28 gadus vecais Maliks Margarita iet savu senču pēdās. Ik rītu viņš ar laivu dodas jūrā, cerot nopelnīt iztiku ar zveju. Taču šodien viņa tīkla palika tukši.
“Kad es sāku zvejot, mēs parasti pārnācām mājās ar tonnu zivju. Taču tagad tādi lomi vairs nav redzēti,” stāsta Maliks.
Maliks dzīvo Seišelās, kuru 115 salas veido vien kādus 176 kvadrātkilometrus zemes, taču valsts ekskluzīvā ekonomiskā zona jūrā stiepjas 500 miljonu kvadrātkilometrus apmērā. Lai aizstāvētu bioloģisko daudzveidību, pērn teju trešdaļu no saviem ūdeņiem valsts pasludināja par aizsargājamajām teritorijām, aizliedzot tur jebkādas darbības. Vietējie zvejnieki par to nemaz nepriecājas.
“Es baidos, ka šī industrija Seišelās izmirs. Ja turpināsies šāda tendence, mēs nevarēsim piesaistīt jauniešus, nevarēsim piesaistīt profesionāļus. Būs jāatbrīvo vieta citiem – zivju dīķiem, lauksaimniecībai,” spriež Zvejnieku asociācijas pārstāvis Beati Hoaro.
Kā liecina Pasaules Bankas dati, zvejniecība ir valsts svarīgākā industrija, kas dod lielu ieguldījumu iekšzemes kopproduktā un nodrošina darbu 17% valsts iedzīvotāju. Taču okeāna ilgtspējīga pastāvēšana ir daudz vērtīgāka, tādēļ amatpersonas no ieceres atkāpties negrasās.
