Slovēnijas parlamenta priekšsēdis: Izstāšanās sarunās ar Apvienoto Karalisti visām valstīm jāpaliek vienotām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Šonedēļ vizītē Latvijā atradās Slovēnijas parlamenta spīkers, politikas zinātņu doktors Milans Brglezs. Par Latviju trīs reizes mazākajā Slovēnijā dzīvo nedaudz vairāk par diviem miljoniem iedzīvotāju. Lai gan Slovēnijas iekšzemes kopprodukts ir ievērojami lielāks, tomēr  Lielbritānijas izstāšanās Slovēnijā tiek uzlūkota ar bažām. Par katru Lielbritānijas neiemaksāto miljardu Eiropas budžetā, Slovēnijai nāksies papildu maksāt trīs miljonus, atraujot šos līdzekļus savas valsts vajadzībām. Taču - pat par spīti tam - izstāšanās sarunās ar Apvienoto Karalisti visām valstīm jāpaliek vienotām, uzskata Milans Brglezs.

Imants Frederiks Ozols: Breksita diskusija līdz šim fokusējusies uz to, kurš cietīs vairāk. Vai tā būs Eiropas Savienība, kas cietīs Apvienotās Karalistes aiziešanas dēļ.? Vai arī tomēr lielākā cietēja būs pati Apvienotā Karaliste? Taču galvenais jautājums arvien paliek tāds — vai viss kārtībā ar Eiropas Savienību, ja reiz viņi to pamet?

Milans Brglezs: Mums noteikti jāveic uzlabojumi struktūrā. Jāpadara Eiropas Savienība daudz tuvāka tās pilsoņiem. Tas nozīmē arī to, ka skaidrākai jābūt nacionālo parlamentu lomai. Daudzās valstīs ir cieša sadarbība starp parlamentu un valdību. Par spīti tam citkārt mums nav iespēju izsekot notiekošajam Eiropas līmenī un būt savlaicīgi informētiem. Tostarp pat pirms kādu noteiktu likumprojektu nonākšanas Eiropas Parlamenta darba kārtībā. Un tā ir problēmas daļa!

Cita daļa ir tā, ka migrācijas krīzes laikā, kā arī ekonomikas krīzes laikā parādījies ass pretstatījums starp Eiropas ziemeļiem un dienvidiem un starp Eiropas rietumiem un austrumiem. Latvija gan šajā ziņā nav līdzīga, piemēram, Polijai vai citām Eiropas Savienības skeptiskajām dalībvalstīm, kas vēlas zināmu dezintegrāciju. Tas paredzētu vairāk virzīties starpvalstu sadarbības virzienā starp nacionālajām valstīm. Nevis komunitārajā – kopienas - virzienā, kur ne visām darbībām ir nepieciešama vienprātība.

No otras puses, pašreiz Eiropas Komisija ir daudz politizētāka. Un tas, salīdzinot ar citiem komisijas sasaukumiem, dažkārt nav gana tālredzīgi. Nav nostājas, ko neietekmētu kādas dalībvalstis.

Ja nespējam vienoties par svarīgajiem jautājumiem, vienmēr pastāvēs iespēja, ka kāds atšķelsies un kādas dalībvalstis apvieno spēkus noteiktu mērķu labad, kas var nebūt visas kopienas interesēs.

Starp citu, vai jums ir sajūta, ka kāda valsts varētu izstāties no Eiropas Savienības.

- Nē.

Es nerunāju tikai par klišejisko piemēru – Francija.

- Nē, nē. Šobrīd ne.

Pat ja Višegradas grupa pieņēmusi lēmumu attiecībā uz migrantiem, sakot, ka nepieņem Eiropas Savienības prasības attiecībā uz pārvietošanas shēmu un bēgļu uzņemšanas sasaistīšanu ar Eiropas Savienības finansējumu. Viņi saka, ka ir pret. Austrija būtībā izdarījusi to pašu. Paziņoja, ka viņiem ir gana ar šo migrantu jautājumu. Un tā ir tikai viena joma, kur Eiropas Savienība nav uzdevumu augstumos. Ļoti konkrēts jautājums: nevis filosofija par pastāvēšanas būtību, bet jautājums, kam nepieciešams risinājums - vai Brisele darbojas efektīvi?

- Manuprāt, šādos gadījumos, kad krīze ir politiska vai arī saistīta ar gribas trūkumu un tam līdzīgi, var mācīties no vēstures. Un šādās reizēs Eiropas Tiesa ir nākusi ar dažiem ļoti svarīgiem lēmumiem. Arī šajā gadījumā, kā zināt, ir atvērts process. Manuprāt, [runā lēnāk] gan Slovākija, gan Ungārija apstrīd migrantu sadales kvotu jautājumu Eiropas tiesā. Ja to nerisina attiecīgā veidā, tad tas noteikti ietekmēs citu valstu vēlmi sadarboties.

Iepriekš es vairāk runāju par iespēju, ka kāds centīsies bloķēt Eiropas Savienības normālu funkcionēšanu ar savām savrupajām interesēm attiecībā uz to, kurš ir prezidents un tādā garā. Jūs atceraties traci, kas bija saistībā ar  Donalda Tuska palikšanu amatā un Polijas opozīciju tam. Šajā ziņā

Romas deklarācija man bija laba zīme, ka spējam panākt vismaz šeit tādu teksta formulējumu, ko akceptē visi. No otras puses - esmu ievērojis, ka, salīdzinot ar agrāko, nepieņemama kļūst nostāja un teiktais par Eiropas nākotni.

Ko nozīmē nepieņemams?

- Viņi runā par spēcīgu Eiropas Savienību. Lai kļūtu spēcīgam, ir jāpārvar vienprātības princips. Pretējā gadījumā ir pretruna. Nevar būt tā, ka process kādā jautājumā tiek vienkārši bloķēts. Un tāpat es neticu, ka ar Eiropas Padomi vien ir pietiekami. Eiropas Savienība – tā nav tikai valstu vadītāju Eiropadome, tā ir arī Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija un Eiropas Tiesa. Un visi trīs nepieciešami, un tiem jāattīstās. Ne gluži analoģiski valsts piemēram, bet tomēr kaut kāda veida varas dalījumā un varas pretsvaru un līdzsvaru sistēmā. Ja tādas ir, tad mums ir strādājoša pārnacionāla institūcija.

Tagad problēma ir tur, kur saduras nacionālo dalībvalstu un Eiropas institūciju atbildības un tur, kur šīs atbildības pārklājas. Kuram kas jādara? Tas ir viens jautājums. Un otrs jautājums ir daudzās vēlēšanas šogad.

Brisele lepojās ar savas birokrātijas kapacitāti. Tā tika uzskatīta par Eiropas Savienības stipro pusi. Bet tagad mēs redzam pieaugošu neapmierinātību pilsoņu līmenī. Un to nevar vienmēr skaidrot ar nacionālpopulismu. Tas nav jēdziens, ko lietot  visam, kas mums nepatīk. Vai nevarētu būt, ka neapmierinātība ar Eiropas Savienību ir neapmierinātība ar līderības trūkumu un pārāk daudz birokrātijas.

-  Līderības trūkums – noteikti. Birokrātija? Ja to reālistiski aplūko, tad nav runa par skaitu, bet gan to, cik daudz un kas tiek regulēts. Un vismaz pie mums tas vienmēr ir jautājums – kā šos regulējums ietilpināt Slovēnijas likumdošanā un kā to padarīt atbilstīgi...

Es pat gluži nedomāju papīru daudzumu, ko parasti domā ar birokrātiju. Es runāju par to, kā vara funkcionē. Viens no veidiem ir tehnokrātiskā vara. Un Brisele lielā mērā bija tieši šī tehnokrātiskā vara.

-  Jā, nudien. Bet, no otras puses, kā jau teicu, pašlaik Eiropas Komisija cenšas būt daudz politiskāka. Un tā ir pretruna. Birokrātija no vienas puses un politiskums – no otras. Neviens no tiem nevar gūt virsroku. Tātad tas ir arī tāds kā iekšējs strupceļš pašu institūciju starpā. Un to veicina arī dažu nacionālo valstu pozīcija Eiropas Savienībā. Tādām valstīm kā Slovēnija tā nav laba situācija. Mēs cenšamies pārņemt to, par ko jau ir vienošanās Eiropas līmenī un realizēt to. Taču ir jautājumi, kuros nepieciešama vienprātība. Kopīga nostāja. Migrantu krīze šo problēmu pilnībā atvēra. Tagad sperti atsevišķi soļi, bet ļoti daudz kas atkarīgs no tā, cik lielā mērā Eiropas Savienības darba kārtība ir arī nacionālo vēlēšanu darba kārtība. Tur var veidoties pretruna. Un nepalīdz arī papildu spriedze, piemēram, ar Turciju.

...un Turcija draud, ka varētu atkal atvērt Balkānu ceļu.

- Jā, bet es tam neticu. Viņiem ir pārāk daudz interešu Eiropas Savienībā. Ar ko tad viņi patiesībā vēl sadarbosies. Viņiem ir ārkārtīgi daudz darījumu ar Eiropas Savienību. Un, ja vien Eiropas politiķi — gan nacionālā, gan Eiropas līmenī, būs gana gudri, tad šie jautājumi netiks eskalēti. Bet, ja tie eskalēsies, tad nu gan mums ir milzīga problēma. Jācer, ka tad mēs nenonāksim nacionālu valstu risinājumu līmenī, kur problēmu cenšas risināt, paslaukot zem citas dalībvalsts vai citas valsts sētas.

Vairums politikas zinātnieku, kurus esam intervējuši aizvadīto deviņu mēnešu laikā, (kuros gaidījām „Brexit” sākumu), galu galā atzina, ka Apvienotā Karaliste tā vai citādi jāsoda par izstāšanos. Ne tādēļ, ka vēlamies, lai briti ciestu, bet tādēļ, lai novērstu risku, ka citas valstis seko. Ja briti nebūs Eiropas Savienībā un viņiem klājas pat labāk, tad citas valstis varētu sekot. Tātad jāsoda. No otras puses, Apvienotajai Karalistei ir bijusi izšķiroša loma visas Eiropas saglabāšanai 20.gadsimtā un pat loma Eiropas Savienības radīšanā.

- Vispirmām kārtām, uzskatu, ka mums jābūt vienotiem.

Vienotībai jābūt - gan par izstāšanās līgumu, gan par tālāko.

Vismaz Slovēnijā vajadzēs divas trešdaļas balsu vairākuma parlamentā tā ratificēšanai. Un to nemaz nav vienkārši panākt. Arī citās valstīs konstitūcijas nosaka līdzīgus ierobežojumus. Šī nav tāda vienošanās, ko var ratificēt tikai valstu vadītāji vai Eiropas institūcijas. Taču pat bez tā ir cita pozīcija, kas mums svarīga — budžets. No tā nāk finansējums gan strukturālo, gan kohēzijas, gan reģionālo fondu veidā. Esam pat lēsuši, ko Slovēnijai nozīmē katrs miljards, ko Eiropas Savienības budžetā neiemaksā Lielbritānija. Tas nozīmētu, ka Slovēnijai papildus jāiemaksā Eiropas budžetā trīs miljoni. Bet mums svarīgi, lai izdevumi saglabājas pašreizējā līmenī. Šī nauda nepieciešama valsts attīstībai. Nav tādas liekas naudas. Un tad ir arī trešā lieta, kas, iespējams, ir pat svarīgākā Eiropas pilsoņiem — kā atbilstoši aizstāvēt viņu pozīcijas Apvienotajā Karalistē un, no otras puses, Apvienotās Karalistes pilsoņu pozīcijas Eiropas Savienībā. Tas ir ļoti svarīgi!

Jums Apvienotajā Karalistē ir vairāk cilvēku nekā no mūsu valsts, tomēr arī mums tas rada bažas. Taču pat tad es uzskatu, ka nav iespējams izvēlēties Eiropu kā pēc ēdienkartes. Arī ne šo sarunu ceļā. Piekļuve kopējam tirgum nozīmē, ka jāpieņem arī visas četras brīvības – preču, darbaspēka, kapitāla un pakalpojumu sniegšanas brīvība.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti