Rietumpapua: cīņa par neatkarību. Intervija ar rietumpapuasu aktīvistu Raki Apu

Rietumpapua ir Indonēzijas austrumu province, kas, Nīderlandei atdodot kontroli pār reģionu, 1963. gadā tika pievienota Indonēzijai. 1969. gadā vietējiem papuasiem tika dota “izvēle” palikt par Indonēzijas provinci vai kļūt par neatkarīgu valsti. Indonēzija pārkāpa Brīvās izvēles aktā noteiktos balsošanas nosacījumus, paziņojot, ka papuasi bija pārāk primitīvi, lai īstenotu demokrātiju. Rezultātā Indonēzijas militārie spēki no viena miljona papuasu izvēlējās 1026 “pārstāvjus”, kuri tika kukuļoti, piespiesti vai piedraudēts balsot par palikšanu Indonēzijā kā tās provincei.

Vairākus gadu desmitus valsts ir autorizējusi neskaitāmus cilvēktiesību pārkāpumus. Indonēzijas valdība ir diskriminējusi vietējos papuasus izglītības un nodarbinātības jautājumos, iznīcinājusi vietējo iedzīvotāju zemi, izraisot nopietnus vides bojājumus. Rezultātā 1,8 miljoni Rietumpapua iedzīvotāju parakstīja petīciju, pieprasot pašnoteikšanās tiesības.

“Rietumpapua Brīvības kampaņa” (RBK) spēlēja nozīmīgu lomu 1,8 miljonu parakstu savākšanā. Kampaņa turpina augt starptautiskā mērogā ar pastāvīgiem birojiem Apvienotajā Karalistē, Nīderlandē, Papua-Jaungvinejā un Austrālijā. Kopš tās dibināšanas 2004. gadā tā ir pastāvīgi cīnījusies, lai panāktu referendumu, kurā vietējie rietumpapuasi spētu balsot par Rietumpapua nākotni. Intervija notiek ar Raki Apu, kurš ir RBK pārstāvis Nīderlandē.

1990. gadu beigās Indonēzijas valdība veica genocīdu pret vietējiem rietumpapuasiem. Tagad, it īpaši šīs kampaņas aktivitāšu rezultātā, Indonēzijas valdība ir ciešāk novērota no starptautiskās sabiedrības puses. Vai Indonēzijas valdība joprojām pilnvaro cilvēktiesību pārkāpumus?

Vairāku desmitgažu laikā Indonēzijas militārie spēki ir nogalinājuši gandrīz trešdaļu no vietējiem rietumpapuasiem. Gandrīz katrs rietumpapuass, ieskaitot mani, ir zaudējis ģimenes locekli Indonēzijas militāro spēku slepkavībās. Lai nosauktu vienu no daudziem, 1998. gadā militārpersonas bija atbildīgas par „Biakas slaktiņu”.

Lielāko daļu no šīm slepkavībām Indonēzijas valdība turpina veicināt, un attieksme pret rietumpapuasiem nav mainījusies līdz šai dienai.

Ir svarīgi saprast, ka, lai arī Indonēzijas valdība ir demokrātiski ievēlēta, militārajiem spēkiem ir būtiska ietekme valdības lēmumu pieņemšanā. Politika, ko īsteno Indonēzijas valdība, sniedz militārajiem spēkiem milzīgu kontroli pār Rietumpapua. Rietumpapua politiskā struktūra, salīdzinot ar pārējo Indonēziju, ir ārkārtīgi atšķirīga, tas ir viens no militarizētākajiem pasaules reģioniem.

Vai Indonēzijas sabiedrība atbalsta Indonēzijas valdības rīcību attiecībā uz Rietumpapua?

Es uzskatu, ka šobrīd mēs esam ļoti interesantā situācijā, jo agrāk Indonēzijas valdība varēja kontrolēt to, ko indonēzieši skolās uzzināja par Rietumpapua, bet tagad sociālie mediji ir izgaismojuši Indonēzijas valdības nežēlību, rezultējoties daudzu indonēziešu atbalstā par pašnoteikšanās tiesībām. Mums pat ir indonēziešu apvienība ar aktīvistiem un studentiem, kuri aktīvi atbalsta mūsu mērķi.

Arī Rietumpapua reģionā esošie transmigranti ir parādījuši, ka viņi atbalsta ideju par Rietumpapua kā neatkarīgu valsti. 1,3 miljoni no 2,5 miljoniem cilvēku, kas dzīvo Rietumpapua, ir transmigranti no Indonēzijas un 1,8 miljoni parakstu tika savākti petīcijai, tādējādi radot satraukumu Indonēzijas valdībai.

Raki Apu

Tomēr RBK un mūsu juristi koncentrējas uz to, lai panāktu referendumu zem tiem nosacījumiem, kas sākotnēji tika noteikti 1969. gada Brīvās izvēles aktā, kurā tikai vietējiem rietumpapuasiem bija tiesības balsot par Rietumpapua neatkarību.

Ar šo stratēģiju mēs cenšamies nodrošināt 100% garantiju, ka, panākot referendumu, Rietumpapua kļūs par neatkarīgu valsti.

Mēs saprotam, ka transmigranti izrāda arvien lielāku atbalstu, bet mēs jau esam kļuvuši par minoritāti mūsu zemē, un zem Indonēzijas valdības kontroles mēs, visticamāk, kļūsim par zudušu nāciju, ko mēs neesam gatavi pieļaut.

Vai attieksme pret vietējiem rietumpapuasiem un transmigrantiem ir atšķirīga institucionālā līmenī?

Pastāv ievērojama diskriminācija pret vietējiem rietumpapuasiem vairākos līmeņos, sākot ar izglītību, darba iespējām un beidzot ar veselības aprūpi. Migrantiem no Džavas, kas ir Indonēzijas ekonomiskais un politiskais centrs, tiek dota priekšroka izglītības un nodarbinātības iespēju ziņā. Arī migrantiem no citām Indonēzijas daļām tiek sniegtas tādas priekšrocības kā mājokļi un subsīdijas, lai atvērtu savus veikalus, savukārt Rietumpapua pamatiedzīvotāji bieži vien dzīvo uz ielām un rada „veikalus”, tirgus laukumā uz zemes novietojot paklājus.

Turklāt, tā kā vietējiem rietumpapuasiem nav darba vietu, viņiem nav naudas, lai samaksātu par veselības aprūpi, kas noved pie tā, ka rietumpapuasi mirst no ārstējamām slimībām. Es uzskatu, ka tas ir absolūti nepieņemami, ka mēs dzīvojam kā nabadzīgākie pilsoņi savā zemē, bet šī situācija ir arī rietumpapuasu dzinējspēks, lai cīnītos par tiesībām uz pašnoteikšanos.

Indonēzijas valdība ir ļaunprātīgi izmantojusi Frīportas raktuves un Rietumpapua lietus mežus, radot ārkārtīgi kaitīgu ietekmi uz vidi. Kā šīs aktivitātes ir ietekmējušas vietējos rietumpapuasus?

Es pats kļuvu par klimata aktīvistu, redzot masveida vides iznīcību Rietumpapua. Toksiskie atkritumi, kuri radušies no zelta ieguves darbiem Frīportas raktuvē, kas ir lielākā zelta raktuve pasaulē, piesārņo upes, kuras ir galvenais pārtikas avots daudzām vietējo rietumpapuasu kopienām. Palmu eļļas rūpniecība jau ir iznīcinājusi lietus mežus, kuri ir otrie lielākie pasaulē aiz Amazones lietus mežiem, miljoniem hektāru apmērā.

Klimata diskusijās šie jautājumi tiek apspriesti no vides iznīcības perspektīvas, savukārt rietumpapuasiem tā ir arī iztikas līdzekļu, dzīvesveida un galvenokārt identitātes sagraušana. Daudzi vietējie rietumpapuasi māca saviem bērniem, kā dzīvot no tā, kas atrodams mežos, bet tagad šo mežu vairs nav. Cilvēktiesības un vides iznīcība ir ļoti cieši saistītas. Šī iemesla dēļ RBK cenšas apspriest cilvēktiesību jautājumus pasaules mēroga klimata pārmaiņu diskusijās, un, tā kā klimata pārmaiņas ietekmē ikvienu, arvien vairāk valstu demonstrē atbalstu neatkarībai.

Rietumpapuasi dzīvo kopā ar dabu, un mēs vēlamies radīt ilgtspējīgu sabiedrību, tāpēc mežu izciršana un zelta ieguve mazinātos, ja mēs iegūtu neatkarību.

Kuras valstis ir sniegušas atbalstu kampaņai un no kurām valstīm jūs sagaidāt atbalstu?

RBK lielākie atbalstītāji ir Klusā okeāna salu valstis, piemēram, Vanuatu, Fidži, Zālamana salas un daudzas Austrālijas kopienas. Vanuatu ir devusi vislielāko atbalstu no visiem, nodrošinot diplomātiskos resursus un iespēju lobēt par mūsu interesēm starptautiskā līmenī. Pašlaik Lielbritānijas parlamentā ir grupa deputātu, kuri ir apņēmušies veicināt informētību par Rietumpapua. Turklāt pagājušajā mēnesī notika Pārstāvju palātas debates par cilvēktiesību pārkāpumiem Rietumpapua.

Atbalstu esam saņēmuši arī no diezgan daudzām nacionālām un starptautiskām vides organizācijām.

Lai gan Papua-Jaungvineja ir tieši aiz robežas, tā nav sniegusi atbalstu, kas ir saprotams, jo tās valdību kontrolē Amerikas un Austrālijas korporācijas. Tomēr kopš kampaņas sākuma mēs esam ieguldījuši līdzekļus Papua-Jaungvinejas studentu izglītošanā par mūsu situāciju, lai radītu stabilu kustību reģionā. Mēs arī izdarījām spiedienu uz vietējām pašvaldībām un apakšreģionālajām organizācijām, lai tās iekļautu Rietumpapua savā darba kārtībā. Kampaņa ir bijusi veiksmīga, jo atbalstītāju skaits Papua-Jaungvinejā palielinās.

Mēs ceram saņemt atbalstu no Nīderlandes, mūsu bijušajiem kolonizētājiem, kuri nenovērsa Indonēzijas vardarbīgo Rietumpapua pārņemšanu. Nīderlandes kampaņa ir vērsta uz holandiešu deputātu lobēšanu. Mēs vēlamies, lai Nīderlande sniegtu to pašu atbalstu, ko Portugāle sniedza Austrumtimorai cīņā par neatkarību.

Austrumtimorā un citos gadījumos, kad mazākas valstis atdalās no lielākām valstīm, parasti ir novērojami vardarbības uzliesmojumi. Vai jūs domājat, ka līdzīga situācija varētu rasties, ja Rietumpapua notiks referendums un cilvēki nobalsos par neatkarību?

Tas noteikti ir ļoti iespējams iznākums, jo Rietumpapua ir reģions ar lielākajiem dabas resursiem un Indonēzija nebūs gatava no tā atteikties. Šāds rezultāts ir ļoti satraucošs, jo mēs jau esam zaudējuši vienu trešdaļu mūsu iedzīvotāju. Tomēr ir kļuvis skaidrs tas, ka zem Indonēzijas varas mums nākotnes nav, un, ja mēs neko nedarīsim, esam pārliecināti, ka vairākums no mums tiks nogalināti un ar laiku mēs izzudīsim.

Kādi ir kampaņas pēdējo gadu lielākie panākumi?

Es domāju, ka visnozīmīgākais kampaņas panākums ir jaunatklātā cerība, spēks un drosme, ko tā ir devusi vietējiem rietumpapuasiem. Pirms 10 gadiem cilvēki Rietumpapua baidījās izteikties un pacelt mūsu karogu (Rīta Zvaigznes karogu), jo viņi tiktu ieslodzīti vai nogalināti. Pēdējos gados kampaņa ir sasniegusi to, ka mediji starptautiskā mērogā ziņoja par izdarītajiem noziegumiem Rietumpapua, un ciešāka valdības novērošana starptautiskā līmenī ir likusi cilvēkiem justies drošāk, tādējādi veicinot viņus izteikt savas bažas, organizēt demonstrācijas un pacelt Rīta Zvaigznes karogu.

Kampaņa ir izveidojusi lieliskas attiecības ar septiņām Klusā okeāna valstīm, kuras divus vai trīs gadus atpakaļ uzsvēra Rietumpapua esošās problēmas ANO Ģenerālajā asamblejā. Tas bija liels solis pretī Rietumpapua un kampaņas plašākai atzīšanai starptautiskā mērogā.

Benijs Venda, Rietumpapua neatkarības vadonis, kurš dibināja Rietumpapua Brīvības kampaņu, ir izraidīts no Indonēzijas. Vai aktīvisti citviet pasaulē, ieskaitot jūs, ir saņēmuši tādu pašu aizliegumu no Indonēzijas valdības?

Tehniski es varu atgriezties, bet reāli es, visticamāk, tiktu nogalināts. Es ļoti gribētu apciemot savu valsti un ģimeni, bet pagājušajā gadā kampaņas aktīvisti Indonēzijā mani brīdināja par to, ka esmu Indonēzijas valdības ''melnajā sarakstā''.

Indonēzijas valdība ir aizturējusi, saindējusi un nogalinājusi ievērojamus un plaši pazīstamus RBK aktīvistus no visas pasaules, kā arī Rietumpapua neatkarības līderus.

Kādi ir jūsu tuvākie nākotnes mērķi pie kuriem pašlaik strādājat?

Protams, mūsu gala mērķis ir ļoti skaidrs - mēs vēlamies tiesības uz pašnoteikšanos. Viens no soļiem, kas jāveic, lai sasniegtu šo mērķi, ir Rietumpapua iekļaušana ANO dekolonizācijas sarakstā. Otrkārt mēs lobējam Nīderlandes valdībā, lai tā sniegtu Rietumpapua tādu pašu atbalstu kādu  Portugāle sniedza Austrumtimorai. Trešais mērķis ir iegūt diplomātisku atbalstu, kādu septiņas Klusā okeāna valstis mums ir sniegušas, no cik vien daudz valstīm iespējams.

Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo, kad ANO Ģenerālajā asamblejā būs rezolūcija par Rietumpapua pašnoteikšanās tiesībām, mums būs nepieciešams daudzu valstu atbalsts, lai rezolūcija tiktu pieņemta. Vēl viens mērķis ir panākt, lai ANO Augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos apmeklētu Rietumpapua un izveidotu ziņojumu par tur notiekošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, jo tas palīdzēs mums sasniegt iepriekš minētos mērķus.

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti