Arī agrāk ik uz soļa biju dzirdējis seno frāzi – "Kam karš, bet kam māte miesīgā”, taču nekad to nebija pateicis nejauši satikts valsts varas pārstāvis (lai arī ne pārāk augsta ranga). Kā pēc tam nedēļas laikā pārliecinājos, tā izteicās daudzi ukraiņi. Viņi uzskata, ka augstākā vara ar valsts prezidentu Petro Porošenko priekšgalā nav godīga pat kara vešanā.
Prezidenta gadījumā to apstiprinot fakts, ka valsts pirmajai amatpersonai joprojām piederot strādājošs uzņēmums Krievijā – valstī, ar kuru norisinās formāli nepasludināts karš. Kāds kaujās ar krievu iebrucējiem ievainojumu guvis ukraiņu jūras kājnieks ironiski izteicās: “Varat iedomāties, ka Otrā pasaules kara laikā Staļinam piederētu strādājoša fabrika netālu no Hamburgas? Absurds taču!”
Satiktie brīvprātīgie uzskata, ka prezidentam vajadzējis pasludināt karastāvokli valstī. Taču ne jau tādēļ, lai lielāko daļu pilsoņu iesauktu armijā, bet gan lai uzlabotu valsts aizsardzību. Lai gan par mazākām nejēdzībām un nopietnu korupciju klīst daudz runu, ne visām no tām uzreiz iespējams akli noticēt. Visu rūpīgi jāpārbauda, tomēr, visticamāk, liela daļa patiesības šajos stāstos ir.
Pēc Ilovaiskas katla četrus mēnešus krievu gūstā pabijušais karavīrs stāstīja, ka cauri viņa postenim tikušas izvestas un atdotas pretiniekam vairākas jaunas Ukrainā ražotas bruņumašīnas. Kāds cits pieminēja Kanādas valdības atsūtītās armijas formas, kas drīzumā bijušas nopērkamas veikalos.
Vairāk nekā gadu frontē pabijis brīvprātīgo bataljona "Aidar" karavīrs par armijas apgādes uzlabošanos izteicās šādi: “Pirms kāda laika sazinājos ar puišiem.
Ko viņi ēd – nesen bijusi gaļa, kas saldētavās turēta kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Arī konservi ir tikpat “svaigi”! Tāda ir labā apgāde pašlaik.”
Aizvien vairāk brīvprātīgo palīgu, kas jau divus gadus palīdzējuši apgādāt ukraiņu karavīrus ar to, kas visvairāk nepieciešams frontē, nolēmuši pārtraukt šīs palīdzības sniegšanu. Tas bijis nepieciešams 2014. un 2015.gadā, kad vajadzēja apgādāt jaunizveidotos brīvprātīgo bataljonus un arī regulārās armijas daļas. Tad bija jāiegūst laiks, jānotur pozīcijas, tagad situācija ir mainījusies.
Neraugoties uz dažādiem trūkumiem, apgāde tomēr esot labāka. Iespējams, šis apgalvojums neattiecas vienīgi uz dažām brīvprātīgo vienībām, kas arī tagad neatrodas nedz Aizsardzības, nedz Iekšlietu ministrijas pakļautībā.
Kāda no brīvprātīgajām stāstīja, ka, turpinot palīdzības sniegšanu armijai, tiekot panākts pretējais efekts. Tā uzskatāma par valsts varas izlaišanu, jo ierēdņi redzot, ka visu padara voluntieri un nevienaldzīgā sabiedrības daļa, un atļaujas nepildīt savus tiešos pienākumus. Pieminētā voluntiere tagad nodarbojas ar frontē bijušo karavīru rehabilitāciju.
Parasts tūrists Ukrainas teritorijas lielākajā daļā varētu arī nepamanīt kara klātbūtni, un tas ir saprotami. Līdz karam jeb frontes zonai pat no valsts vidienes, kur nosacīti atrodas Kijeva, jābrauc vesela diena – tie ir aptuveni 800 kilometri. Visapkārt vasarīga ainava ar atpūtniekiem upju un ezeru krastos, labības novākšanu un dārza darbiem, tomēr, aprunājoties ar vietējiem iedzīvotājiem, paveras cits priekšstats.
Tad var uzzināt, ka pat mazā lauku ciematā ļaudis domā un jautā, kas Ukrainu sagaida nākotnē. Ko darīs Krievija, vai uzsāks lielu uzbrukumu?
Luckas iedzīvotāja Katrīna Homjaka nezina neko par diviem saviem dēliem - 1990.gadā dzimušo Volodimiru un 1993.gadā dzimušo Dmitriju - jau divus gadus.
Ar savu armijas vienību viņi izbraukuši no Luckas 2014.gada 31.jūlijā, austrumos nokļuvuši jau nākamajā dienā. Drīzumā piedalījušies savā pirmajā kaujā, kuras laikā pazuduši bez vēsts. Aizvadītos divus gadus māte krietni nopūlējusies, lai iegūtu informāciju par dēliem. Kopā ar divām citām karavīru mātēm un vienu tēvu pat devusies uz Krievijas kontrolēto separātiski noskaņoto Doņecku, tomēr arī tur neko nav izdevies uzzināt.
Līdzīgi daudziem citiem,arī Katrīnai (tikai pēc apprecēšanās pārcēlusies uz Ukrainu no Krievijas) “nevedoties” sarunas ar radiniekiem Krievijā. “Es runāju ar radiniekiem Krievijā. Viņi saka – jūs tur paši karojat savā starpā” – “Bet tur ir jūsu armija!” Viņi atbild, ka neesot gan. Visi mani radi dzīvo teritorijā no Ukrainas līdz Tālajiem Austrumiem. Mana māsīca saka – “Mēs taču visi dzīvojām kopā PSRS, bija tik labi!” Saku viņai – “Sasistu vāzi taču nav iespējams salikt kopā. Kam patiks, ja ielaužas viņa mājā un cenšas noteikt kārtību. Katra ģimene tāpat kā tauta vēlas dzīvot saskaņā ar savu izpratni.”
Šķiet, ka krievu tauta nevēlas karot, taču daudzi krievi iet un brīvprātīgi piesakās – tātad daļa grib karot! Kad viņus paklausies – visur jābūt Krievijai, no Baltijas līdz Ukrainai! Kā tā var būt!?”
