Eiropas Komisija īpašu uzmanību kandidātvalstij Serbijai pievērsa pēc tam, kad tās lauksaimniecības ministre Sņežana Bogosavļeviča-Boškoviča pirms dažām dienām vizītes laikā Maskavā paziņoja, ka Krievijas nepieciešamība pēc pārtikas produktiem un lauksaimniecības precēm Serbijai ir unikāla iespēja, kas ir jāizmanto. Pēc tikšanās Krievijas lauksaimniecības ministrs Nikolajs Fjodorovs norādīja, ka jau šonedēļ Maskavas dos tiesības trīs piena produktu ražotājiem Serbijā eksportēt savus produktus uz Krieviju un ka piegādes varētu sākties divu līdz trīs nedēļu laikā.
Kā no Eiropas Savienības kandidātvalsts, kas šogad oficiāli sāka iestāšanās sarunas, no Serbijas tiek gaidīts, ka tā piesliesies kopienas ārlietu politikai.
Belgrada, kas vēsturiski bijusi Maskavas sabiedrotā, oficiāli norādījusi, ka nepievienosies sankcijām pret Krieviju, kuras rietumvalstis ieviesušas par Krimas aneksiju un situācijas destabilizēšanu Ukrainas austrumos. Brisele sagaida, ka Belgrada vismaz neizmantos situāciju savā labā.
Pēc lauksaimniecības ministres paziņojumiem Serbiju, kā arī citas valstis, kas cer iestāties kopienā, brīdināja Eiropas Savienības paplašināšanās komisāra pārstāvis Pīters Stano: „Mēs sagaidām, ka Eiropas Savienības partnervalstis atturēsies no pasākumiem, kuru mērķis ir apgūt tirdzniecības jaunās iespējas, kas radušās šajā situācijā. Tāpēc, ka mums tas ir jautājums par starptautiskas solidaritātes uzturēšanu un starptautisko likumu aizstāvēšanu attiecībā uz Krievijas rīcību, vai tā būtu Krimas nelikumīga aneksija vai situācijas destabilizēšana Ukrainā.”
Piektdien Serbija paziņoja, ka ievēros Briseles aicinājumu necensties „izsist labumu” no Krievijas aizlieguma importēt rietumvalstu pārtikas produktus. Premjers Aleksandrs Vučičs solīja, ka valdība nesubsidēs savus ražotājus ar mērķi audzēt eksportu uz Krieviju un necentīsies to veicināt. Vienlaikus viņš uzsvēra, ka Belgrada arī netraucēs lauksaimniekiem sūtīt savus ražojumus uz Krieviju, jo tas būtu pretrunā valsts interesēm.
Vučičs apstiprināja, ka saņēmis oficiālu brīdinājumu, kas aicināja Serbiju atturēties no eksporta palielināšanas uz Krieviju solidaritātes ar Eiropas Savienību vārdā.
Tomēr viņš arī nevairījās mest akmeni Eiropas Savienības dārziņā, retoriski jautājot, vai tā ir Belgrada, kas Krievijai pārdot karakuģus, kā to dara Francija.
Vučičs arī norādīja, ka starptautiskajai sabiedrībai nevajadzētu prasīt Serbijai pamest novārtā savu attīstību un intereses konflikta dēļ, kurā tā nekādā veidā nav iesaistīta: „Es nesaprotu, ko nozīmē mudināšana uz solidaritāti ar Eiropas Savienību. Uz solidaritāti kādā lietā? Ar mums nekonsultējās, kad tika ieviestas sankcijas pret Krieviju. Ar mums nekonsultējās, kad Krievija atbildēja ar pretsankcijām. Vai ir iespējams, ka tagad abas puses uzskata par atbildīgiem mūs, kas nekādā veidā tajā visā neiesaistījās?”
Serbija nav vienīgā kandidātvalsts, kas sankciju un pretsankciju kontekstā rada bažas Briselei.
Grieķija nesen apsūdzēja Turciju, ka tā izmanto Krievijas pārtikas importa aizliegumu savā labā. Turcijas finanšu ministrs bija paziņojis, ka krīze starp Krieviju un rietumvalstīm ir „iespēja” Ankarai.
