Starptautiskie mediji vaicā, vai Vācijas sociāldemokrāti nav pārspējuši viltībā savus koalīcijas partnerus, valdošo Kristīgo demokrātu savienību. 12 gadu garumā vadošajos amatos līdzās Merkelei atradušies viņas partneri un konkurenti vienlaikus - vicekanclers Zigmārs Gabriels un ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers.
Kā jau koalīcija iepriekš bija vienojusies, Šteinmeiers nule kļuvis par prezidentu, savukārt sociāldemokrātu lokomotīve ir līdzšinējais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martins Šulcs.
To, ka abi gājieni bijuši pareizi, apliecina reitingi. Sociāldemokrāti tagad tikai par vienu procentpunktu atpaliek no Merkeles pārstāvētās Kristīgo demokrātu savienības.
Savukārt nacionālpopulistiskā “Alternatīva Vācijai” gan, visticamāk, nonāks Bundestāgā, taču nenoteiks Vācijas politiku. Gan sociāldemokrāti, gan kristīgie demokrāti Eiropas Savienību uzlūko kā vērtību, taču ar gana būtiskām atšķirībām.
Grāmatas “Merkeles fenomens” autore, “Carnegie Europe” vecākā pētniece Džūdija Dempsija norāda, ka “viena lieta ir saglabāt Eiropas Savienību, bet otra lieta ir vest to uz priekšu”.
“Es tomēr domāju, ka labākās drošās rokas būtu Angela Merkele. Jo, ja sociāldemokrātiem vēlēšanās ļoti veicas un Merkeles partija ir lielākā partija, to, kas veidos nākamo valdību, noteiks prezidents,” saka pētniece.
“Pieņemsim, ka sociāldemokrāti guva labus panākumus un tāpat daudzas balsis ieguva galējā kreisā spārna partija “Die Linke” un tāpat arī zaļie. Tad var veidot sarkani-sarkani-zaļo koalīciju. Kreisie no “Die Linke” nav īpaši proeiropeiski. Zaļie ir proeiropeiski, bet viņi būtu ļoti grūti koalīcijas partneri. Sociāldemokrāti orientētu ārpolitiku tā, ka, visticamāk, tā būtu vairāk antiamerikāniska un nedaudz vairāk prokrieviska. Lūk, arī atbilde, kādēļ labākās drošās rokas būtu Angelai Merkelei,” skaidro Dempsija.
Nākamās valdības vadītāju Vācijā nosauks prezidents. Gan tādēļ, gan arī nepietiekamā vēlētāju atbalsta dēļ nacionālistiem no “Alternatīva Vācijai” nav izredžu ieņemt kanclera posteni.
Tomēr vēlēšanu vienādojumu viņi ietekmēs. Lielākā intriga, vai tie vairāk vēlētāju atņems Merkeles partijai vai Šulca, Šteinmeiera un Gabriela sociāldemokrātiem.
Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds atzīst, ka “Vācijā vēlēšanās tiešām varētu būt izšķiršanās starp sociāldemokrātiem un kristīgajiem demokrātiem”.
“Bet šķiet, ka partijas, kas ir bijušas pie varas ilgstoši, visticamāk, pie varas arī paliks. Kamēr Francijā vēlēšanas izšķirošas tajā ziņā, kā izskatīties Eiropas Savienība arī nākotnē,” saka Sprūds.
“Protams, ka šī pietiekami trauslā balansa izjaukšana var radīt jautājumus par to, kas būs pēc tam. Kas būs, ja sociāldemokrāti pilnībā nodominētu un varētu izveidot koalīciju ar partneriem, par kuru nostāju nav pilnīgas skaidrības,” saka Sprūds, piebilstot, ka daži no viņiem varētu būt pietiekami prokrieviski.
Trauslajā starptautiskajā situācijā kopš referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības Lielbritānijā un Donalda Trampa kļūšanas par Baltā nama saimnieku pat salīdzinoši nelielas izmaiņas Vācijā var skaļi atbalsoties ārpus tās.
Politoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas vadītājs Ivars Ījabs uzsver, ka “tas, kas mūs šeit vēsturiski interesē, protams, ir stabilitāte eirozonā un stabilitāte Eiropas ekonomikā, tādu, kādu esam piedzīvojuši, neraugoties uz visiem trūkumiem, piemēram, Grieķiju un tā tālāk”.
“Un otrs ir drošības politika. Tas nevienam nav noslēpums, ka vācu sociāldemokrāti ir krietni, krietni draudzīgāki ar mūsu austrumu kaimiņu. (..)Taču, ja paraugāmies uz Martinu Šulcu kā iespējamo kandidātu, tas nav īpaši prokrievisks cilvēks,” piebilst Ījabs.
Amerikāņu politiskie apskatnieki no demokrātu vidus dēvē Vāciju par kritiski svarīgu Rietumu liberālās politikas pīlāru. Tomēr līdz vēlēšanām septembra beigās Vācijas vēlētāju ietekmēs ne tikai partiju kampaņas, bet arī notikumi Eiropas tuvākajās kaimiņvalstīs un pasaulē. Izšķiroši svarīga var izrādīties bēgļu politika un pat politiskā turbulence tuvākajās robežvalstīs – Francijā un Nīderlandē.
