies tik ilgi. Visi prognozēja, ka, piemēram, Itālija vai Ungārija jau sen uzliks veto sankciju pagarināšanai. Taču tas nav noticis.

Taču Krievija joprojām turpina spēlēt un cilvēkiem ir jābūt gataviem redzēt arvien jaunas metodes, jo Krievija ir liela un tai ir gan resursi, gan nauda. Tas nav nekas jauns.

Cik ilgi?

Ilgi. Es piederu pie tās skolas, kas uzskata, ka nekas dramatisks nav noticis. Krievija ir tirgus ekonomika – ļoti korumpēta un ļoti vāja tirgus ekonomika, kas valdības iejaukšanās dēļ zaudē iespējas katru dienu. Par spīti tam tai ir budžeta pārpalikums, tirdzniecības bilance ir pozitīva un milzīgas zelta valūtas rezerves. Šī nav valsts, kas grasās sabrukt. Nekas tuvu Padomju Savienībai astoņdesmito gadu beigās. Protams, ka tiek pieļautas kļūdas, protams, ka atsevišķos reģionos redzama degradācija. Taču tas nenozīmē, ka cilvēki ir gatavi masveida protestiem un, kas ne mazsvarīgi, nesenajās vēlēšanās, balsojot pret valdošās partijas kandidātiem, tika atbalstītas personas, kas pieprasa vēl lielāku valsts kontroli.

Šie cilvēki nepieprasa liberalizācijas reformas. Un šādā situācijā valstij ir izdevīgi turpināt savu spēli. Valsts spēja nopirkt iedzīvotāju lojalitāti nepalielinās un arī nesamazinās; spēja apmānīt tautu ar propagandas palīdzību, tostarp internetā, arī ir palikusi tāda pati, bet represīvā mašinērija kļūst tikai spēcīgāka. Bet valsts spēja uzturēt šo mašinēriju turpināsies vēl ļoti ilgi.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti