Tur atrodas bēgļu reģistrācijas punkts. Policisti, kuri tur sagaida autobusus ar migrantiem, izskatās pārguruši. Jāstrādā ir pastāvīgā smirdoņā. Visu dienu jāapkalpo nervozi, izmisuši, apjukuši cilvēki. Tomēr vienam no policistiem vēl pietiek spēka, lai atvadoties pajokotu. “Vai jums mašīnā vēl ir brīvas vietas? Paņemiet pārīti bēgļu sev līdzi,” mudina policists.
To varētu uztvert vien kā nenozīmīgu joku, ja Freilasingas policists būtu vienīgais, kurš sacītu ko tamlīdzīgu. Taču viņš nav vienīgais. Ko līdzīgu nākas dzirdēt no daudziem Vācijas-Austrijas pierobežā sastaptajiem. Un viņi to saka bez ironijas. Rūgtums, kuru pauž sociālie darbinieki, brīvprātīgie palīgi, bēgļu mītņu vadītāji un ielās sastapti iedzīvotāji, ir gluži nopietns.
Žurnālists no Latvijas tiek uztverts kā Austrumeiropas pārstāvis. Tātad, kā kāda persona no tām valstīm, kuras negribīgi vai vispār nevēlas iesaistīties Eiropas bēgļu krīzes risināšanā. Kāds, kuram var izstāstīt, ko mēs, Bavārijā un Austrijas pierobežā, par to domājam.
Kāda brīvprātīgā bēgļu palīdze Freilasingā jautā: “Un kā ir pie jums? Pie jums bēgļu nav? Un kāpēc jūs viņus tik ļoti negribat?”
Kāds sociālais darbinieks runā tiešu valodu. “Eiropas Savienība,” tā viņš spriež, neesot nekas cits kā vien “apvienība naudas pārvedumiem”.
Izskatoties, ka tās darbības pamatjēga esot pārskaitīt miljardus jaunajām dalībvalstīm, lai tās varētu sev būvēt tiltus un ceļus. Taču, kad vienreiz pa ilgiem laikiem palīdzība vajadzīga tiem, kuri paši gadiem ilgi finansiāli atbalstījuši Eiropas Savienības (ES) jaunpienācējus, izrādās, ka to gaidīt velti. Šajās valstīs acīmredzot uzskatot, ka vāciešu un citu rietumeiropiešu pienākums ir dot, bet viņu pienākums – tikai saņemt.
Kāds Vācijas policijas runasvīrs izsakās diplomātiskāk. Tomēr galvenā doma ir līdzīga. “Vienīgā izeja no bēgļu krīzes ir eiropeisks risinājums,” tā viņš spriež, stāvot pie specvilciena Pasavas dzelzceļa stacijā, ar kuru ap 700 kārtējo no Austrijas ievesto bēgļu tālāk tiks izvadāti pa mītnēm visā Vācijā.
Eiropeisks risinājums – tas nozīmē tāds, kurā vienlīdz iesaistās visas Eiropas Savienības valstis, nevis uzkrauj visu smagumu uz dažu – Vācijas, Austrijas, Zviedrijas, kā arī Grieķijas un Itālijas pleciem. Vācija, viņš uzsver, viena pati galā netiks.
Ko lai atbild uz šiem jautājumiem, mudinājumiem un pat pārmetumiem? Runāt par, piemēram, okupācijas laikā “Latvijā iepludinātajiem” migrantiem, kuru dēļ Latvija šodien “nevar atļauties” uzņemt pārāk daudz bēgļu, varbūt iederas pie politiķu sarunu galdiem. Tiekoties aci pret aci ar pusmūža sievieti, kura, nesaņemot nekādu atalgojumu, savus brīvos vakarus, sestdienas un svētdienas ziedo, lai aprūpētu bēgļus, šāds pamatojums skan dīvaini.
Saprotamāks ir arguments, ka pie mums, “Austrumeiropā”, par spīti miljardu pārvedumiem no Rietumeiropas, joprojām valda nabadzība. Tāpat var pieminēt arī bailes no nepazīstamā, no islāma. Var attaisnoties ar citādo mentalitāti. Ar to, ka cilvēki “Austrumeiropā” paši pret saviem tautiešiem raduši izturēties neiejūtīgāk, nekā viens pret otru izturas cilvēki Vācijā. Pašmāju bezpajumtnieks kā cilvēks Latvijā ir mazākā vērtē nekā Austrumeiropas bezpajumtnieks Vācijā. Un galu galā bēgļi paši pie mums nevēlas braukt – viņi vēlas nokļūt tieši Vācijā, tāpēc mēs tur neko daudz nevaram palīdzēt.
Brīvprātīgajiem palīgiem, uz kuru pleciem turas bēgļu uzņemšana Vācijā, tomēr ir grūti saprast šos skaidrojumus. Ne tāpēc, ka viņi būtu Angelas Merkeles kursa atbalstītāji. Patiesībā starp viņiem grūti atrast kādu, kurš neteiktu, ka bēgļu Vācijai ir par daudz. Ideja, kas viņus vada, ir: ja reiz šie cilvēki jau ieradušies Eiropā, ja viņiem klājas slikti, nav ko ēst un nav kur nakšņot, tad viņiem ir jāpalīdz. Kad viņi ir paēdināti un izguldīti, var skatīties, no kurienes viņi ir. Vai viņi visi patiesi bēg no kara? Vai viņi būs integrējami vai izraidāmi? Jo ir skaidrs, ka izraidīt vajadzēs daudzus. Taču vispirms ir par viņiem jāparūpējas, jo tas ir cilvēka pienākums.
Sauklis, ka migrācijas krīzi varēs atrisināt tikai visas ES valstis kopā kopā, izskan arī kādā publiskajā diskusijā Bonnā. Šie vārdi šoreiz nāk no Bonnas Kristīgo demokrātu savienības frakcijas vadītāja Georga Feningera mutes. Publika aplaudē.
Vai Austrumeiropas tēls bēgļu krīzes sakarā Vācijā pēdējā laikā tiešām ir ieguvis tik negatīvu nokrāsu? To jautāju Georgam Feningeram. Baltiešus tomēr nevajadzētu jaukt kopā ar Poliju vai Čehiju, viņš mierina. Tās esot pavisam stšķirīgas svara kategorijas. Taču iespaids esot pareizs.
Vācu sabiedrība jūtoties Eiropas partneru nodota. Taču neesot runa tikai par Austrumeiropu. Arī par Lielbritāniju. Daudzviet iecienīto Merkeles “ielūguma bēgļiem” piesaukšanu, ar kuru Eiropas partneri attaisno solidaritātes trūkumu, viņš uzskata par negodīgu pieeju.
Jo ne Angela Merkele izraisīja migrācijas krīzi – jau augustā, pirms viņas “ielūguma”, Vācijai tikai prognozēti 800 000 bēgļu šī gada laikā. Taču Vāciju, protams, bēgļu krīze nesagraus, pat ja turpināsies kā līdz šim. Eiropas ideju gan tā var sagraut ļoti ātri. Jo ir izrādījies, ka daudziem – toskait austrumeiropiešiem, kas paši tiekušies uz Eiropas Savienību – tā ir vienaldzīgāka, nekā agrāk šķitis.
