Kādam tur jābrauc
"Kādam tur jābrauc, kādam tur jābūt. Skatoties pa televizoru, karu neuzvarēsi. Ukraiņi vieni to nevar izdarīt," saka Normunds Kalniņš, zemnieku saimniecības "Robežnieki" saimnieks.
Krievijai sākot pilna apmēra karu pret Ukrainu, Kalniņš nevarēja nosēdēt malā. Kopā ar sievu un draugiem sāka organizēt un vest palīdzību uz Ukrainu, tur dodoties personīgi, piesaistot citus cilvēkus, mēģinot saprast, kas tieši ir vajadzīgs.
Kopš pagājušā gada pavasara aizvests ir daudz, saka Kalniņš. Desmitiem automašīnu, bruņuvestes, pārtika, degviela, termovizieri, siltā veļa, lāpstiņas un daudz cita. "Viss tas ir vajadzīgs, viss tas ir nepieciešams, un esam mēģinājuši atrast labāko vietu, kur to visu nogādāt." Ziedotos sūtāmos auto uz Ukrainu arī piepilda ar dažādu atbalstītāju palīdzību, un īpaši daudz ar to palīdz biedrība "Tavi draugi".
Pērnā gada februārī Kalniņš ar sievu, neskatoties uz jau nedēļām ilgušajiem brīdinājumiem par draudošu Krievijas invāziju, devās uz Ukrainas rietumiem slēpošanas atpūtā. "Es neiešu atteikties no saviem mērķiem tāpēc, ka Krievijai ir kaut kādas ambīcijas un viņi taisās kādu valsti pazemot," viņš raksturo savu nostāju. Dažas dienas pirms 24. februāra pēc Latvijas Ārlietu ministrijas brīdinājuma īsziņām nekavējoties pamest valsti viņi atgriezās Latvijā.
Pēc Krievijas kara sākuma viņš uz Ukrainu atkal devās marta vidū pēc savas saimniecības darbinieces lūguma aizbraukt pēc viņas meitas un mazmeitas; vīru izsludinātā karastāvokļa dēļ ārā nelaida. Tobrīd redzēto viņš raksturo kā Otrajā pasaules karā, un tas lika rīkoties, ap sevi pulcējot domubiedrus, kuru skaits nu jau mērāms simtos, organizējot un palīdzot ukraiņiem cīņā pret Krievijas invāziju.
Visiem kopā labas lietas vienmēr izdodas
"Visiem kopā labas lietas vienmēr izdodas," saka Jānis Puters. Viņš ieradies ziemīgajā Poltavas apgabalā, atbraucis līdzi Normundam Kalniņam un citiem, lai palīdzētu piegādāt palīdzību. Pieteikties palīdzēt var ikviens.
Ar Jāni Puteru LTV tiekas, kad viņš palīdz izkraut palīdzības kravu Poltavas Teritoriālās aizsardzības bataljonam, kura sastāvā ir arī Latvijas rezerves pulkvežleitnants Valdis Jurgelāns, kurš ģimenes dēļ jau pirms Krievijas iebrukuma bija pārcēlies dzīvot Ukrainā.
Jānis Puters ir vīrs ar dzīves pieredzes krāsotu sirmu bārdu. Viņš palika Harkivā, lai palīdzētu vietējiem brīvprātīgajiem. "Es pieslēdzos, jo tur vīrus vajag. Ko liks, to darīšu," nosaka Puters. Kādēļ viņš pieņēmis lēmumu uz dažiem mēnešiem palīdzēt Ukrainas austrumos? "Tā ir nelaime. Tas, kas notiek Ukrainā, ir visas pasaules nelaime. Es vienkārši nevaru palikt malā," skaidro Puters. "Man tā ir iekšēja cilvēcīga nepieciešamība – kā vecim, kā cilvēkam. Ja es nevaru ieroci ņemt rokās, tad varu kaut kā savādāk."
Viņš pats arī saorganizējis daļu palīdzības kravu. "Mednieku kolektīvā visi atsaucās, draugs noziedoja ģeneratoru, no paša ģimenes krāsniņu. Ukraiņu bērni lūdz lukturīšus Salatētim, un vīri arī tiem sameta," stāsta Puters.
Poltavas bataljonam šajā braucienā tiek izkrauti ģeneratori, lāpstas, ierakumu sveces un daudz citu lietu. Arī tik ļoti nepieciešamā automašīna, pie kuras vēl Latvijā pēdējā dienā pirms izbraukšanas strādājuši uzreiz pieci mehāniķi, lai paspētu sagatavot.
"Necerēju uz tik lielu palīdzību. Viņi ir viltīgi, nesaka visu. Saka atbrauks, kaut ko atvedīs. Kad sāka kraut ārā – vov, ļoti daudz!" atplaukstot platā smaidā, joprojām pozitīvi pārsteigts, prieku neslēpj bataljona virsnieks ar segvārdu "Dizainers". "Visa palīdzība aizies puišiem, kuri cīnās pret teroristu un agresoru."
Šis Poltavas Teritoriālās aizsardzības bataljons, kas Latvijā būtu kas līdzīgs zemessargiem, tobrīd izvietots pie pašas Krievijas robežas Sumu apgabalā. Bet nu tas pārcelts uz frontes pašu karstāko punktu – Bahmutas rajona Soledaru.
No zeķēm līdz automašīnai
"Katrs, kurš zeķes uzadījis vai iedod termovizieri vai automašīnu, – visi cilvēki tiek vienlīdz novērtēti. Un visu ieguldījumu esam centušies uzsvērt un parādīt, ka tas ir nozīmīgs," stāsta Normunds Kalniņš.
"Redzot, ka tu nogādā, ka tu pasaki, ka vajag, kam vajag, un parādi, ka tu aizved, tad cilvēki ir ļoti motivēti dalīties, atbalstīt. Un palīdzība ir ļoti efektīva, jo tas notiek ļoti ātri. Nedēļas laikā mēs sameklējam, sazināmies ar viņiem, un ļoti mobili un ātri viss tiek piegādāts."
Pateicoties mēnešiem ilgai darbībai, vienībām, ar kurām tiek strādāts un kurām palīdzēts, daļu nepieciešamo lietu pat izdevies nodrošināt pilnībā. "Bija prieks dzirdēt vārdus – tas jau ir pietiekoši, tas un tas nav vajadzīgs. Tad tu redzi vispār kādu galu tai darbībai. Tad, kad pamatpozīcijas bija nosegtas, tad mēs jau varējām pārslēgties uz citām vienībām. Kādus 70% no viņu vajadzībām esam apmierinājuši ar savām darbībām. Tas ir ļoti būtiski. Ja būtu vairāk tādu cilvēku kompāniju, kas to darītu, tad frontē rezultāti droši vien būtu vēl labāki," secina Kalniņš.
Donbass – it kā citā pasaulē
Nākamais pieturas punkts pēc Poltavas apgabala – Donbass. Tur ar bijušā Saeimas deputāta Jura Juraša iesaisti atbalsts tiek sniegts Ukrainas spēku brīvprātīgo bataljonam "Karpatska Sič", kas sevi jau pēdējos gados pierādījis kaujās Ukrainas austrumos. Pērn pavasarī tas cīnījās par Kijivas piepilsētas Irpiņas noturēšanu un pēc tam pārcelts uz Donbasa frontes karstākajiem punktiem. Tagad cīnās pirmajās līnijās.
"Dīvaina sajūta – nevienas gaismiņas, cilvēka, arī auto neviena. It kā būtu pavisam kādā citā pasaulē, kur cilvēki nedzīvo – tikai mājas sabūvējuši," ar telefonu ierakstītā video, kādā kārtējā Ukrainas brauciena naktī dodoties caur Doneckas apgabala Slovjansku, iespaidos dalās Normunds Kalniņš.
Kaut kur Donbasā tiek atkal izkrautas dažādu Latvijas cilvēku un uzņēmumu sagādātās lietas, sākot no siera rituļiem, mednieku gaļas un beidzot ar akumulatoriem un ģeneratoriem. Viens no ģeneratoriem turpat tiek "piešķilts". Pacilājums šajā brīdī ir neviltots – telpā dzīvespriecīgi noskan "Slava Ukrainai!"
Arī daudz citu lietu, tostarp roku sildītāji. "Tos dodam tikai tiem karavīriem, kas iet uzdevumā," stāsta "Karpatska Sič" virsnieks ar segvārdu "Voha".
Mēs karojam par savu "Es"
"Pirms kara to pat iedomāties nevarēja, ka ir iespējams tāds atbalsts no Baltijas un citu Eiropas valstu puses. Mēs katru nedēļu saņemam palīdzību no Latvijas. Pagājušajā nedēļā bija ģeneratori, akumulatori, roku sildītāji. Karavīram ģenerators – tā ir gaisma, uzlādēta rācija, sakari pirmajās līnijās," saka "Voha", raksturojot, cik svarīgi frontes līnijā var būt vismazākie sīkumi, par ko miera laiku ikdienā var neaizdomāties.
Donbasā dažus kilometrus no frontes LTV ieradās vietā, kur karavīri atpūšas pēc kaujām. Parasti tās ir trīs dienas frontes pirmajās līnijās, trīs dienas atpūtā. Un tā uz riņķi.
"Pieci centimetri, un vairs nebūtu starp dzīvajiem," nosaka "Karpatska Sič" karavīrs ar segvārdu "Dīzelis", rādot "GoPro" kameru ar izšķaidītu stūri. "Šī kamera man bija uz ķiveres, un arī aizsargbrilles bija uzvilktas augšā. Redzu, ka uz mani šauj, krītu uz muguras. Lode caursit gan manu kameru, brilles."
Ar "Dīzeli" LTV sarunājas pie koka galda atpūtas vietā, kur pievienojas viņa kauju biedrs ar segvārdu "Čuiko". Viņš neslēpj pateicību Latvijas iedzīvotājiem, kuri viņus atbalsta, lai apturētu Krievijas armiju, arī jebkādus tās iespējamus nodomus vērsties pret Baltijas valstīm.
"Mēs jūtam jūsu atbalstu katru dienu, un tie nav tukši vārdi," uzsver "Čuiko".
"Dīzelis": "Kad esam uz frontes nulles līnijas, ir apšaudes, drēgnums, aukstums. Un tad tu izņem no mugursomas kādu kārumiņu, tas silda sirdi. Tāpēc Latvijas, Eiropas un Amerikas tautām – no visas sirds paldies visiem, kas palīdz." Morālais noskaņojums frontē ir viena no svarīgākajām lietām.
"Karš ir netaisns, jo Krievija bija Ukrainas drošības garants.
Mūsu motivācija ir taisnīgums. Mēs esam savā zemē, savās mājās. Un tāpēc nav nekādu šaubu – mēs karojam par savu valsti," teic "Voha". "Kad Krievija saka, ka patiesībā tādas valsts kā Ukraina nemaz neesot, ka tas viss ir izdomāts, ka nav tādas ukraiņu valodas, ukraiņu kultūras, tad jau manis kā cilvēka, kā personības arī nav. Tāpēc mēs karojam par savu personību, par savu "Es"".
Tur arī ārvalstu brīvprātīgie, tostarp brazīlieši, kuri, kā šķiet, allaž platiem smaidiem un dzirkstošām acīm. Viens no viņiem gan atzīst: "Mums visiem ir bail, bet tikai Dievs zina nākamo soli. Mūsu liktenis ir viņa rokās. Ja mūs šeit ievainos, es izārstēšos un atgriezīšos, līdz šis karš beigsies." Viņš parāda mugursomu ar sprādzienā izrautu caurumu – tā piederējusi kādam kolumbietim, kas cīnījās blakus. Mīnmetējs trāpījis viņu tranšejā, šķemba izgāja caur degunu un muti. Taču viņš izdzīvojis, briesmas vairs nedraudot, un viņš gatavojoties drīz atgriezties cīņā.
"Labākā lieta, ko Ukraina ir izdarījusi ar mums visiem, – apvienojusi cilvēkus no ASV, kolumbiešus, brazīliešus, argentīniešus. Visus apvienojusi vienuviet ar vienu mērķi – palīdzēt Ukrainai," saka brazīliešu brīvprātīgais.
Raķetes pie naktsmājām
Normunds Kalniņš ar domubiedriem, dodoties Ukrainas braucienos, nereti pārnakšņo tuvu frontes līnijai. Un ir bijušas arī bīstamas situācijas. "Reiz pie frontes pa nakti palikām vienā zonā kādā mājā. Pusnaktī dīvaina skaņa, pāris sekundes, iznācām no mājās ārā. Kreisajā pusē aiz mājas nogāzās S-300 raķete, un burtiski pēc pāris sekundēm otrā pusē aiz mājas vēl viena nogāzās. Kaut kas toreiz tur nosargāja, un bija ļoti tuvu, lai nebūtu forši."
"Kur mēdzam palikt tajā pilsētā, tur katru nakti vidēji vienu māju uzspridzina, uzlaiž raķeti virsū. Kā viņi saka – "košmarit" (no krievu val. vārda "murgs", domāts "biedē"), lai nebūtu miera. Lai visu laiku stresā dzīvotu," saka Kalniņš. "Bet viss no tā atkarīgs, kāpēc tad tu brauc. Ja tu brauc palīdzēt, tad ar to rēķinies, ka var būt visādi. Neviens par to īpaši nedomā. Tāpat kā žurnālisti un visi pārējie, kas tur atrodas."
"Katrs brauciens ir īpašs," saka Kalniņš. "Tas ļoti pozitīvi uzlādē. Nevis tikai tu aizved. Tu kā komanda aizved, tu kā komanda risini. Tev blakus ir cilvēki, neviens nečīkst, visi palīdz. Palīdzības kustībai šobrīd ir ļoti liela nozīme. Jo [Ukrainas] armijai kara izmaksas ir milzīgas. Nav runa par to, ka [armija karavīriem] nedod, bet viņiem nav, ko dot. Lai noturētu to visu fronti, vajadzīga gan pārtika, gan mašīnas, gan sagāde, gan bruņojums. Arī ceļi. Pārsteidza redzētais, kad braucām pie Izjumas, kur atkarotas teritorijas, kur sabumboti ceļi. Ja tev nav ceļi kārtībā, tu nevari ātri un mobili vest pārtiku, ievainotos, ieročus. Tur piefrontes zonā reāli remontēja, lēja jaunu asfaltu. Tā ir nepieciešamība, tā nav greznība."
Un ar laiku rodas arī pārdomas: "Es sev uzdevu jautājumu, kāpēc es tur braucu un kā es to redzu sev. Es sapratu, ka es tur braucu iegūt pozitīvas emocijas, kādas pie mums šobrīd vairs ir grūti... Tādu saliedētību, tādu, es pat teiktu, savstarpēju mīlestību, cieņu vienam pret otru, ieklausīšanās. Grūti pie mums emocionāli atrast tādas attiecības.
Tu atbrauc pozitīvi uzlādējies no tiem cilvēkiem, kas ir milzīgā nelaimē. Un tas ir paradokss, ko grūti pat izskaidrot. To var tikai redzēt."
Miljons sīkumu
Gan Poltavas, gan "Karpatska Sič" tiek piegādāts arī latviešu kustības "Savvaļas bites" ar 3D printeri izgatavotās ''astītes'' dronu granātām. Tās nonāk arī pie izlūku vienībām, kas novēro Krievijas spēku pozīcijas, to pārvietošanos, un no droniem pret tiem arī vērš uzbrukumus, soli pa solim strādājot, lai izspiestu okupantu spēkus no Ukrainas teritorijas.
Sumu apgabalā pie robežas ar Krieviju gaisa izlūki slavē dronu astītes no Latvijas: "Ir miljons sīkumu, ko vajag," norāda izlūks, kurš nevēlējās atklāt savu vārdu. "Tāda astīte ir katra "pilota" sapnis. Ar tādām varētu apbērt mūsu "ciemiņus" dienu un nakti."
Ar "ciemiņiem" te ironiski domāts Ukrainā iebrūkošais Krievijas karaspēks. Izlūki vēro un apspriež kādu video, kas nofilmēts no drona un kurā redzami Krievijas karavīri, ierīkojot ierakumus kādā no frontes sektoriem:
"Būvē, maitas.."
"Vairs jau nebūvē."
"Redz, kur bruņutehnika stāv."
Konkrētās gaisa izlūkošanas grupas komandieris ir vīrs ar segvārdu "Alkors", kurš pērn nekavējoties iesaistījās dzimtenes aizstāvēšanā: "Četros no rīta sajutu, kā pārlido iznīcinātājs, un no rīta jau biju kara komisariātā. Brīvprātīgi. Rīkojos tā, kā būtu jārīkojas īstam vīram. Cilvēkam, tēvam, Ukrainas pilsonim. Šajā baisajā stundā mēs uzzinājām, kas ir mūsu draugi. Tie ir latvieši, jūsu tauta. Gribam, kad viss tas beigsies, lai mūsu starpā nebūtu robežu, lai varam doties viens pie otra ciemos, un mēs būtu kā viena tauta."
"Turam aizsardzību, lai agresors nepārrautu robežu," skaidro karavīrs ar segvārdu "13" Poltavas Teritoriālās aizsardzības bataljona pozīcijās pie pašas robežas ar Krieviju Sumu apgabalā. Šīs vietas reiz bija okupētas.
Arī viņš uzsver katra sīkuma nozīmi karā, īpaši ziemā. Piemēram, skaidro uz galda degošās ierakumu sveces nozīmi: "Bez tām būtu grūti, jo blindāžās nav gaismas. Karā ir svarīgs viss. Sveces, ložmetējs, automāti, "Himars". Svarīgi ir absolūti viss, pat vismazākie aspekti. Kad esi mājās, ikdienā domā – kas tad tur, tādas parastas lietas. Bet, kad tu esi te un nav šādu sveču, ir ļoti grūti. Kaut vai apavus pārvilkt un drēbes izlikt žāvēties vai paēst – bez tām neko neredzi."
Poltavas Teritoriālās aizsardzības spēku bataljons janvāra vidū no Sumiem tika pārcelts uz Bahmutas rajonu, kur cīnījās Soledarā. Ciešot lielus zaudējumus, bataljons tagad pārcelts uz citu apgabalu, lai tiktu papildināts ar iztrūkstošiem karavīriem, atjaunotu spēkus un turpinātu cīņu par Ukrainas brīvību.
Latvieši
"Zāles jau ir vienas – iekāpt mašīnā un atbraukt līdzi. Tad jautājumi tur parasti nevienam nerodas. Es domāju, ka neatgriezeniski mainās apziņa, sapratne, izpratne," nosaka Normunds Kalniņš, jautāts, kas viņam būtu sakāms līdzcilvēkiem, kas svārstās par palīdzēšanu Ukrainai.
"Es lepojos ar Latvijas cilvēkiem. Latvieši ir apbrīnojami sevi parādījuši.
Blokpostos (kontrolposteņos) pēdējā laikā es pārgāju citā režīmā, man praktiski pase vairs nav jārāda. Es saku: esmu latvietis, braucu no frontes vai braucu uz fronti. Un praktiski 50% paspiež roku un atdod godu. Es domāju, tas arī visu pasaka par to, ko latvieši dara tur frontē."
