REPORTĀŽA: Ukrainas karu cilvēki Gruzijā uztver personīgi un sāpīgi

Krievijas izraisīto karadarbību Ukrainā Gruzijas cilvēki uztver ļoti personīgi un sāpīgi. Nemaz nav tik sena pašu valsts skarbā pieredze.

Ukrainu atbalstoša attieksme ir redzama visur Tbilisi ielās – Ukrainas karogi māju un iestāžu logos, gājēji rotājušies ar aksesuāriem Ukrainas krāsās. Daudzviet redzama arī norāde, ka Krievija ir agresors, vai pie iestāžu ārdurvīm stāv uzraksts, kur citēta Ukrainas jūrnieku atbilde Krievijas militārajam kuģim.

REPORTĀŽA no Gruzijas
00:00 / 10:02
Lejuplādēt

 

Šobrīd Gruzijā patvērumu raduši vairāk nekā 12 tūkstoši cilvēku no Krievijas un brauc vēl.

Gruzija ir toleranta, bet labi pazīst Krievijas dabu.

Pavasaris šogad Gruzijā ir neparasts. Lidmašīna no Latvijas ielido pirms pieciem no rīta un, skatoties iluminatorā, lielākais pārsteigums ir sniegiem bagātīgi pārklātā zeme. Tbilisi ir auksti, ap nulle grādu, arī vējains.

Ne miņas no cerētā ziedoņa. No gaisa nāk mitrums – sniegs mijas ar lietu, un rododendru treknie pumpuri apstādījumos pārklāti ar pamatīgu sniega cepuri. Automašīnā ceļā uz viesnīcu skan gruzīnu melodijas. Tās piestāv riteņu ritmam un bildēm aiz loga.

Taksometra šoferis pa ceļam rāda Saakašvili tiltu, kuru jaunā valdība gribējusi nojaukt. Tur esot prezidenta pils, lai arī pašreizējā prezidente tur nedzīvojot. Bet vispār šoferis daudz nerunā. Kā vēlāk izrādīsies, diezgan netipiski gruzīniem.

Tbilisi galvenā iela ļaužu pilna gan dienā, gan vakarā. Iepretī metro ieejai tumšās drēbēs ģērbta sieviete aptupusies pie tirdzniecības paliktnīša ar Ukrainas karogiem un dažādiem rotājumiem. Uzrunāta viņa gan apliecina, ka neesot no Ukrainas – karogus pārdodot tāpēc, ka patīkot.

Pamanījusi diktofonu, sieviete atgaiņājas. Saku, ka esmu no Latvijas Radio. Jautāju, vai ir sajūta, ka kara dēļ iebraucēju – krievu cilvēku būtu pilsētā saradies vairāk. Sieviete saka, ka ir gan, bet ar kustībām izrāda, ka man jāiet prom. “Viss!” viņa saka.

Arī citi tirgotāji vai cilvēki uz ielas nav īpaši atsaucīgi sarunai par Krieviju, karu, sevišķi, ja ierauga mikrofonu.

Pie parlamenta uz apstādījuma koka saknēm saliktas krāsainas piespraudes, kaula atslēgu piekariņi – miniatūri vīna ragi, tepat arī dažāda izmēra karogi. Pati pārdevēja vēro attālāk, sēžot uz soliņa.

Lai arī apliecina, ka preci pērk, tālākās sarunās viņa neielaižas. Pamāj tālumā, un tūlīt līdzās iznirst divi iespaidīga izskata vīrieši. Jautāju viņiem par to, vai ir sajūta, ka tagad iebraucis vairāk krievvalodīgo, taču viens no viņiem atbild: “Kā lai es to zinu? Neesmu robežsargs.”

Granātu sulas pārdevēja, apaļīgs mazliet nosalis mammuks, satinies lakatos, gan ir priecīga, ka esmu pienākusi. Tūlīt piedāvā izvēlēties, kāda tilpuma glāzīti ņemšu. Viņa veikli dala un spiež granātābolus. Viņa atzīst, ka krievu esot pēdējā laikā esot ļoti daudz. “Nezinu, no kurienes viņi tādi sanākuši,” sieviņa nosaka un atzīst – par to, kas notiek Ukrainā, viņa raud daudz.

2008. gada karš spilgti palicis atmiņā daudziem. Ekskursijas vadītājai Lali ļoti sāp tas, ka Ukraina nesaņem palīdzību, un tas atgādina izmisīgo bezpalīdzību, kādu savulaik juta arī gruzīni.

Lali stāsta, ka vairums gruzīnu labi pazīst Krieviju, ir bijis karš ar to 2008. gadā un arī iepriekš.

Ir zaudētas Gruzijas teritorijas Krievijai. Arī toreiz Eiropas Savienība teikusi, ka neko nevar izdarīt un arī nedarīja. Tāpēc gruzīni zina, ka arī šajā gadījumā neviens nepalīdzēs Ukrainai. Un, lai gan Ukraina ir nesalīdzināmi lielāka valsts ar 45 miljoniem iedzīvotāju, gruzīni to atbalsta, kā spēj. Sniedz humāno palīdzību. Arī trīs vai četri gruzīnu karavīri tur ir jau krituši.

“Bet man pašai vēl tā pieredze, ka es 2008. gadā dienēju armijā un līdz ar to biju tajā karā. Es biju militārais tulks. Visu, kas toreiz notika, realitātē es skatīju pati savām acīm un to jauno cilvēku acīm, kas tur bija. Un tagad, kad karš Ukrainā sācies un ir daudz kritušo, es zinu, kā tas bija – daudz jaunu karavīru. Viņi pat nemāk apieties ar ieročiem, nezina, kā tos lietot. Toreiz te mūsu valdību ar Mihailu Saakašvili Amerika atbalstīja. Taču, kad sākās karš, ASV un tie zaldāti, kas te dienēja un ar mums sadarbojās, pameta Gruzijas teritoriju un pazuda.

Mēs palikām vieni pret Krieviju. Daudzi no mūsu jaunās paaudzes tajā karā krita.

Es esmu 2008. gada notikumu aculieciniece. Eiropas Savienība nepalīdzēja, bet vēroja no droša attāluma,” atceras Lali.

Šota Rustaveli iela ir gara, un te ir viss – Neatkarības laukums, veikali, muzeji, koncertzāles, parlaments. Uz ielas, otrpus parlamenta ēkai, sena pareizticīgo baznīca. Laukumiņā pie ieejas garīdznieks baro baložus. Izskatās, ka tas ir ierasts rituāls, putni knābā saulespuķu sēkliņas pat no viņa rokas. Svētais tēvs, kas vēlāk izrādās baznīcas virspriesteris Elisbars, apmierināts grozās un vienlaikus nododas sarunai ar pāris cilvēkiem.

Cenšos nemanot sagatavot mobilo telefonu, lai fotografētu. Mani pamana un aicina tuvāk. Piedāvā sēklas, ar ko pacienāt baložus, bet man baloži netuvojas. “Jāpagaida, kamēr sāks uzticēties”, saka virspriesteris, "tas tāpat kā ar cilvēkiem”.

Saku priesterim, ka vēlos viņu nofotografēt. Un tad no zeltā izšūtās vestes iekškabatas Elisbars izvelk krietnu sprīdi garu zelta krustu, iekārtu ķēdē, un sakārto uz vēdera. Nu viņš ir gatavs fotografēties. Sarunā virspriesteris Elisbars stāsta, ka Gruzija ir draudzīga valsts un uzņem pilnīgi visus cilvēkus.

“Taču tādam, kas nemīl mūsu zemi, pareizticību, viņam pašam labāk uz Gruziju nebraukt. Mūsu pareizticība ir sena. Krievijā pareizticība ir no 9., 10. gadsimta, bet mums tā jau no pirmā gadsimta,” uzskata Elisbars.

Virspriesteris arī norāda, ka gruzīni lūdzas, lai cilvēki dzīvotu mierā un nebūtu kara ne Ukrainā, ne arī citur.

“Mēs mīlam visas tautas. Gruzija ir toleranta. Tas nav tikai tagad, bet gadsimtiem – paskatieties, tepat blakus vecpilsētā – tur ir gan musulmaņu, gan ebreju, gan katoļu baznīcas. Mēs līdzās dzīvojam, kalpojam Dievam un mīlam cits citu. Tikai nevajag bāzties otram pagalmā,” uzskata priesteris.

Viņš atzīst – apzināties, ka Ukrainā notiek karš, ir smagi.

“Es tepat biju toreiz 1989. gada 9. aprīlī, kad ienāca krievu tanki. Es stāvēju visiem priekšā. Mēs ar kailām rokām stāvējām, lai šie tanki nebrauktu uz cilvēkiem. Es zinu, kas ir karš un kāds ir karš. Neesmu nekāds maziņais. Es te kalpoju jau 41 gadu. Visu redzēju un dzirdēju,” Elisbers stāsta un piebilst – miers jāsargā visām tautām, lai visā pasaulē būtu miers.  

Par labām kaimiņattiecībām un to, ka Gruzijas durvis atvērtas visiem, runā arī uzņēmējs Leo Komahidze. Leo atklāj, ka gruzīniem nekad nav bijis naida pret krieviem. Jā, ne reizi vien ir karots, taču vienmēr ir iznācis tā, ka kaut kādā brīdī viņi sāk runāt par tā dēvēto krievu pasauli, izdomātiem aizvainojumiem.

Leo zina, ka tagad Gruzijā iebraucēju no Krievijas ir īpaši daudz, jo te dzīvot ir ērti.  Īpaši daudz iebrauc tie, kas var attālināti strādāt. Ja iegādājas īpašumu, iegūst tiesības arī doties uz citām valstīm, apejot sankcijas.

Taču Leo arī uzsver, ka pasaulei jāsaprot, – apturēt Putinu ar sankcijām vai sarunām nav iespējams.

Tā ir cita mentalitāte.

“Kamēr viņš nedabūs pa zobiem, viņš neapstāsies. Pēc Ukrainas būs Baltijas valstis vai Polija, jo mūs viņš jau praktiski ir iekarojis. Es varu kartē parādīt robežu. Divu stundu laikā viņi var šeit ienākt. Piemēram, mēs guļam, pamostamies, krievu tanki jau stāv Tbilisi. Un ko mēs izdarīsim? Molotova kokteiļus mētāsim? Ir jābūt nopietnai aizsardzības politikai. To bez Eiropas un ASV palīdzības noorganizēt nevarēsim,” uzskata Leo Komahidze.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt