Globālais latvietis. 21. gadsimts

Latviešu valodas uzturēšana ārpus Latvijas - pienākums vai atbildība?

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Eiropas diasporas pilsoniskā līdzdalība: politiskais profils un vērtību analīze

Neatgriezeniski pazūd diasporas mantojums. Iespējas to apzināt un digitalizēt

Sāks apzināt trimdas arhīvu krājumus. «Nesvied neko prom!»

Kas notiek ar vēsturiskajām liecībām par trimdas latviešu dzīvi? Kā to saglabāt nākamajām paaudzēm, lai diasporas mantojums neatgriezeniski nepazustu? Vai tam palīdzētu Kultūras ministrijas solītais finansiāli atbalsts trimdas vēsturisko liecību digitalizēšanai, to skaidro Latvijas Radio raidījums “Globālais latvietis. 21. gadsimts”

Kultūras ministrija sarunās ar diasporu solījusi atbalstīt jaunas iniciatīvas, kas saistītas ar diasporas arhīvu krājumu apzināšanu, pārvešanu uz Latviju un digitalizēšanu. Bet, tieši kā tas notiks, to šobrīd nevar pateikt neviena no iesaistītajām pusēm. Šobrīd arhīva veidošana diasporā iespējama, vienīgi paļaujoties uz atsevišķu trimdinieku “neprātu”.

Entuziastu darbs

Lielbritānijas Latviešu dokumentācijas centra un arhīva vadītāja un Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā Kultūras dokumentācijas nozares vadītāja Inese Auziņu-Smita ir viena no šādām aizrautīgākajām un dedzīgākajām arhivārēm kāda vien sastapta. “Tas ir mans hobijs. Man nepatīk vārds misija, man kā izglītotai bibliotekārei tas ir dzīves aicinājums," Latvijas Radio saka Auziņa-Smita. Viņa atklāj, ka atbraucot uz Angliju tur nav bija ne arhīva, ne bibliotēkas.

Jānis Tauriņš un Inese Auziņa - Smita

"Nacionālā padome man lūdza nolasīt referātu, kā saglabāt trimdas latviešu kultūras vērtības. Es biju tā, kura ieteica, ka vajag dibināt dokumentācijas centru. Tas bija 1984. gadā," stāsta entuziaste.

Lielbritānijas dokumentācijas centrā nav privātpersonu lietu. Arhīvs glabā gandrīz visu Lielbritānijas latviešu organizāciju vēsturiskās liecības. Savukārt Straumēnos atsevišķi glabājas, un drīz tiks organizēts arī Daugavas Vanagu fonda arhīvs, atklāj Auziņa - Smita. Neskaitot fotogrāfijas, personu lietu arhīvā nav.

Protams, ka mainās veids, kā uzglabāt vēstures liecības. Digitalizēšana ir viens no veidiem, kā liecības saglabāt. Kā norāda Inese Auziņa-Smita, tad šai jomā jau uzsākta sadarbība: “Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļas vadītāja Inese Kalniņa ieradās pie mums Straumēnos ar virkni dažādas tehnikas un sāka digitalizācijas projektu, ko mēs ar brīvprātīgajiem palīgiem turpinām. Mēs digitalizējam fotogrāfijas, kas glabājas pie manis. Tās ir 40 tūkstoši fotogrāfiju.”

Ejot cauri digitalizēšanas procesam, svarīgākais ir saglabātie materiāli, bet, lai tos digitalizētu efektīvi, tiem pirms tam jābūt sakārtotiem, taču tam trūkstot darbaspēka.

Trimdas vēsturisko liecību saglabāšana līdz šim notikusi, pateicoties tam, ka ir cilvēki, kuriem tas ir dzīvesveids.

"Nesvied neko prom, svied manā virzienā"

Inese Auziņa-Smita jau ir trimdinieku vidū labi pazīstama ar savu saukli, kuru vecās trimdas mantinieki, tuviniekiem aizejot viņsaulē, atceras un izpilda. 

“Trimdinieku radinieki ir apvārdoti ar manu saukli - "nesvied neko prom, svied manā virzienā". Viņi to jau ir iegaumējuši. Bieži, kad es braucu uz Straumēniem, kas ir pusstundas attālumā no manām mājām, mani tur sagaida desmitiem kastu ar trimdinieka, kurš aizgājis viņsaulē, materiāliem. Bieži vien es pat nezinu, kas tos materiālus ir atgādājis," stāsta sieviete.

Runājot par to, ka visus trimdas vēstures materiālu vajadzētu pārvest uz Latviju, skeptiska ir Ņujorkā dzimusī Krēsliņu dzimtas pārstāve Zuze Krēsliņa-Sila. Viņa uzskata, ka

daļai arhīvu jāpaliek trimdā, diasporas lietošanā,

turklāt izrādās, ka daļai arhīva materiālu, kas atrodas Latvijā, ārlatvieši nemaz nevar piekļūt.

Kā labāk arhivēt? 

Gaidot, kā tieši Kultūras ministrija atbalstīs trimdas arhīva digitalizēšanu un saglabāšanu, ar savām pārdomām dalās Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļas vadītāja Inese Kalniņa:

“Ļoti ceram, ka Kultūras ministrijas iniciatīva nepaliks tikai uz papīra, bet realizēsies dzīvē, jo,

tēlaini izsakoties, mēs šobrīd varam ielēkt aizbraucošā vilciena pēdējos vagonos. Ja gribam nopietnas kolekcijas savākt un informēt diasporu, kā saglabāt vēstures liecības, tad šis ir pēdējais brīdis.. ”

Turpretī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Toms Ķikuts uzskata, ka galvenais, sākot šīs jaunās iniciatīvas būtu pārāk neaizrauties ar centralizāciju.

"Ja kāds neliels novada muzejs vēlas pārvest uz Latviju kāda sava novadnieka arhīvu, tad dot viņiem iespēju projekta kārtībā saņemt finansējums arhīva pārvešanai. Tas būtu krietni lietderīgāk. Piemērs – viens no Latvijas dibinātājiem - Jānis Vārsbergs, mūža nogali pavadīja Zviedrijā, un daļa no viņa mantojuma nonākusi Madonas novadpētniecības muzejā. Muzejs izmantojis to par visiem simt procentiem; ja šie materiāli būtu nonākuši kādā lielākā institūcija, nevis viņa dzimtajā pusē, iespējams, ka materiāli nebūtu pienācīgi novērtēti, tie būtu izšķīduši," stāsta Ķikuts.

Tieši tādēļ visi, kuri saistīti ar diasporas arhīvu vākšanu un uzglabāšanu, vienojas par to, ka šis ir darbs, kas veicams ar milzu atbildību pret nākamajām paaudzēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti