Harkivas apgabala atbrīvošana: "Tā pēkšņi – pa vienu nakti, un viss"
"Tā pēkšņi – pa vienu nakti un viss. Un paldies Dievam, cīņu vairs nebija," tā par Ukrainas karavīru ienākšanu Izjumā saka Valentīna. Viņa LTV izrāda blakusēkas koridoru, kur pavasarī tika guldīti Krievijas iebrukumā bojāgājušo līķi, un pagrabu, kurā viņas daudzstāvu mājā dzīvojošajiem okupācijas laikā nācās pavadīt daudzas nedēļas. Arī bērniem – tumsā lukturītis uz pagraba sienām izgaismo tur salīmētos viņu zīmējumus un izgriezumus.
Valentīnu klusums pirmajā brīdī nevis nomierinājis, bet radījis satraukumu, vai tam atkal nesekos apšaudes. Pavasarī tās bija smagas. Krievija Izjumu okupēja aprīļa sākumā – pirms tam mēnesi pilsētu smagi apšaudot ar artilēriju.
Vietējās pareizticīgo Krusta pacelšanas baznīcas zeltītajā kupolā, kas todien mirdz rudenīgajā saulē, rēgojas šāviņa atstāts caurums no apšaudēm martā.
Ēkai pērn apritēja 200 gadi kopš uzcelšanas. No lielākiem postījumiem baznīcai izdevās pasargāties – kupola logu rāmji no trieciena ielauzti uz iekšu un stikli izsisti, caurvējā smagnēji šūpojas zeltītā griestu lustra, taču ikonas un gleznojumu tēli joprojām noraugās baznīcā ienākušajos.
Bet daudzas citas ēkas ir smagi sapostītas, daļa nolīdzinātas līdz ar zemi. Kā Vladimira māja – pārdomu pilns viņš pie tās ierodas ar ķerru un uzvelk biezus tumši zilus darba cimdus.
Vladimirs tagad dzīvot citviet netālu; lai uzceltu plītiņu ziemai, viņš sāk vākt karstumizturīgos ķieģeļus no tā, kas starp gruvešiem reiz bija kamīns.
Viņš taujā: "Nav taču zināms, kāda būs ziema, vai ne?" Māja tikusi sagrauta spēcīgā apšaudē 12. martā, iela principā sagrauta. Vladimiram ir vēl viens jautājums, retorisks un bez atbildes: "Nezinu, ko un kā priekšā esam nogrēkojušies, ka viņi šādas lietas izdarīja."
Krievijas okupācija: "Dzīve kā ellē" un "Svēru 80, tagad 50 kilogramus"
"Kā ellē," tā aizvadītajos mēnešos pārdzīvoto, stāvot ar spieķīti rokās uz caurumainas mājas un sašķaidītas baltas automašīnas fona, raksturo sirma kundze gados, kas stādās priekšā kā Valentīna. Tagad var gulēt, nesatrūkstoties no katra trokšņa.
Bet vienā no iekšpagalmiem 84 gadus vecais Boriss, sēžot pie paštaisītas krāsniņas un vārot ūdeni tējai (pilsētā tobrīd joprojām nav elektrības), atzīst – pirms Krievijas iebrukuma svēra 80, bet tagad – 50 kilogramus. No garderobes, kas viņam esot paprāva, bikses vairs neder: "Tādus, kāds esmu tagad, tajās biksēs nu var divus iebāzt." Tās, kas viņam kājās, esot knapi atradis. Viņš priecīgs, ka ukraiņu brīvprātīgo piegādātajā palīdzības pakā arī sviests, ko pielikt putrai.
Taču, līdzīgi kā Valentīna, Boriss, kurš jau bērnībā pārdzīvojis Otro pasaules karu, ir optimistiski noskaņots: "Izturēsim, kaut kā pārdzīvosim. Šis man ir otrais karš. To pārdzīvojām, un šo pārdzīvosim."
Radio "Krievija-Z"
Boriss aizvadītājos mēnešos mājas pagrabā līdz ar vairākiem desmitiem cilvēku dzīvoja kopā arī ar Romānu. Viņš ir no Severodoneckas, viņa mājas atrodas tur – joprojām okupētas. Izjumā Romāns ieradās, kad Krievija februārī tikko bija sākusi iebrukumu, un, karam turpinoties, tā arī te palika pie vecākiem.
Pusmūža vīrietis melnā kapučjakā izrāda pagrabu. "Vienīgais, kas glāba februārī – pagrabs ir sauss un temperatūra šeit nenokritās zemāk par 14 grādiem," stāsta Romāns. Septembrī temperatūra nepilni 18 grādi, liecina pie sienas piekārta elektroniskā pulksteņa termometrs.
Pirmajās dienās trīs nelielās pagraba telpās dzīvojuši 62 cilvēki, starp kuriem seši bērni. Arī trīs mazi sunīši.
Apgaismojums – LED lentes. Tās toreiz dabūtas no vairākiem sasistajiem veikalu reklāmas stendiem. Pieslēgtas pie prāva akumulatora, bez uzlādes tās varēja lietot pāris nedēļas. Akumulatoru uzlādēja no degvielas ģeneratora – cik nu degvielas bija iespējas dabūt. Dzīvojot pagrabā, varējis labi dzirdēt arī attālāku sprādzienu viļņus. Romāns stāsta: "Bet vismaz droši, ka šķembas nelido. Tomēr, kad kaimiņmājā kāpņutelpā ielidoja, pārkrustījāmies, ka mums netrāpa." Tiklīdz bija kāds klusuma brīdis, gāja laukā iekurt ugunskuru, lai paspētu ko pagatavot ēst.
Okupācijas mēnešos arī parādījies radio "Krievija-Z" vai tamlīdzīgi, saka Romāns, bet precīzu nosaukumu neatceras. "Stāstīja, ka viss šeit ir lieliski, bet mēs redzējām, kas šeit notiek. Kā teica Zelenskis – biju domājis, Buča būs tikai viena, bet vēl ir arī Izjuma,"
viņš piekrīt Ukrainas prezidentam, kurš dažas dienas iepriekš bija apmeklējis Izjumu.
Vēl viena Buča: 447 līķi Izjumas priežu mežā
Tajās dienās priežu mežā Izjumas nomalē gaisā virmoja salkana līķu un nāves smaka – notika ekshumācija. Pēc atbrīvošanas tur tika atrastas simtiem pēdējos mēnešos izveidotu kapavietu ar sanumurētiem koka krustiem. Krievijai okupējot Izjumu, tā uzdeva vietējam apbedīšanas birojam šeit aprakt pilsētā mirušos, kas pirms tam vai nu bija aprakti piemājas pagalmos, vai, kā pie Valentīnas mājas – pašu iedzīvotāju saguldīti pamestas ēkas gaitenī, kamēr vēl bija vēsāks. Daudzi miruši Krievijas artilērijas apšaudēs.
Tika ekshumētas 447 cilvēku mirstīgās atliekas, kas nododas tiesu medicīnas ekspertu rokās. Pēc sākotnējās apskates – lielākajai daļai bija vardarbīgas nāves pazīmes, bet 30 – spīdzināšanas pazīmes, paziņoja Ukrainas varasiestādes.
Ekshumācija ilga nedēļu. Noslēdzošajā dienā bija ieradies Ukrainas armijas kapelāns, pareizticīgo priesteris – lai aizlūgtu par mirušo mūžīgo mieru, ar kūpošu vīraka trauku apstaigājot simtu kapavietu rindas.
"Sāpe dvēselē"
Organizēt ekshumācijas procesu, uz Harkivas apgabalu atsūtīti arī eksperti no Kijivas, kas pavasarī jau pieredzēja, kā izskatās Krievijas okupācijas sekas Ukrainas galvaspilsētas apkaimē Bučā un Irpiņā. Tāpat uz Izjumu atsūtīta brigāde, lai demontētu Krievijas apšaudēs sagrautās ēkas. Traktortehnikas un paceļamo krānu rūkoņas pavadībā strādnieki novāc to, kas atlicis no Izjumas 12. liceja. Dzirkstelēm šķīstot, ar ripzāģi metālam tiek sadalītas metāla caurules, pēc tam ar skaļu dārdu un putekļu mākoni nogāžas vēl viens ārsienas posms.
"Kad strādājām Borodjankā, tur bija daudz šādu ēku," fonā turpinoties demontāžas darbiem, stāsta Artūrs Kotenko no Kijivas brigādes. "Neviens negaidīja, ka mums uzbruks agresora valsts.
Par katru namu ir sāpe dvēselē. Un viņi dara maksimāli visu, lai mēs viņus neieredzētu."
Spīdzināšanas un ieslodzījums par Ukrainas karogu
Gan Izjumā, gan Balaklijā, gan Ševčenkovē un citur atklājas arī stāsti par ieslodzīšanām un spīdzināšanām. Balaklijā Krievijas armijnieki bija iekārtojušies vietējā policijas ēkā. Daļā telpu dzīvoja viņi paši – uz grīdas mētājas matrači. Turpat propagandas avīzes krievu valodā ar nosaukumu "Harkova Z". Precīza datuma nav, vien 2022. gads un Nr.3. Uz vāka blakus viens otram stāv Krievijas Vladimirs Putins un Baltkrievijas Aleksandrs Lukašenko. Sarkanā kvadrātā izceltas frekvences, kurās acīmredzot bijis iespējams atrast radiostaciju ar tādu pašu nosaukumu – "Harkova Z". Iespējams, tā pati, par kuru Izjumā stāstīja Romāns.
Policijas iecirkņa pagrabā bijusi ierīkota vieta spīdzināšanai. Bet īslaicīgas aizturēšanas izolatoros – ieslodzījuma vieta.
"Vissmagākais, ka nezini, cik ilgi te sēdēsi," saka Aleksejs, iesirms kungs džinsa jakā, kurš šaurā un tumšā kamerā, kurā viena virs otras divas gultasvietas, ar sešiem citiem cilvēkiem pavadījis 25 dienas.
Par ko? "Man pirms kara mājās bija izlikts Ukrainas karogs. Kāds par to noziņoja," atbild Aleksejs.
Uz labierīcībām ieslodzītos veduši uz tualeti ārā uz ielas divreiz dienā, septiņos no rīta un septiņos vakarā – ar maisu galvā un automātistu pavadībā.
Sāļā zeme
Krievijas okupācijas mēnešos šajā zemē sagūlis drūms un klusējošs smagums. Īpaši tādās vietās kā Izjumas masu apbedījumi.
Harkivas apgabala pilsētu atbrīvošana septembrī bija strauja – šķiet, Krievijas armija nebija gaidījusi šādu Ukrainas spēku pretuzbrukumu un bieži bez nopietnas cīņas ātri aizbēga no okupētajām vietām.
Ukrainas spēku virzība tagad ir sabremzējusies, taču joprojām turpinās. Šomēnes Ukrainas austrumos jau tika atbrīvota arī stratēģiski nozīmīgā Limana Doneckas apgabalā, kas ļauj turpināt centienus tālāk atbrīvot arī apdzīvotas vietas – kā Severodonecku Luhanskas apgabalā. Tāpat turpinās pretuzbrukums dienvidos Hersonas apgabalā. Papildu morālais pacēlums Ukrainas bruņotajiem spēkiem – 8. oktobrī notikušais ar Krievijas okupētās Krimas tiltu.
Taču diemžēl izskatās, ka arī turpmāk, Ukrainai atbrīvojot pilsētas, tajās līdztekus tiks atrasta arī aiz Krievijas okupācijas atstāta no asinīm un iznīcības sāļa zeme.
