ĪSUMĀ:
- Vācija no 1. jūlija jau 13. reizi pārņem ES prezidentūru.
- Prezidentūras prioritātēs nopietnas izmaiņas ieviesa Covid-19 pandēmija.
- Koronavīrusa krīzes pārvarēšana ir absolūti pirmā prioritāte.
- Tāpat prioritāte ir sarunas par attiecībām ar Londonu pēc “Brexit”.
- Asas diskusijas paredz par naudas sadali Covid-19 pārvarēšanai.
- Merkele: No Vācijas tiek gaidīts daudz, mēs vēlamies piepildīt šīs cerības.
Šī ir jau 13. reize, kad Vācija kļūst par Eiropas Savienības Padomes prezidējošo valsti. Tāpēc tradicionālā prezidentūras programmas sastādīšana Berlīnei nebūt nav sveša. Taču šoreiz sākotnējās prezidentūras prioritātēs nopietnas izmaiņas ieviesa Covid-19 pandēmija.
Kā norādījis Vācijas pastāvīgais pārstāvis Eiropas Savienībā Mihaels Klauss, koronavīrusa krīzes pārvarēšana ir absolūti pirmā prioritāte, taču ir arī vairāki citi neatliekamie darbi.
“Galvenā prioritāte, protams, ir koronavīrusa krīzes pārvarēšana. Tas nozīmē krīzes pārvaldību, dažādas izejas stratēģijas un atkopšanos. Tā ir absolūta prioritāte.
Un tad ir lietas, kuras mēs nevaram pārlikt uz nākamo prezidentūru, bet kas ir jānoslēdz Vācijas prezidentūras laikā. Viena no šādām lietām ir breksits un, ņemot vērā, ka Lielbritānija negatavojas prasīt sarunu pagarinājumu, vienošanās ar Londonu ir jāpanāk nākamajos sešos mēnešos. Tad ir arī tādi šajā gadā risināmi jautājumi, kā nākamo gadu budžets un pat zvejniecība. Un vēl ir arī otrā sadaļa ar jautājumiem, kur mēs gribētu panākt ievērojamu progresu, piemēram, sarunās par migrācijas politiku vai zaļo kursu,” norādīja Mihaels Klauss.
Viņš uzsvēris, ka pašā prezidentūras sākumā Vācijai būs jāspēlē nozīmīga loma, palīdzot dalībvalstīm vienoties par pēckrīzes atkopšanās fonda līdzekļu sadali. Proti,
jāatrisina jautājums par aizdevumiem vai grantiem jeb, vienkāršāk runājot, jātiek skaidrībā, cik naudas un kurš saņems.
Merkeles pragmatiskā un nosvērtā rīcība pandēmijas laikā ir ievērojami palielinājusi viņas autoritāti gan mājās, gan ārvalstīs. Tas ļāvis Merkelei uzņemties tādus politiskos riskus, kuri tikai pirms gada būtu šķituši iedomājami. Un Francijas un Vācijas priekšlikums par 500 miljardu eiro ekonomikas atjaunošanas fondu ir viens no tiem. Tagad Vācijai gan šī ideja būs jānoved līdz galam – jāpanāk visu 27 dalībvalstu atbalsts.
“Vācija rotējošo Eiropas Savienības prezidentūru pārņem 1. jūlijā, un es priecājos, ka pastāv kopīga izpratne - kopīgi risināt problēmas, un ka mēs cits citu atbalstām. Cerības ir lielas. Mēs ļoti labi zinām, ka, ja Vācija un Francija ir vienota, tas obligāti nenozīmē, ka pārējā Eiropa būs vienota. Bet, ja Vācija un Francija ir pretrunā, tad Eiropas vienotībai nav labu izredžu,” sacīja Merkele.
Ne mazāk asas diskusijas ir paredzētas arī par nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžetu, kur tāpat gaidāmi strīdi par finansējuma sadalījumu.
Merkele vēlas par fondu un daudzgadu budžetu vienoties vēl jūlijā. Un tas būs nopietns pārbaudījums Merkeles diplomātiskām prasmēm. Dienvideiropieši vēlas, lai nauda no fonda tiktu sadalīta kā granti, nevis aizdevumi.
Tikmēr Nīderlandes vadītās “taupīgais četrinieks” principā iebilst pret grantiem un vēlas, lai shēmā būtu stingrāki nosacījumi naudas izmaksai.
Atsevišķi eksperti ir izteikušies, ka Vācijas prezidentūra tieši tik izaicinošā laikā ir īpaši nozīmīga, jo sarežģītu krīžu vadīšanai Eiropas ietekmīgākās valsts līderība noteikti nāks par labu.
Šī ir arī iespēja Angelai Merkelei kā visilgāk pie varas esošajai Eiropas līderei kārtējo reizi sniegt savu ieguldījumu Eiropas Savienības vienotības stiprināšanā. Uz to ir norādījusi arī pati Angela Merkele.
“Mēs ļoti labi apzināmies, ka no Vācijas prezidentūras tiek gaidīts ļoti daudz. Mēs vēlamies piepildīt šīs cerības, strādājot tā, lai mēs visi no šīs krīzes izkļūtu kopā, vienlaicīgi sagatavojot Eiropu nākotnei.
Jo tikai kā vienota kopiena mēs varam aizstāvēt savas Eiropeiskās vērtības – demokrātiju, cilvēktiesības un likuma varu –, kā arī nodot šīs vērtības citiem,” sacīja Angela Merkele.
Uzrunājot Bundestāga deputātus, Merkele ir paziņojusi, ka šajā krīzes laikā ir ļoti liela iespēja, ka Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomiskā situācija kļūs arvien atšķirīgāka un tas var ievērojami vājināt Eiropas vienoto tirgu. Šādu situāciju, pēc kancleres domām, nedrīkstētu pieļaut.
Tieši Angelas Merkeles un Emanuela Makrona kopējo iniciatīvu Eiropas Savienības ekonomikas atveseļošanai uzskata par pavērsiena punktu izlēmīgai Eiropas Komisijas tālākajai rīcībai, kura nebūtu iespējama bez Merkeles atbalsta.
Vienlaicīgi komentētāji brīdina, ka nevajadzētu īpaši cerēt uz to, ka jaunais atkopšanās fonds būs aizsākums ilgi apspriestajai Eiropas fiskālajai savienībai.
Eiropadomes prezidents Šarls Mišels ir izsludinājis nākamo padomes tikšanos 17.un 18. jūlijā, paužot cerību, ka tieši šīs sanāksmes laikā varētu tikt panākta vienošanās par atveseļošanās fonda līdzekļu sadali. Taču arī Vācijas pārstāvji ir norādījuši, ka pašlaik dalībvalstu vidū esošās domstarpības ir pārāk lielas, lai vienošanos panāktu jau šajā mēnesī.
Berlīne vēlas arī panākt progresu Eiropas migrācijas sistēmas reformā un sākt diskusiju par to, kā ES varētu uzņemties lielāku atbildību pasaulē. Tāpēc Vācija oktobrī organizēs samitu starp ES un Āfrikas Savienību. ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksme, kas septembrī bija paredzēta Leipcigā, gan atlikta.
Tomēr analītiķi saka, ka pastāv risks, ka cerības uz Vāciju kā visu problēmu atrisinātāju varētu tomēr būt pārmērīgas.
Līdz ar Vācijas prezidentūru aizsākas arī trio prezidentūra. Ja paši Vācijas pārstāvji paziņojuši, ka pirmie seši mēneši būs īsts sprints, tad turpmākajam gadam jābūt stafetei, kuru pārņems Portugāle un Slovēnija.
