Aicina pasauli turpināt atbalstīt Ukrainu
Saulainā novembra dienā, staigājot pa Krakovas vecpilsētu un tuvojoties pilsētas galvenajam tirgus laukumam, starp pilsētnieku un tūristu čalām cilvēku pilnajās ieliņās arvien skaļāk un skaidrāk dzirdamas kļūst divas vīriešu balsis. Tās šķietami nāk no laukuma. 13. gadsimtā celtajā milzīgajā laukumā pa vidu pie dzejnieka un dramaturga Ādama Mickeviča bronzas statujas sapulcējušies daži desmiti cilvēku ar Ukrainas un Polijas karogiem, dažiem plakātiem. Iepretim viņiem notiekošo vēro un klausās arī daži tūristi. Daži no cilvēkiem pie pieminekļa, pārsvarā divi vīrieši, mikrofonā stāsta par Ukrainā notiekošo – cilvēku ciešanām, Krievijas armijas zvērībām, un aicina pasauli turpināt atbalstīt Ukrainu.
Viens no viņiem – jauns puisis vārdā Oleksandrs. Viņš stāsta: "Mans vārds ir Oleksandrs Birjukovs, es esmu students šeit, Polijā, un mēs pulcējamies šeit katru dienu miermīlīgā manifestācijā. Mēs to darām, lai runātu ar sabiedrību un pieprasītu valdībai atzīt Krieviju par teroristu valsti. Šajos laikos mums ir nepieciešama izlēmība. Krievija bombardē Ukrainu, Krievijas propaganda ir visur. Mūsu misija ir izstāstīt patiesību un parādīt, kas ir Krievija."
Birjukovs pirms vairākiem mēnešiem paņēmis mikrofonu, skaļruni un devies uz laukumu. Viņam pievienojušies vairāki cilvēki. Netālu notikusi vēl viena manifestācija, ko organizējis Ondrijs. Policija savedusi abus kopā, un tagad Oleksandrs un Ondrijs laukumā vada vienu manifestāciju.
"Es vēlos pateikt lielu paldies cilvēkiem Latvijā, jo no paša Krievijas agresijas sākuma mēs redzam, cik daudz cilvēku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā iziet ielās un atbalsta Ukrainu. Esam pateicīgi Baltijas cilvēkiem un valdībām, jo tās ļoti spēcīgi atbalsta Ukrainu, un esam pateicīgi par to, ko darāt Ukrainas labā," saka Ondrijs.
Ukraiņi: Gribam, lai tas viss ātrāk beigtos
Manifestācijai beidzoties, Latvijas Radio uzrunā arī dažas ukrainietes, kas atbraukušas no savas valsts un šobrīd dzīvo Krakovā. Arī Ludmila, kas Polijā ieradusies no Krivijrihas.
Ludmila stāsta: "Mēs izbraucām 14. martā. Man piezvanīja mani radi, kas izbrauca uz rietumiem, jo tieši tajā laikā sāka masveidā bombardēt Ukrainu. Mēs nobijāmies, pirmkārt, satraucāmies par saviem bērniem, kas ar viņiem notiks. Bija bail atstāt savus vecākus, jo viņi ir veci un nekur izbraukt nevēlējās. Viņi teica – kā būs, tā būs. Taču bija nepieciešams ātri pieņemt lēmumu, nebija laika domāt, un mēs braucām. Mani radi aizbrauca uz Rietumukrainu, bet mēs ar radinieci un viņas bērniem atbraucām šeit. Un tā mēs jau septiņus mēnešus esam Krakovā. Es strādāju, meita mācās attālināti. Cenšamies palīdzēt gan saviem vecākiem, gan mūsu karavīriem. Cik varam, tik palīdzam, nākam šeit uz mītiņiem."
Savā pieredzē dalās arī Svitlana no Žitomiras: "Uz šejieni es atbraucu kara sākumā. 24. februārī es biju darbā Černivcos. Man piezvanīja un pateica, ka ir sācies karš un lai es uz mājām vairs nebraucu. Mājās es nebiju bijusi četrus vai piecus gadus un ģimeni neesmu satikusi. Apšaudē ir gājusi bojā mana tante, ir palikušas divas mazas māsiņas, kuras arī sēdēja pagrabā. Es gribētu teikt, ka es ļoti satraucos par to, kas pašlaik notiek. Es nezinu, ko var gaidīt no tiem krieviem, kas mums pašlaik uzbrūk un visu iznīcina. Vēl es domāju par to, kā mēs varam atbalstīt Ukrainu, esot šeit. Mēs ejam uz mītiņiem, un tas man ir ļoti nozīmīgi, lai atbalstītu gan aizstāvjus, gan visu Ukrainu. Gribam, lai slēdz debesis un lai tas viss ātrāk beigtos."
Krakovā Ukrainas kara bēgļi palīdzību var saņemt vairākās vietās
Dažādi Ukrainas bēgļu atbalsta un palīdzības punkti izvietoti vairākās vietās Krakovā un ārpus tās. Taču centrālā vieta, kur no Ukrainas atbraukušie var saņemt palīdzību, ir Krakovas galvenā dzelzceļa stacija.
Pirmajos trīs, četros mēnešos šajā punktā ieradās aptuveni 270 000 ukraiņu bēgļu.
Stacijā vēsā novembra rītā Latvijas Radio satiek Izabellu Kučminu no Polijas skautu asociācijas. Skauti ir vieni no tiem, kas iesaistījušies palīdzībā ukraiņiem. Vecajā dzelzceļa stacijā izvietots izmitināšanas punkts, kas strādā 24 stundas diennaktī. Šeit ir 120 vietas. Te var palikt tie, kas ceļo, pēc kāda laika turpinās ceļu uz citu vietu vai gaida savus jaunos dokumentus. Latvijas Radio tur viesojās brīdī, kad notiek uzkopšana un ir agrs, tādēļ tālāk par priekštelpu netika, taču uz sienas piestiprinātās tāfeles novērots, ka tobrīd tur uzturas 20 cilvēki. Nedēļas nogalēs esot visvairāk.
Kučmina norāda: "Šie cilvēki šeit var dabūt drēbes, ēdienu, tīrus palagus. Dažreiz viņi ir pazaudējuši dokumentus un brauc šeit, lai iegūtu jaunus, dažreiz brauc cauri Krakovai, dažreiz ierodas naktī un tad mēs mēģinām atrast viņiem tranzītu uz pastāvīgu dzīvesvietu."
Laika gaitā brīvprātīgo skaits mazinājies un mainās šobrīd uz Krakovu braucošo bēgļu vajadzības.
Kučmina atzīmē: "Cilvēki, kas tagad uz šejieni brauc, brauc ar citādākām vajadzībām un problēmām. Vilnis pašlaik ir daudz mazāks, bet tajā pašā laikā tie ir cilvēki, kas cietuši daudz vairāk."
Palīdzības punktos darbojas dažādas organizācijas, un arī finansējums, ja tāds ir, nāk no dažādiem avotiem – vietēja mēroga, valsts mēroga, starptautisks.
Vienā no stacijas punktiem, ko izrāda Kučmina, kāda nevalstiskā organizācija sniedz sociālo un finansiālo atbalstu dažādām cilvēku grupām. Šeit rindas esot vislielākās, jo saprotams, ka cilvēkiem šāda palīdzība ir nepieciešama. Ģimenēm ar bērniem palīdzību iegūt ir vieglāk, grūtāk ir vecākiem cilvēkiem un personām ar īpašām vajadzībām.
Vietā, kur tiek izsniegta pārtika, rosās daži brīvprātīgie, kārto pārtikas iepakojumus. Kučmina stāsta: "Šis ir pārtikas punkts, kuru mēs kā skauti vadām kopš kara pirmās dienas, un te ir tēja, kafija, uzkodas, sviestmaizītes. Pirms tam bija zupas, arī mazgāšanas līdzekļi. Vajadzības pamazām mainās, un tagad vairāk izsniedzam palīdzību tiem, kas tikko atbrauc, ceļo caur Krakovu vai dodas atpakaļ uz Ukrainu."
Pēdējā pieturvieta – psiholoģiskās palīdzības un relokācijas punkts. Lielākā daļa darbinieku šeit paši ir bēgļi. Rosīgajā, nelielajā telpā visiem, kam nepieciešams, tiek sniegta psiholoģiskā palīdzība. Blakus arī mazāka telpa ar dažām sēdvietām un bērnu mantām, kurā sniedz palīdzību bērniem un ģimenēm. Palīdzību sniedz arī jurists. Šajā punktā cilvēkiem tiek meklēta arī jauna pastāvīga mājvieta. Tiesa, pārsvarā ārpus Krakovas, jo pilsētā šobrīd brīvu mājokļu nav teju vispār. Jo iepriekš daudzi bēgļi devās pie radiniekiem vai draugiem, daudzus sākumā uzņēma vietējie poļi, bet vēlāk arvien vairāki ieradās tie, kam šeit neviena nav. To visu atklāj Krakovas pilsētas Sociālās politikas un veselības departamenta direktora vietnieks Mateušs Ploškonka.
Arī viņš pirmajos mēnešos pēc pilna apmēra iebrukuma Ukrainā strādāja dzelzceļa stacijā. Šo laiku viņš atceras ar asarām acīs: "Ja runājam par otro kara mēnesi, ieradās cilvēki no Ukrainas austrumiem. No pilsētām un ciemiem, kas vairs neeksistē. Stacijā bija daudz personīgu traģēdiju. Cilvēki zvanīja saviem vīriem, draugiem, kas palika Ukrainā, un telefonā saņēma ziņu, ka tavas ģimenes vairs nav, tavas mājas vairs nav, tava pilsēta vairs neeksistē. Tas bija grūti. Pat pašlaik [stāstīt]…"
Pašvaldībai priekšā vēl daudz darāmā
Pašlaik Krakovā dzīvo 120 000 bēgļu, bet jau pirms februāra pilsētā dzīvoja aptuveni 60 000 ukraiņu.
Pašvaldībai kopā ar dažādām organizācijām ir daudz darāmā, atzīst Ploškonka, jo tagad jau norit otrais posms, proti, no pamata vajadzību sniegšanas jāpāriet uz bēgļu integrāciju, tostarp bērnu iekļaušanu Polijas izglītības sistēmā.
Gan Kučmina, gan Ploškonka atzīst, ka ar bažām gaida ziemu, – bēgļu plūsma varētu būt krietni lielāka, bet palīdzības sniedzēju skaits vasaras laikā mazinājies. Tiek gatavota gan papildu palīdzība, gan izmitināšanas vietas.
"Varu teikt, ka pašlaik esam gatavi, bet, protams, tas atkarīgs no plūsmas lieluma. Pirmajos trīs mēnešos ik dienu mums bija 2000 līdz 3000 bēgļu. Jautājums, kas būs ziemā? Protams, ceru, ka nebūs vēl viens vilnis, bet šobrīd nevar pateikt, kas notiks," atzīst Ploškonka.
Arī Ludmila, ukrainiete no Krivijrihas, ko Latvijas Radio satiek Krakovas vecpilsētas centrālajā laukumā atzīst – ziemā būs grūti.
Viņa saka: "Mums šeit ir miers, taču gribas, lai karš beigtos un miers ir visiem. Par tiem, kas palika mājās, ir smagi un briesmīgi domāt. Pirmkārt, par karavīriem, jo jau tagad ir auksti. Mēs paņemam tēju vai kafiju un ejam mājās sasildīties, bet viņiem nekā tāda nav. Es runāju ar savu vīru, viņi atrodas tādā nedrošā virzienā. Tur līst lietus, drēbes ir tikai tās, kas mugurā un nomainīt nav iespējams. Ir auksti, bet ir nepieciešams turēties. Ir bail par to domāt, tāpēc gribas, lai karš beigtos, lai visi dzīvi un veseli atgrieztos mājās, siltumā. Un pats galvenais, gribas, lai visiem būtu miers."
Vēl brīdi pirms došanās prom no Krakovas, Latvijas Radio uzkavējas ukraiņu kafejnīcā Krakovas vecpilsētā. Visapkārt cilvēku sarunas, mūzika. Bet ik pa brīdim skaļāk par visu kafejnīcas terasē izskan ukraiņu dziesmas, ko pie netālā galdiņa izdzied četras sievietes. Klausoties šīs dziesmas, pārņem domas, ka ukraiņi ir stipri un, lai kurā pasaules nostūrī būtu, viņi domās ir kopā ar tiem, kas palikuši dzimtenē un aizstāv savu zemi.
