Eiropas Savienības (ES) ārpolitikas koordinatores Federikas Mogerīni vizīšu cikls pa Rietumbalkāniem bija domāts kā atgādinājums par ieguvumiem no tiekšanās uz ciešāku integrāciju 28 valstu blokā. Taču tas notika ne vien pašai ES grūtā laikā, kad uz spēles likta ES nākotne, bet arī uz satraucošu notikumu fona pašos Rietumbalkānos, turklāt ne tikai vienā valstī vien.
Pēc Horvātijas kļūšanas par 28. dalībvalsti par nākamo, kura atrodas vistuvāk ES slieksnim, parasti mēdz nosaukt mazo Melnkalni, kas atšķirībā no citām bijušās Dienvidslāvijas valstīm miermīlīgi un bez savstarpēja aizvainojuma izšķīrās no Serbijas 2006. gadā. Tomēr arvien lielākas bažas ir par Melnkalnes sabiedrībā pieaugošo nacionālismu, kas tāpat kā Serbijas gadījumā iet roku rokā ar eiroskepticismu un prokrievisku nostāju.
Dramatiskākais piemērs tam bija prokrieviska valsts apvērsuma mēģinājums pērnajā oktobrī, lai izjauktu valsts straujo kursu uz NATO un vēlāk, iespējams, arī ES.
Pēc Melnkalnes prokuratūras teiktā, tajā vainojama Maskavas finansēta Serbijas pilsoņu grupa.
Apvērsumu Melnkalnē izdevās novērst, bet tikmēr satraucoši notikumi attīstījušies tās kaimiņvalsts Albānijas attiecībās ar Maķedoniju. Izmantojot jau vairākus gadus ilgo Maķedonijas politisko krīzi, kuras laikā pieredzēti pat tanki ielās, valstī dzīvojošā albāņu kopiena pašlaik pieprasa lielāku autonomiju un albāņu valodas noteikšanu par oficiālu valsts valodu. Maķedonieši tajā saskata apdraudējumu valsts suverenitātei.
Etniskās nesaskaņas no jauna uzjundījušas arī kopš Dienvidslāvijas kara laika nemainīgi politiski problemātiskajā Kosovā, kuras neatkarību joprojām neatzīst Serbija, uzskatot to par savu teritoriju.
Tur jaunākās bažas rada Kosovas albāņu plāni pārvērst drošības dienestus oficiālā valsts armijā. To par draudu savai kopienai uzskata Kosovas serbu minoritāte.
Bet Kosovas albāņi argumentē, ka armija nepieciešama, ņemot vērā blakus Serbijā notiekošās Krievijas militārās aktivitātes.
Serbu minoritātes jautājums nemainīgi jūtīgs ir arī Bosnijā un Hercegovinā, kur pēdējos gados papildu slodzi uz valsti izdara caur to plūstošie patvēruma meklētāji un bažas par islāma radikālisma uzplaukšanu.
Kopumā šī situācija padara Rietumbalkānus par politiski ļoti trauslu reģionu, kurā no jauna var uzliesmot nemaz ne tik sen pieredzētās etniskās sadursmes. Turklāt to visu caurstrāvo arī daudzu reģiona iedzīvotāju neapmierinātība par augsto korupciju augstākajos varas ešelonos un zemajiem ienākumiem pašu maciņos.
