Latvijas Radio: Vēbera kungs, nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiks tieši pēc gada. Un tā vien liekas, ka šoreiz balsojums atšķirsies no iepriekšējām reizēm, jo Lielbritānijai vairs nebūs iespējams piedalīties balsojumā. Kādi, jūsuprāt, ir galvenie izaicinājumi, ar kuriem būs jāsaskaras nākamajā gadā?
Manfrēds Vēbers: 2019.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanas būs vēsturiskas. Tas tāpēc, ka mums pirmo reizi būs situācija, kurā proeiropeiskie spēki, kas ir stabilizējuši situāciju un dara lielāko darbu Briselē, var zaudēt vairākumu. Var gadīties, ka mums Eiropas Parlamentā izveidojas Itālijas situācija, kur vairākums būs populistiem un ekstrēmistiem. Tāpēc šīs vēlēšanas ir ļoti svarīgas. Otrkārt, izaicinājumi no mūsu kaimiņiem – [ASV prezidenta Donalda] Trampa, [Krievijas prezidenta Vladimira] Putina un [Turcijas prezidenta Redžepa Tajjipa] Erdogana Turcijā.
Ja mēs kā eiropieši nebūsim spējīgi atbildēt kopīgi, mēs zaudēsim. Mēs zaudēsim šī kontinenta identitāti.
Jūs jau vēlēšanu kontekstā pieminējāt populismu. Ir ļoti daudz diskusiju par populisma uzvaras gājienu un kritumu atsevišķās Eiropas Savienības valstīs. Cik, jūsuprāt, šis ir liels apdraudējums visas Eiropas Savienības būves stabilitātei?
Apskatieties uz nacionālajām vēlēšanām pēdējo nedēļu un mēnešu laikā. Mums bija Itālija, kur iznākums ir radījis neskaidrību arī par Eirozonas nākotni. Paskatieties arī uz Vāciju, kur deviņus mēnešus nebija iespējams izveidot valdību, jo pārāk daudz politiķu atteicās uzņemties atbildību un tādu pat nemeklēja. Tāpēc problēmas ir arī tādās valstīs kā Vācija. Situācija ir visai kritiska. Kas mums kā Eiropas Tautas partiju grupai, kā Eiropas Kristīgajiem demokrātiem, ir jādara? Mums ir nopietni jāuztver tie jautājumi, kurus izmanto populisti un kuri patiešām satrauc iedzīvotājus – tā ir migrācija, globalizācija, ekonomiskā attīstība, sociālie standarti Eiropā. Cilvēki ir satraukti, un mums šīs problēmas ir jāatrisina, sniedzot pienācīgas atbildes. Papildus tam mums ir nepieciešams arī sniegt skaidru atbildi par to, ko mēs vēlamies sasniegt nākamajos piecos gados.
Vai, jūsuprāt, situācija ar populismu minētajās valstīs – Vācijā, Itālijā – var radīt apdraudējumus pašai Eiropas struktūrai?
Mēs redzam, ka Eiropa var piedzīvot neveiksmi. Mēs par to nespekulējam, jo pirmo reizi vēsturē redzam valsti, kas vēlas no Eiropas Savienības izstāties. Tā ir Lielbritānija, kas ir liela un nozīmīga Eiropas Savienības dalībvalsts.
Visiem ir jāsaprot, ka pašlaik uz spēles ir likta visa ideja par Eiropas valstu sadarbošanos ar mērķi risināt šī kontinenta problēmas.
No otras puses, "Brexit" ir ļoti palīdzējis proeiropeiskajiem spēkiem. Cilvēki redz, ka Londona rada problēmas, ka Londona ir apjukusi un tieši Londona nezina, kā risināt problēmas. No otras puses, Brisele ir stabila un 27 valstis ir vienisprātis par to, ko tās vēlas šajās sarunās panākt. Tas dod visiem skaidru priekšstatu, ka izstāšanās no Eiropas Savienības kopumā ir ļoti riskants projekts.
Vai, pēc jūsu domām, Eiropas Parlamenta ietekme pēc vēlēšanām būs tikpat liela, jo ir domstarpības gan ar dalībvalstīm, gan citām Eiropas institūcijām?
Eiropā mums vienmēr ir bijušas diskusijas par to, kurš tad ir īstais varas turētājs šajā kontinentā. Un es esmu pārliecināts, ka šim varas turētājam būtu jābūt tieši Eiropas Parlamentam. Tas tāpēc, ka cilvēkiem ir jābūt tiesībām brīvi izvēlēties, kuru pārstāvi no sava reģiona ievēlēt darbam Briselē vai Strasbūrā, jo tieši šie cilvēki balsos par politiku, kas skar mūsu ikdienas dzīvi.
Brisele arvien biežāk tiek uzskatīta par melno kasti, par institūciju, kas uzspiež dažādas regulas un prasības. Cilvēkiem tāpēc nav sajūtas, ka viņi spēj ietekmēt tur notiekošo.
Šo atstatumu starp cilvēkiem un Eiropas lēmumu pieņemšanas procesu mēs varam novērst tikai ar parlamentārismu, ļaujot viņiem saprast, ka tieši viņu ievēlēts cilvēks spēs aizstāvēt viņu intereses atvēlētajā pilnvaru termiņā.
Tā šī sistēma darbojas daudzviet Eiropā, un tāpēc varas turētājam būtu jābūt tieši Eiropas Parlamentam.
Un tagad par līdzsvaru pašā Eiropas parlamentā. Daudzi eksperti norāda, ka viens no kaismīgākajiem Eiropas integrācijas ideju aizstāvjiem Francijas prezidents Emanuels Makrons nepieder nevienai no Parlamenta lielajām partiju grupām. Ar kuru politisko spēku viņš varētu mēģināt apvienoties? Vai varbūt viņam Eiropas Parlamentā izdosies izveidot savu politisko grupu?
Ir ļoti labi, ka Makrons ir Francijas prezidents un ka viņam izdevās uzvarēt Marinu Lepēnu. Viņš simbolizē spēju sadarboties un meklēt kompromisus. Taču tieši viņam pašam ir jāizlemj, cik lielu lomu viņš vēlas spēlēt partiju politikā. Manuprāt, viņš ir proeiropeisks, ir gatavs iesaistīties, taču lēmums ir jāpieņem viņam pašam. Taču kas mums ir vajadzīgs – tās ir diskusijas par 2019.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanu virzību. Makrons ir uzsācis diskusiju par “jā vai nē Eiropai?” Taču tā Eiropai nav pareizā pieeja.
Mums Eiropā uz šo jautājumu nav jāatbild, bet gan jāspriež, vai mēs vēlamies redzēt Turciju kā Eiropas Savienības dalībvalsti. Vai mēs vēlamies vēl tādus tirdzniecības līgumus kā CETA vai TTIP? Mums ir jādiskutē par to, vai mums ir nepieciešama Eiropas aizsardzības struktūra, lai kopīgi cīnītos, piemēram, pret draudiem no Putina. Mums ir jārunā par alternatīvām. Sociālistiem un kristīgajiem demokrātiem ir atšķirīgas pieejas. Un tas dos cilvēkiem iespēju lemt par to, kurai politiskajai ģimenei piederēs galavārds, kura persona kļūs par Eiropas Komisijas prezidentu. Mums ir jāatdod iedzīvotājiem šīs tiesības izvēlēties.
Bet, atgriežoties pie Makrona. Viņa politiskajam spēkam ir iespējas iegūt ievērojamu vietu skaitu nākamajā Eiropas Parlamentā. Un Parlamenta virzība būs atkarīga tieši no tā, kuram politiskajam spēkam viņš piesliesies, vai arī tiks veidota vēl viena grupa. Vai Eiropas Tautas partiju grupa būtu ieinteresēta sadarboties?
Ir ļoti daudz jautājumu, kur Emanuela Makrona idejas un domas par Eiropas nākotni saskan ar Eiropas Tautas partiju grupu un kur mēs esam gatavi konstruktīvai sadarbībai. Taču ir arī virkne tādu tēmu, kur mūsu viedokļi nesaskan. Makrons ir tikai viens no daudzajiem Eiropas līderiem, kurš ir nācis klajā ar savu piedāvājumu, taču ir arī citi. Man, piemēram, ir ļoti svarīgi, lai viedokļi no centrālās un austrumu Eiropas valstīm tiktu ņemti vērā tikpat nopietni, kā no pārējām Eiropas valstīm.
Eiropas sabiedriskajās debatēs pārāk dominē Vācijas un Francijas viedoklis, bet pārāk nedzirdams ir viedoklis no mazākām valstīm ar citiem uzskatiem un citu vēsturisko pagātni, piemēram, komunistisko ēru.
Tāpēc svarīgi, lai teikšana par Eiropas nākotni ir visiem eiropiešiem, ne tikai francūžiem, izvēloties savu prezidentu.
Cik nozīmīgi valstij ir tas, ka valdību veidojošās partijas ir saistītas ar kādu no lielajām Eiropas politiskajām grupām, kā, piemēram, jūsējo? Jūs, iespējams, zināt, ka mūsu premjerministra partija nepieder nevienai no šīm grupām. Varbūt Jums pat būtu, ko ieteikt mūsu premjeram?
Lēmumi Eiropā tiek pieņemti divās palātās: tā ir Eiropadome, kur tiekas dalībvalstu pārstāvji, un Eiropas Parlaments. Jūs nevarat cerēt uz veiksmīgu sarunu iznākumu savai valstij, ja jums nav stingra pamata arī Eiropas Parlamentā. Tāpēc saikne ar kādu no politiskajām grupām ir ļoti palīdzoša, un Eiropas Tautas partiju grupa ir ietekmīgākā Eiropas Parlamentā. Kad tu esi daļa no šādas grupas, ir daudz vieglāk stāstīt saviem vēlētājiem, ka viņu intereses Eiropā tiks aizstāvētas daudz efektīvāk. Protams, katrai politiskajai partijai ir pašai jāizvēlas, taču mēs redzam, ka arī no Latvijas ir vairāki deputāti, kuri ir ļoti augstu cienīti un kuri ļoti aktīvi nogādā Briselē arī savas valsts vēlmes un pauž viņu valsts viedokli. Un tas ir ļoti svarīgi savas valsts interešu aizstāvībai.
Pašreizējais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers ir paziņojis, ka nevēlas atkārtoti kandidēt uz šo posteni. Nākamais Eiropas Komisijas vadītājs arī tiks izvēlēts pēc tā dēvētās “Spitzenkandidaten” sistēmas. Vai Jums kā ietekmīga politiskā spēka līderim ir ambīcijas un arī vēlēšanās būt par nākamo Eiropas Komisijas vadītāju?
Eiropas Tautas partiju grupa par “Spitzenkandidaten” variantu lems šī gada novembrī Helsinkos, un līdz septembrim ir jāiesniedz potenciālo kandidātu saraksts. Tieši tāpēc pašlaik maijā ir grūti runāt par kādām konkrētām personālijām. Taču svarīgi ir tas, ka mums ir debates par šo jautājumu, ka jūs, žurnālisti, mums vaicājat, kas varētu turpmāk vadīt Komisiju. Tas ir jaunums, kura mums pirms dažiem gadiem vēl nebija. Junkers bija pirmais šāds gadījums, un toreiz tika sperts ļoti nozīmīgs solis demokrātijas virzienā. Tas ir gluži tāpat, kā diskutēt par to, kurš varētu kļūt par nākamo premjerministru.
Nākamajās vēlēšanās pilsoņiem atkal būs iespēja izvēlēties – kurš vadīs Eiropu.
Pieņemsim, ka jūs tiekat izvēlēts par Eiropas Tautas partiju grupas vadošo kandidātu. Kādas būtu jūsu un jūsu partijas galvenās prioritātes potenciālās uzvaras gadījumā?
Es nevēlos spekulēt par savu personību, un pagaidīsim līdz rudenim, lai redzētu rezultātu. Taču mums ir jātiek skaidrībā, ko mēs esam gatavi piedāvāt cilvēkiem, ja mums radīsies iespēja vadīt Eiropu.
Pašlaik mums ir trīs galvenās prioritātes. Pirmkārt, tā ir migrācija. Mums ir jāpaskaidro iedzīvotājiem, ka Eiropai ir jābūt aizsargātai. Mums ir nepieciešama stingra robežuzraudzība, pat ja tas prasīs žogus uz robežām. Līdzīgi, kā to pašlaik dara Bulgārijas prezidents Boiko Borisovs uz robežas ar Turciju.
Otrais elements ir drošība. Visā Eiropā cilvēkiem ir bailes un bažas par savu drošību. Mūsuprāt, ja mēs spētu palielināt sadarbību starp dalībvalstīm, ja datu apmaiņu mēs padarītu par obligātu prasību visās valstīs, mēs noteikti ievērojami palielinātu pilsoņu drošību.
Un, treškārt, tā ir vienāda attieksme pret Eiropas Savienības pilsoņiem dažādās valstīs. Daudzās valstīs cilvēki joprojām jūtas otrās šķiras Eiropas pilsoņi. Tas vairs nav pieņemams. Pat mazākajām un nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm ir jābūt līdzvērtīgās pozīcijās. Tās arī ir galvenās prasības, kuras tiks iekļautas mūsu partijas programmā un par kurām mēs detalizēti diskutēsim tuvāko nedēļu laikā.
