No vairāk nekā miljona bēgļu, kuri pērn ieradās Vācijā, simtiem tūkstošu joprojām ir neziņā par savu nākotni. Viņi joprojām gaida lēmumus savu patvēruma pieteikumu lietās vai pat vispār vēl nav tikuši tik tālu, lai patvērumam pieteiktos. Izrādījies arī, ka daudzi no it kā uzņemtajiem bēgļiem Vācijai īstenībā vienkārši izbraukuši cauri, tālāk dodoties uz Zviedriju vai Somiju. Tomēr Vācijas iestādes līdz šim ir pieņēmušas arī daudz lēmumu, tostarp noraidošu.
Pašlaik Vācijā dzīvo apmēram 200 000 cilvēku, kuri tur nedrīkstētu dzīvot. Viņiem jādodas prom, jo patvēruma pieteikums pērn vai jau agrākajos gados noraidīts. Tomēr viņi nebrauc prom. Un arī piespiedu kārtā izraidīti netiek.
Kā nesen paziņoja Vācijas valdības bēgļu lietu koordinators Pēters Altmeijers, viņš vēloties, lai federālās zemes izraidīšanas apjomus šogad dubulto. Federālajās zemēs šo prasību uzņēma īgni un pat ar sašutumu. Arī tur vēlas, lai izraidīšanas notiek aktīvāk. Tomēr tur labāk nekā kanclera namā Berlīnē zina, cik dārgi, laikietilpīgi un sarežģīti ir to panākt.
Diseldorfas starptautiskās lidostas reģistrācijas zālē apkārt skan ļaužu čalas. Ripinādami somas, uz saviem reisiem steidzas prombraucēji, pēc atlidojušajiem ierodas sagaidītāji. Tepat netālu no termināļa nodalījuma, kurā parastiem pasažieriem ieeja liegta, uz skrejceļu nupat aizripojusi lidmašīna ar aptuveni simt pasažieriem. Tajā sēž cilvēki, kuri Vācijā vairs neatgriezīsies. Tie ir izraidītie patvēruma meklētāji.
Viņu ceļā no termināļa līdz pat lidmašīnas trapam klāt bijusi Dalija Hēne - jauna sieviete brūnā mētelī, ar kupliem, sprogainiem matiem. Pulkstenis ir apmēram divi pēcpusdienā, kad viņa pa personāla durvīm ienāk reģistrācijas zālē.
Viņas darbdiena, kas sākusies no rīta ap plkst.7.30, vēl īsti nav beigusies. Viņa dosies mājās uz kaimiņpilsētu Ķelni, lai vakara stundas veltītu darbam ar dokumentiem, aprakstot šodien pieredzēto.
Dalija Hēne strādā par izraidīšanas novērotāju. Viņas darbs nozīmē: būt klāt izraidīšanas procesā, uzraugot, vai netiek aizskartas deportējamo cilvēktiesības.
Foto: Toms Ancītis
Deportēšanas process – slēpts
Pēdējos mēnešos izraidīšanas tēma Vācijā ir uzmanības centrā. Politiķi uzsver, ka izraidīšanas tempi jākāpina, tiek gatavoti jauni izraidīšanas noteikumi. Tomēr reti kurš zina, kā īsti norit pats izraidīšanas process. Gan sagatavošanās darbi, gan pašas izraidīšanas notiek slēpti no publikas acīm, klātesot tikai policijas un Ārvalstnieku pārvaldes darbiniekiem.
Pat individuālas izraidīšanas, kas nozīmē, ka deportējamie savās izcelsmes valstīs tiek nogādāti ar regulārajiem reisiem, nenotiek atklāti. Citi pasažieri nemaz nenojauš, ka lidmašīnā sēž arī šādi līdzbraucēji – cilvēki, kuri tur atrodas piespiedu kārtā.
Tieši izraidīšanas procesa noslēpumainība bijis iemesls, kādēļ šāds – izraidīšanas novērotāja amats – pirms vairākiem gadiem ticis iedibināts, stāsta Hēne.
"Šī problēma piesaistīja sabiedrības uzmanību deviņdesmito gadu beigās, kad čartera lidojumā no Frankfurtes lidostas lidmašīnā mira kāds no izraidāmajiem pasažieriem. Radās jautājums: kā vispār notiek izraidīšana? Kā likumsargi apietas ar cilvēkiem? Lai novērstu šādu traģisku gadījumu atkārtošanos, sabiedriskās organizācijas pieprasīja ieviest vairāk caurspīdīguma. Novērotāja amats tika radīts, lai piesaistītu kādu “no malas”, kurš raugās, vai tiek ievēroti humanitārie standarti. Galvenais moto šeit ir: “Nekādas izraidīšanas par katru cenu!” Protams, izraidīšanas lēmumi ir jāpilda. Taču tam jānotiek, cik vien iespējams, neaizskarot cilvēka cieņu," stāstīja Hēne.
Var iebilst slimības gadījumā
To, uz kuru valsti nupat devies šodienas reiss, Dalija Hēne atklāt nedrīkst. Tomēr pārsvarā kolektīvās izraidīšanas no Diseldorfas lidostas notiekot uz Balkānu valstīm: Kosovu, Albāniju, Maķedoniju, Serbiju. Atsevišķos gadījumos, kad izraidīt nākas uz kādu retu un tālu izcelsmes valsti, ar kuru regulāras gaisa satiksmes nav, turklāt deportējamā persona atzīta par bīstamu, nākas organizēt atsevišķu līgumreisu pat vienam cilvēkam – gluži kā ar privāto lidmašīnu.
Deportējamos, kuri iepriekš Vācijā pastrādājuši smagu noziegumu un pastāv vardarbības risks, likumsargi pavada līdz pat galamērķim gan regulārajos, gan specreisos.
Šādi gadījumi tomēr nav bieži. Lielākā daļa izraidāmo lido nepavadīti, un uzraudzīti tiek tikai līdz iekāpšanai lidmašīnā. Dalijai Hēnei, novērojot šo procesu, ir tiesības iebilst gadījumos, ja, piemēram, kāds izskatās acīmredzami slims, lai gan iepriekš veselības traucējumi dokumentos nav fiksēti. Piemēram, nupat kāda sieviete atvesta uz lidostu pat ar ātrās palīdzības mašīnu.
"Darbiniekiem ierodoties šīs sievietes dzīvesvietā, lai vestu uz lidostu, viņai sākās spēcīgas sirds un asinsrites problēmas. Viņai bija tik slikti, ka nespēja runāt un bija pārvietojama tikai ar sanitāro transportu. Sieviete tika nogādāta slimnīcā un izmeklēta. Pēc tam viņai kļuva labāk. Tika atzīts, ka viņa tomēr ir spējīga lidot," stāstīja Hēne.
Ja šai sievietei būtu tikušas atklātas nopietnas kaites, viņu atzītu par lidotnespējīgu un izraidīšanu nāktos atlikt. Kopā ar šo sievieti gan bija paredzēts izraidīt arī viņas ģimenes locekļus, tostarp bērnus. Tādēļ tālāk būtu jālemj, ko darīt ar citiem: vai pārējā ģimene tomēr lido un māte vienīgā paliek Vācijā. Tas, kā atzīst Dalija Hēne, būtu bijis strīdīgs jautājums.
Griež vēnas un lec pa logu
Sastopot Daliju Hēni, cilvēki pirms kāpšanas lidmašīnā bieži lūdz viņai palīdzību. Viņai jautā: vai jūs varētu izdarīt kaut ko, lai izraidīšanu apturētu.
"Tad es atbildu: nē, es to nevaru. To var tikai tiesa, ja izraidāmajam ir savs advokāts, kurš steidzamības kārtā iesniedz iesniegumu. Ja advokāta nav, tiesa nemaz nevar par to lemt. Es nedrīkstu arī pati zvanīt advokātam un teikt: “Man ir žēl šī cilvēka, lūdzu, uzņemieties viņa aizstāvību!” Tā es pārsniegtu savas kompetences robežas, jo pārāk iejauktos izraidīšanas procesā. Es varu iedot cilvēkam telefona numuru, lai ar aizstāvi sazinātos viņš pats. Ja cilvēks pietiekami labi nerunā vāciski, varu sazināties ar patvēruma meklētāju atbalsta organizāciju un lūgt, lai nodod ziņu tālāk kādam no advokātiem. Taču ir cilvēki, kuriem to nemaz nevajag. Vienīgais, ko viņi vēlas ir: vienkārši runāt un tikt uzklausīti," atzina Hēne.
Izraidīšanas noslēdzošais posms – brauciens līdz lidostai un ceļš līdz lidmašīnas trapam – ir par izraidīšanu atbildīgo likumsargu darba vieglākā daļa. Grūtāks ir viss tas, kas ir pirms tam.
Tūkstošiem izraidāmo patvēruma meklētāju tā arī netiek deportēti, jo viņiem, piemēram, nav personas dokumentu, izcelsmes valstis atsakās viņus uzņemt vai arī izraidīšanu liedz veselības problēmas. Vienkāršāks iemesls – viņi vienkārši neatver mājokļa durvis, kad pie tām klauvē Ārvalstnieku pārvaldes darbinieki. Ar to pietiek. Ar varu ielauzties dzīvoklī likumsargiem nav tiesību.
Tāpat nav retums arī pašnāvības mēģinājumi. Apzinoties, ka no izraidīšanas izvairīties vairs nav izredžu, cilvēki mēdz izlekt pa logu, izdzert šampūna pudeli, iedurt sev kaklā, sagriezt sev vēnas.
50 eiro kabatas nauda
Cilvēkiem, kuri uz izraidīšanu atvesti pēkšņi, varbūt pat izcelti no gultas nakts vidū, un kuriem nav nekādu līdzekļu, Dalijai Hēnei ir iespēja izmaksāt 50 eiro kabatas naudu. Ar to, ierodoties izcelsmes valstī, izraidītajiem ir iespēja vismaz pirmās dienas iegādāties pārtiku.
Gadījumi, kā stāsta Dalija Hēne, mēdz būt ļoti dažādi. Ir cilvēki, kuriem lēmums par izraidīšanu tiek izpildīts pat pēc 10 vai 20 Vācijā nodzīvotiem gadiem. Izcelsmes zeme, uz kuru tiek izraidīti, ir kļuvusi pilnīgi sveša. Viņiem tur vairs nav ne sakņu, ne radinieku, ne draugu. Varētu šķist, ka izraidīšana pēc ilgiem Vācijā nodzīvotajiem gadiem vienmēr ir traumatiskāka nekā tad, ja lēmums tiktu izpildīts drīz pēc patvēruma pieteikuma noraidīšanas. Tomēr ne vienmēr tā ir, saka Dalija Hēne.
"Mēdz būt arī gluži otrādi. Cilvēki, kuri šeit jau nodzīvojuši daudzus gadus, bet izraidīšana daudzas reizes atlikta, lai gan patvērums nav piešķirts, viņi saka: "Es labāk braucu mājās uz savu valsti nekā turpinu šādi dzīvot". Protams, ir arī gadījumi, kad cilvēki, kuri Vācijā pabijuši tikai pāris mēnešus, bet ieradušies šeit smagi traumatizēti, ir izmisumā, kad tiek sūtīti mājās. Un te nav runa tikai par zemēm, kurās notiek karš. Arī tepat Eiropā, izraidīšana uz valstīm, kurās minoritātes cieš no spēcīgas diskriminācijas, var novest cilvēku izmisumā.
It sevišķi tad, ja cilvēks ir mērojis garu ceļu, lai nonāktu Vācijā, ieguldījis lielu naudu. Tad viņam ir sajūta, ka pasaule sabrūk," teica Hēne.
Vēl līdz šim pavasarim Diseldorfas lidostā ļaužu čalas teju katru otro nakti skanēja kādā citā lidostas daļā - bijušajā bagāžas pārkraušanas zālē lidostas dzelzceļa stacijas augšstāvā. Tur bija ierīkots “tranzīta centrs” migrantiem, kurus sadalei bēgļu mītnēm veda ar specvilcieniem no Vācijas pierobežas. Atbraukušie pie lieliem galdiem sēdēja, ēda, dzēra un atpūtās pēc ceļa, pirms ar autobusiem tika vesti tālāk. Tagad šī zāle stāv tukša. Migrantu plūsma uz Vāciju ir gandrīz apstājusies.
Savukārt plūsma arvien lielāka kļūst terminālī, no kura atiet lidmašīnas ar izraidāmajiem. Pērn no Vācijas piespiedu kārtā izraidīts gandrīz 21 000 noraidītu patvēruma meklētāju un vēl ap 37 000 valsti pametuši brīvprātīgi. Šogad šie skaitļi, visticamāk, būs lielāki.
Kļūda rakstā?
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
