Sieviete ar astoņiem maziem bērniem pārgājusi Ukrainas–Slovākijas robežu. Netālajā nometnē bērniem tiek meklētas drēbes. Tikmēr brīvprātīgā ar salveti notīra seju vienam no bērniem, kurš raud.

Jūlija ir ukrainiete, kura studē Slovākijā. Kad sākās karš, viņa nebija dzimtenē, bet visa viņas ģimene joprojām ir Kijevā. Jūlija ir brīvprātīgā vienā no Ukrainas–Slovākijas robežpunktiem.

"Mums ir bezmaksas SIM kartes mobilajiem telefoniem. Mēs piereģistrējam cilvēkus, [kam iedodam simkartes], lai viņi varētu piezvanīt savām ģimenēm. Tāpat viņiem ir bezmaksas gigabaiti internetam… Mēs vienkārši palīdzam," stāstīja sieviete.

Viņa norādīja, ka šodien vairāk nekā 50 cilvēki nākuši pēc kartēm.

Situācija uz Slovākijas–Ukrainas robežas gan ir krietni mierīgāka nekā uz Polijas–Ukrainas robežas. Vienā no punktiem esot aptuveni 10 kilometrus gara rinda. Dažiem cilvēkiem tas prasa divas līdz trīs stundas, citiem – desmit. Tas esot atkarīgs no tā, vai ierodas viens vai ar bērniem, vai ar auto vai kājām.

Pie robežas redzami vairāki cilvēki, kas to šķērso kājām, mazāk manāmas mašīnas. Daudzi vīrieši esot atveduši savas sievas ar bērniem līdz robežai un braukuši atpakaļ karot.

Pie viena no robežšķērsošanas punktiem Latvijas Radio aprunājās ar brīvprātīgo Antonu. Viņš pastāstīja, ka šeit, atšķirībā no citām vietām, ir vismierīgāk.

"Man šī ir jau piektā diena, kad esmu uz šīs robežas. Pirms trim dienām bija daudz sliktāk. Rindas bija aptuveni 20 stundu ilgas, robežu šķērsojot kājām, bet ar mašīnu – divas līdz trīs dienas. Es gaidīju draugu, tāpēc zinu, cik ilgi tas ir. Šodien ir daudz mierīgāk – ar kājām tās ir kādas 10 līdz 20 minūtes, bet ar mašīnu ir nedaudz ilgāk. Kļūst labāk, bet pirms divām dienām tā nebija. Ja šobrīd viss tiek kontrolēts, tas nenozīmē, ka rīt nekļūs sliktāk. Mums tāpat šeit jābūt," uzsvēra Antons.

Pie robežas cilvēkus iesēdina nelielos autobusos. Pēc aptuveni trim kilometriem viņi nonāk vietā, kur saņem visa veida nepieciešamo palīdzību.

Daudzi sastaptie dodas uz Čehiju. Neviens no sastaptajiem bēgļiem neplānoja palikt Slovākijā.

Kristina kopā ar desmitgadīgo meitu uz Slovākijas robežu devās no Kijevas.

"Atvainojiet, ir grūti to izskaidrot… Es dzīvoju Kijevā. Daudzi cilvēki nomira. Mēs nezinām, ko darīt. Mums vajadzēja skriešus pamest valsti. Bet mēs negribam skriet kaut kur. Mēs gribam dzīvot savā valstī, jo mums ir ļoti laba valsts – mierīga un ar labiem cilvēkiem. Mēs izjūtam naidu pret Krieviju un tās prezidentu," uzsvēra sieviete.

Viņa sacīja, ka ukraiņi darīs visu un cīnīsies, kaut arī situācija ar katru dienu kļūst arvien sliktāka.

KONTEKSTS:

Krievijas prezidents Vladimirs Putins 21. februārī atzina Doneckas un Luhanskas "tautas republiku" neatkarību no Ukrainas. Putins piedraudēja Ukrainai, pieprasot, lai Ukraina nekavējoties pārtrauc karadarbību pret separātistiem, "pretējā gadījumā visa atbildība par iespējamo asinsizliešanas turpināšanu pilnībā būs uz Ukrainā valdošā režīma sirdsapziņas".

Taču 24. februārī Putins paziņoja, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, un aicināja Ukrainas armiju "nolikt ieročus". Tas no demokrātiskās pasaules izsauca vēl lielāku nosodījumu un nākamos sankciju soļus pret Krieviju.